— Kas ir lauva? — tincināja Ragana.
— Nu, pie joda visu! — iesaucās Skrabs. — Kā lai mēs viņu jums attēlojam? Vai esat kādreiz redzējusi kaķi?
— Protams, — atteica Karaliene. — Man ļoti patīk kaķi.
— Nu, lauva ir mazliet, ievērojiet— tikai mazliet, līdzīgs milzīgam kaķim, bet ar krēpēm. Ziniet, tās nav līdzīgas zirga krēpēm, tad jau drīzāk tiesneša parūkai. Un tās ir dzeltenas. Un izstaro vārdos neizsakāmu spēku.
Ragana papurināja galvu. — Saprotu, — viņa teica, — ka mums ar jūsu lauvas tēlojumu neveiksies labāk kā ar saules aprakstu. Jūs esat redzējuši lampas, un tad jūs iztēlojāties lielāku un labāku lampu un nosaucāt to par sauli. Jūs esatredzējuši kaķus, un tagad jums gribas attēlot lielāku un labāku kaķi, kurš tad nu jānodēvē par lauvu. Nu, tā ir jauka izd oma, kaut gan, patiesību sakot, tā jums visiem piestāvētu labāk, ja jūs būtu jaunāki. Un, apjēdziet jel, jūs taču neprotat savā izdomā iepīt neko, kas neizrādītos īstās pasaules, manas pasaules, kas arī ir vienīgā pasaule, atdarinājums. Tomēr pat jūs, bērni, esat jau pārauguši to vecumu, kad nodarbojas ar šādām rotaļām. Ja nu rima ir par tevi, milord Princi, tad tu esi pilnīgi pieaudzis vīrietis, būtu j el kaunējies. Vai tev nav neērti tā spēlēties? Pieraugiet, ka visi mani uzklausāt! Lieciet mierā šos bērnišķīgos jokus! īstajā pasaulē es jums visiem atradīšu darbu. Tādas Nārnijas nav, nav Virszemes, nav debesu, nav saules, nav Aslana. Un nu — visi gulēt! Rīt sāksim saprātīgāku dzīvi. Bet vispirms — gultā; guliet dziļā miegā, mīkstos spilvenos un nesapņojiet nekādus muļķīgus sapņus.
Princis un abi bērni stāvēja nokārtām galvām, nosarkušiem vaigiem, puspievērtām acīm —visi spēki viņus bija pametuši, burvība iedarbojusies gandrīz pilnīgi. Turpretī Purvaspīdonis izmisīgi raudzīja saņemt spēkus un piegāja pie kamīna. Tad viņš izdarīja kaut ko bezgala drosmīgu. Viņš apzinājās, ka šī rīcība nebūs viņam tik ļoti sāpīga kā cilvēkiem, jo viņa kājas (tās bija basas) ir plēvainas, cietas un tajās rit aukstas asinis kā pīlēm. Tomēr viņš arī apzinājās, ka bez pamatīgām sāpēm neiztiks, un tā arī bija. Purvaspīdonis piespieda ar basu kāju kamīna uguni, iemīdāms krietnu tiesu no karstajām oglēm pelnos, kas klāja lēzeno pamatu. Tūdaļ sekoja trīs notikumi.
Pirmkārt, krietni pagaisa smagā, saldā smarža. Jo, kaut arī visas liesmas nebija noslāpētas, laba tiesa tomēr apdzisa, un tas, kas atlika, visai stipri oda pēc sadeguša tīreļa zvalstoņa, un tā nebūt nebija tā burvīgākā smarža. Vienā mirklī visiem jūtami noskaidrojās prāts. Princis un bērni atkal pacēla galvas un atvēra acis.
Otrkārt, Ragana baismīgi skaļā balsī, kas pilnīgi atšķīrās no maigās dūdošanas, kura līdz šim bija plūdusi no viņas lūpām, uzbrēca: — Ko jūs darāt? Iedrīkstieties vēl kaut reizi, jūs, mēslu vabole, aizskart uguni, un es asinis jūsu dzīslās pārvērtīšu par uguni.
Treškārt, tieši šīs sāpes vienā mirklī viesa Purvaspīdoņa galvā pilnīgu skaidrību, un viņš vairs nešaubījās, ko īsti domā. Atņemt spēku zināmiem maģijas paņēmieniem vislabāk palīdz pamatīgas fiziskas ciešanas.
— Brītiņu uzklausiet mani, kundze, — viņš, aiz sāpēm klibodams, panācās prom no liesmām. —Tikai vienu brītiņu. Viss, ko jūs teicāt, ir pilnīga taisnība — es par to nebrīnītos. Es esmu radījums, kam allaž patīk zināt visļaunāko un tad raudzīties uz visu to ar smaidu. Tāpēc es neapstrīdēšu neko no jūsu teiktā, tomēr, tam par spīti, ir jāpiemin vēl kaut kas. Iedomāsimies, ka mēs to visu esam redzējuši sapņos vai izdomājuši, izdomājuši kokus, zāli, sauli, mēnesi, zvaigznes un pašu Aslanu. Pieļausim, ka esam to darījuši. Tādā gadījumā viss, kas man sakāms, skan šādi: iedomātais šķiet krietni svarīgāks par īsteno. Iedomāsimies, ka šī jūsu melnās bedres karaliste ir vienīgā pasaule. Redziet, manuprāt, tā ir gaužām nelādzīga. Un, kad sāk par to domāt, tad saprot, ka tieši tas ir jocīgi. Ja jums taisnība, tad mēs esam tikai mazi bērni, kas rotaļājas. Tomēr četri bērni, kas spēlējas, var pārvērst rotaļu pasauli tiktāl, ka tā izsmeļ tukšu visu jūsu īsto pasauli. Tāpēc es atbalstu rotaļu pasauli. Es būšu Aslana pusē, pat ja nav nekāda Aslana, kas to vadītu. Es dzīvošu tik līdzīgi nārnietim, cik vien spēšu, pat ja tāda Nārnija nepastāv. Tāpēc laipni pateikšos par mūsu vakariņām un, ja šie divi kungi un jaunkundze ir gatavi, mēs nekavējoties pametīsim jūsu galmu un dosimies ārā, tumsā, lai ziedotu savu mūžu Virszemes meklējumiem. Mūsu mūži laikam gan nebūs pārāk gari, tomēr pasaulei tas būs visai mazs zaudējums, ja tā tiešām ir tik garlaicīga vieta, kā jūs to notēlojāt.
—Ura, lai dzīvo labais, vecais Purvaspīdonis!—iesaucās Skrabs ar Džilu.
Taču Princis pēkšņi brīdināja: — Piesargieties! Paskatieties uz Raganu!
Paraugoties uz to, bērniem gandrīz asinis sastinga dzīslās.
Mūzikas instruments viņai izkrita no rokām. Šķita, ka roku delmi pieauguši burvei pie sāniem, kājas apvijās viena ap otru un pazuda. Garā, zaļā tērpa vilce sabiezēja, kļuva cieta un it kā saplūda kopā ar savīto kāju zaļo, lokā izliekto stumbeni. Un tas locījās un šūpojās, it kā tam nebūtu locītavu vai arī tas sastāvētu no vienām vienīgām locītavām. Galva bija atgāzusies tālu atpakaļ, un, degunam izstiepjoties garākam un garākam, pārējā seja šķita izgaistam, palika vienīgi acis. Tagad tie bija milzīgi, liesmaini redzokļi bez uzacīm un skropstām. Lai to visu aprakstītu, vajadzīgs, laiks; turpretī notikt tas notika ātri, tā ka tikko bija iespējams saskatīt. Iekams pienāca brīdis, lai kaut ko darītu, pārvērtība bija beigusies un lielā čūska, par kuru Ragana bija kļuvusi, zaļa kā inde, apjomā tik resna kā Dziļas viduklis, jau bija apmetuši divas trīs cilpas sava pretīgā ķermeņa ap Prinča kājām. Ātri kā zibens apkārt apsviedās vēl viena liela cilpa, grasīdamās piespiestPrinča zobenu viņa sānam, tačuPrincis nezaudēja laiku —viņš pacēla rokas augšup un tās atbrīvoja. Dzīvais mezgls apritinājās tikai ap krūtīm, gatavs, savelkoties ciešāk, salauzt ribas kā žagarus.
Princis ar kreiso roku aptvēra radījuma kaklu, pūlēdamies to sažņaugt, līdz čūska nosmaks. Tā turēja savu seju (ja to varēja dēvēt par seju) apmēram piecas collas no Prinča galvas. Žuburainā mēle baismi šaudījās iekšā un ārā, taču nespēja Riliānu sasniegt. Ar labo roku viņš atvēzēja zobenu, lai dotu iespējami stiprāku triecienu. Pa to laiku savus zobenus no makstīm bija izrāvuši arī Skrabs un Purvaspīdonis un metās Princim palīgā. Visi trīs cirta reizē: Skraba cirtiens (kas neizurbās pat cauri ādai un neko nenodarīja) ķēra čūsku zemāk par Prinča roku, taču paša Prinča un Purvaspīdoņa cirtieni ieurbās tai kaklā. Bet pat tie viņu pilnīgi nenogalināja, lai gan čūskas tvēriens ap Riliāna kājām un krūtīm kļuva vaļīgāks. Nākamie cirtieni atšķēla viņas galvu. Drausmīgais rāpulis nebeidza locīties un līdzīgi stieplei kustēties krietnu laiku pēc tam, kad bija miris, un grīda, kā jūs varat iztēloties, neiepriecināja ne ar kādu skaistumu.
Princis, atvilcis elpu, sacīja: — Kungi, es pateicos.
Pēc tam trīs uzvarētāji stāvēja, stīvi vērdamies cits citā, un, nespēdami izteikt ne vārda, krietnu brīdi skaļi elsoja. Džila rīkojās diezgan saprātīgi, apsēdās un klusēja, savā prātā nodomādama: "Es ļoti ceru, ka nezaudēšu samaņu un nesākšu pinkšķēt, un nedarīšu ari neko citu tikpat muļķīgu."
—Mana karaliskā māte ir atriebta, — pēc brītiņa sacīja Riliāns. — Šis, bez šaubām, ir tas pats reptilis, kam es veltīgi džinos pakaļ pie avota Nārnijas mežos pirms tik daudziem gadiem. Visu šo laiku esmu bijis savas mātes slepkavas vergs. Jā, kungi, esmu priecīgs, ka ļaunā Ragana beidzot pieņēma čūskas izskatu. Lāgā nesaskanētu nedz ar manām izjūtām, nedz ar goda izpratni, ja es būtu nogalinājis sievieti. Bet parūpējieties par dāmu. — Ar to viņš domāja Džilu.