Beidzot Kaspians pagriezās pret pārējiem. Priecīgā izbrīnā viņš skaļi iesmējās.
— Ko es redzu! Jūstes! — viņš iesaucās. — Jūstes! Tātad tu beigu beigās sasniedzi pasaules galu. Kā tad ar manu otro labāko zobenu, kuru tu salauzi, cīnoties pret Jūras Čūsku?
Jūstess, izstiepis abas rokas pret Kaspianu, paspēra soli uz priekšu, taču tad pabailīgi atrāvās atpakaļ.
— Paklau! Kā tad tā, — viņš stostījās. —Viss kārtībā. Bet vai tad tu neesi…? Tas ir, vai tad tu neesi mi…?
— Ei, netēlo nu muļķi, — sacīja Kaspians.
— Bet, — Jūstess iebilda, raudzīdamies Aslanā. — Vai tad viņš nav… ē… miris?
—Jā, —pavisam mierīgā balsī atteica Lauva —gandrīz tā (Džila nodomāja), it kā smietos. — Viņš ir miris. Zini, daudzi cilvēki ir miruši. Pat es. Ir ļoti maz tādu, kas kādreiz nav miruši.
— Ā, — atteica Kaspians. — Es saprotu, kas tev ļ traucē. Tu domā, ka es esmu spoks vai tamlīdzīgas muļķības. Bet vai tad tu nesaproti? Es būtu spoks, ja parādītos tagad Nārnijā, jo es tur vairs neesmu piederīgs. Taču pats savā zemē cilvēks nevar būt spoks. Es varētu būt spoks, ja iekļūtu tavā pasaulē. Es nezinu. Bet, manuprāt, tā nav arī tavējā — tagad, kad tu esi šeit.
Bērnu sirdīs iekvēlojās lielas cerības. Taču Aslans pakratīja pinkaino galvu. — Nē, mīļie, — viņš teica.
— Kad jūs satiksit mani te vēlreiz, tad būsit atnākuši uz palikšanu. Tomēr ne patlaban. Uz kādu laiku jums jāatgriežas pašiem savā pasaulē.
—Kungs, —teica Kaspians. —Man vienmēr gribējies iemest kādu skatienu viņu pasaulē. Vai tas ir nepareizi?
—Tagad tu vairs nespēj izdarīt neko nepareizu, tagad, kad esi miris, mans dēls, — sacīja Aslans. — Bet tu redzēsi viņu pasauli — saskaņā ar viņu laiku tas ilgs piecas minūtes. Pietiks ar to, lai tu visu tur sakārtotu. Tad Aslans paskaidroja Kaspianam, kurp atgriezīsies Džila un Jūstess, kā arī pastāstīja visu par Eksperimentālo skolu — likās, ka viņš pazīst to tikpat labi kā bērni.
— Meit, — Aslans uzrunāja Džilu, — aizej pie tā krūma un nogriez rīksti. —Viņa paklausīja, un, kolīdz tā iegūla viņai rokā, pārvērtās glītā, jaukā jājampātagā.
— Nu, Ādama dēli, izvelciet savus zobenus, — Aslans pavēlēja. — Taču lietojiet tos plakaniski, jo es jūs sūtu pret gļēvuļiem un bērniem, nevis pret karavīriem.
— Vai tu nāksi mums līdzi, Aslan? — Džila pavaicāja.
— Viņi redzēs tikai manu muguru, — paskaidroja Aslans.
Viņš ātri izveda visus caur mežu, un tie netika tālu nogājuši, kad priekšā iznira Eksperimentālās skolas mūris. Tad Aslans ierēcās tā, ka nodrebēja saule debesīs un sabruka trīsdesmit pēdu garš mūra posms. Viņi palūkojās pa izveidoto caurumu skolas ogu krūmos un tad uzmeta skatienu vingrošanas zāles jumtam: visam pāri liecās tās pašas pelēcīgās rudens debesis, kuras viņi bija redzējuši, pirms sākās piedzīvojumi. Aslans pagriezās pret Džilu un
Jūstesu un uzpūta tiem savu elpu, un nolaizīja ar mēli pieri. Tad viņš nogūlās paša radītā cauruma vidū un pagrieza savu zeltīto muguru pret Angliju, betvaldniecisko seju pret paša zemēm.
Tajā brīdī Džila ieraudzīja pārāklabi pazīstamus stāvus, kas pa lauru koku starpām skrēja šurp. Tur bija palaidņu lielākā daļa — Adele Penifādera un Kolmoedelija Meidžora, Edīte Vinterblota, pūtainais Sorners, lielais Benisters un abi pretīgie dvīņi Gereti. Taču negaidot viņi apstājās. Sejas izteiksmes visiem pārmainījās, nelietīgu nodomu, iedomības, nežēlības un zemiskuma grimasi gandrīz pilnīgi nomainīja viens vienīgs pārvarīgu baiļu apliecinājums. Jo viņi ieraudzīja sagruvušo mūri, cauruma vidū gulošo lauvu, kas bija tik liels kā jauns zilonis, un trīs cilvēku stāvus, kuri — mirdzošās drēbēs, ar ieročiem rokās — viņiem ātri tuvojās. Jo ar Aslana spēku dzīslās Džila lika lietā savu pātagu pret meitenēm, un Kaspians ar Jūstesu lika lietā savus zobenus plakaniski pret zēniem tik labi, ka divu minūšu laikā visi kaušļi metās projām kā pratu izkūkojuši, kliegdami: —Slepkavas! Fašisti! Lauvas! Tas nav godīgi! — Un tad atdrāzās direktore (jo, starp citu, tā bija sieviete), lai redzētu, kas notiek. Un, kad ieraudzīja lauvu, sagrauto sienu un Kaspianu ar Džilu un Jūstesu (kuru viņa tā arī nepazina), viņa sāka histēriski brēkt, aizjoņoja atpakaļ uz skolu un ņēmās zvanīt policijai, stāstīdama par lauvu, kas izbēdzis no cirka, un par izbēgušiem katordzniekiem, kas graujot mūrus un vicinot kailus zobenus.
Džila un Jūstess izmantoja visu šo jezgu, klusu ieslīdēja iekšā, novilka savas krāšņās drēbes un apģērba parastās, un Kaspians aizgāja atpakaļ uz savu paša pasauli. Mūris pēc Aslana pavēles nostājās atkal vietā.
Kad ieradās policija un neatrada ne lamai, ne sagrautu sienu, ne katordzniekus, bet redzēja, ka direktore uzvedas kā prātu izdzīvojusi, notika apjomīga izmeklēšana. Tajā atklājās visādi fakti par Eksperimentālo skolu un apmēram desmit skolēnu no tās izslēdza. Pēc tam direktores draugi saprata, ka viņa amatam nav piemērota, tāpēc viņi iecēla to par inspektori, lai terorizē citus direktorus. Un, kad atklāja, ka šajā ziņā arī no viņas nekas prātīgs neiznāk, tad iedabūja šo dāmu parlamentā, kur viņa dzīvo, cepuri kuldama.
Jūstess kādā naktī apraka savas greznās drēbes skolas teritorijā, taču Džila savējās slepus aizgādāja mājās un uzvilka nākamo brīvdienu maskuballē. Pēc nozīmīgās dienas apstākļi Eksperimentālajā skolā mainījās uz labo pusi, un tā kļuva par lielisku mācību iestādi. Un Džila ar Jūstesu allaž palika draugi.
Bet tālu projām, Nārnijā, karalis Riliāns apbērēja savu tēvu, Kaspianu Jūrasbraucēju, pēc skaita Desmito, un sēroja par viņu.
Pats viņš Nārnijā valdīja labi, un zeme viņa valdīšanas laikā piedzīvoja laimīgas dienas, kaut arī Purvaspīdonis (kura kāja pēc trim nedēļām bija gluži kā jauna) bieži norādīja, ka pēc saulainiem rītiem parasti sekojot lietainas pēcpusdienas un ka nevarot cerēt labus laikus turpināmies mūžīgi. Caurumu kalna nogāzē pameta vaļā, un karstās vasaras dienās nārnieši dodas ejā un laternu gaismā brauc laivās šurp un turp pa pazemes jūra, dziedādami, stāstīdami cits citam par pilsētām, kas plešoties vēl lejāk daudzu asu dziļumā. Ja jums kādreiz uzsmaida laime pašiem nonākt Nārnijā, neaizmirstiet apskatīt šo alu.
………
[1] 7.emakās kārtas muižnieki.