— Tikai viena meitene, milord, — Pūce skaidroja. — Un viņas vārds ir Džila.
— Runā skaļāk, runā skaļāk, — sacīja Rūķis. — Nestāvi tur, ūjinādams un šņākdams man ausi. — Kas ir sadedzināts uz sārta?
— Neviens nav sadedzināts.
— Kas?
— NEVIENS.
— Labi, labi. Nav ko kliegt. Es nemaz tik kurls neesmu. Kāpēc tad tev jānāk šurp, lai pastāstītu, ka neviens nav dedzināts? Kāpēc lai kāds būtu dedzināts?
— Labāk pasakiet viņam, ka es esmu Jūstess, — Skrabs teica.
— Tas zēns ir Jūstess, milord, — Pūce ūjināja no visa spēka.
— Krusttē's? — aizkaitināts atrūca Rūķis. — Var jau būt, ka ir, bet tāpēc tak viņš nav jāved uz galmu? Vai ne?
— Nevis krusttēvs, — iebilda Pūce, — bet JŪSTESS.
—Lustes, vai viņš domā, ka te būs lustes? Es acīmredzot
nezinu, ko visu jūs te gvelžat. Teikšu tev tā, godātais Gaišspalvi, kad es biju jauns, šajā valstī mēdza būt runājoši zvēri un putni, kas patiešām arī prata runāt. Tādas murmināšanas, bļerināšanas un čukstēšanās toreiz nebija. To nārnieši nebūtu cietuši nevienu mirkli. Nevienu mirkli, cienkungs. Urnus, pasniedz man, lūdzu, manu trompeti…
Mazs fauns, kas visu laiku bija klusuciezdams stāvējis Rūķim līdzās, tagad pasniedza viņam sudraba klausāmo taurīti. Tā bija izgatavota līdzīgi mūzikas instrumentam, un to dēvēja par čūsku, jo tā ērti apvijās ap Rūķa kaklu. Kamēr viņš to sakārtoja, Gaišspalvis pēkšņi iečukstēja bērniem:
— Nu mana domāšana ir maķenīt noskaidrojusies. Vai jūs neteicāt kaut ko par pazudušo Princi? Paskaidrošu vēlāk. Tagad nav ko. Nav ko, tū-ū! Nu ir gan ju-uceldis!
—Nu tā, —sacījaRūķis, —ja jums patiešām ir kaut kas saprātīgs sakāms, Gaišspalvja jaunskungs, tad mēģiniet to patiešām izsacīt. Ievelciet dziļi elpu un neberiet vārdus pārāk ātri.
Ar bērnu palīdzību un par spīti Rūķa klepus lēkmēm, Gaišspalvis paskaidroja, ka svešiniekus apciemot Nārnijas galmu atsūtījis Aslans. Tagad Rūķis ar citādu izteiksmi acīs noskatīja viņus no galvas līdz kājām.
— Ak atsūtījis pats Lauva, ko? —viņš noprasīja. — Un no mm… no tās otras vietas — aiz pasaules gala, vai tā?
— Jā, milord, —Jūstess iebļāva trompetē.
—Jūs esat Ādama dēls un Ievas meita, vai tā? — Rūķis turpināja.
Taču Eksperimentālās skolas bērni par Ādamu un Ievu neko nebija dzirdējuši, tāpēc Džila un Jūstess uz šādu jautājumu nespēja atbildēt. Taču nelikās, ka Rūķis piešķirtu tam īpašu vērību…
— Nu tad tā, mani dārgie, — viņš sacīja, pasniegdams roku papriekš vienam, tad otram un nedaudz palocīdams galvu. — Esiet ļoti sirsnīgi sveicināti! Ja labais Karalis, mans nabaga kungs, nebūtu šai pašā stundā ar uzvilktām burām aizceļojis uz Septiņām salām, viņš priecātos, ka esat atbraukuši. Tas viņam būtu ļāvis uz brīdi atgriezties jaunībā — uz brīdi.
Bet tagad laiks vakariņot. Par savu uzdevumu jūs man pastāstīsiet rīt no rīta padomes sēdē. Godātais Gaišspalvi, pieraugi, lai šiem viesiem viscienīgākā kārtā ierādītu labas guļamistabas un viņus apgādātu ar piemērotām drānām. Un, Gaišspalvi, teikšu tev kaut ko uz auss.
Te nu Rūķis piebāza muti Pūcei gandrīz pie pašas auss un neapšaubāmi gribēja čukstēt, tomēr, kā visi kurli cilvēki, nespēja lāgā valdīt pār savu balsi, tāpēc abi bērni dzirdēja viņu sakām:
— Pieraugi, lai viņus pamatīgi nomazgā.
Pēc tam Rūķis paskubināja savu ēzelīti, un tas sāka virzīties uz pils pusi solī, kas bija pa pusei rikši, pa pusei gāzelēšanās (ēzelītis bija visai apaļš, mazs dzīvnieks), turpretī Fauns, Pūces kungs un bērni sekoja rāmākā gaitā. Saule bija norietējusi, un gaiss kļuvis dzestrāks.
Viņi šķērsoja mauru, izgāja cauri augļu dārzam un pienāca pie Kēras Paravelas Ziemeļu vārtiem, kas bija plaši atvērti. Iekšpusē viņu acīm pavērās zālains pagalms. Labajā pusē lielajā zālē jau bija iegaismojušies logi, un līdzīga aina pavērās arī sarežģītākā mājokļu jūklī tieši viņu priekšā. Pūce ieveda viņus iekšā un pasauca ļoti jauku būtni par palīdzi Džilai. Šī būtne nebija daudz garāka par Džilu pašu, bet krietni slaidāka, šmauga kā vītols, acīmredzot pilnīgi pieaugusi; arī mati viņai bija vītolīgi, un šķita, ka vietām tie apauguši ar sūnām. Viņa aizveda Džilu uz apaļu istabu vienā no torņiem, kur atradās arī neliels, grīdā iebūvēts mazgājamais toveris. Lēzenā pavardā dega saldi smaržīgas paegles, un no jumta velves sudraba važā nokarājās lampa. Pa logu, kas bija vērsts pret rietumiem, varēja saskatīt svešo zemi Nārniju, un Džila aiz tālajiem kalniem joprojām saredzēja saulrieta kvēli. Tas iesvēla viņā ilgas pēc jauniem piedzīvojumiem un viesa sirdī pārliecību, ka šis ir tikai iesākums.
Kad viņa bija nopeldējusies toverī, sasukājusi matus un apģērbusi līdzās noklātās drānas, tad juta, ka tās ne vien jauki skar ādu, bet arī izskatās jauki, smaržo jauki un arī
jauki čaukst, kad viņa kustas, tāpēc meitene labprāt atkal būtu piegājusi pie vilinošā loga, taču pēkšņi pie durvīm kāds pieklauvēja.
— Iekšā! — uzsauca Džila. Ienāca Skrabs, arī tīri noberzies un ietērpies Nārnijas lepnajās drānās. Taču sejā gan viņam nebija lasāms prieks.
— A, te nu tu beidzot esi, — viņš īgni noburkšķēja, atslīgdams krēslā. — Jau veselu mūžību mēģinu tevi sameklēt.
— Nu tak esi sameklējis, — sacīja Džila. — Paklau, Skrab, vai tas viss nav gluži vienkārši pārāk satraucoši un
pārāk debešķīgi, lai varētu paust vārdos? — Tobrīd viņa bija galīgi piemirsusi zīmes un pazudušo Princi.
— Ak! Ak tad tā tev šķiet, ko? — novilka Skrabs un, brītiņu paklusējis, izgrūda: — Es nu gan no sirds vēlos, kaut mēs nekad te nebūtu ieradušies.
— Ūja, kāpēc?
— Es nespēju to paciest, — viņš žēlojās. — Redzot Karali, Kaspianu, tādu kā sačokurojušos, vecu koku. Tas… tas ir briesmīgi.
— Nu un kāds tad tev no tā ļaunums?
—Ak, tu nesaproti. Tagad, kad es sāku to pārdomāt, tad apjēdzu, ka tu nemaz nevari to saprast. Es tev neesmu pastāstījis, ka šajā pasaulē laiks rit pilnīgi atšķirīgi no mūsējā.
— Kā tu to domā?
— Laiks, ko tu pavadi te, nav līdzīgs mūsu laikam, vai saproti? Tas ir — lai cik ilgu laiku mēs te pavadītu, mēs atgriezīsimies Eksperimentālajā skolā tieši tajā pašā brīdī, kad to pametām…
— Tur nu nekā priecīga nebūs…
— Beidzot! Nepārtrauc mani pēc katra vārda! Un, kad mēs atgriezīsimies Anglijā — mūsu pasaulē —, mēs nespēsim paskaidrot, kā laiks rit te. Nārnijā varētu būt aizritējuši nezcik gadi, kad mums mājās būtu pagājis tikai mirklis. Pevensiji man to visu paskaidroja, bet es, muļķis, biju to piemirsis. Un tagad acīmredzot pagājuši apmēram septiņdesmit gadi — Nārnijas gadi —, kopš pagājušās reizes, kad es te biju. Vai tagad saproti? Un es atgriežos un ieraugu Kaspianu kā vecu graustu.
—Tad tas Karalis bija tavs senais draugs! —nočukstēja Džila, aptvērusi šo vārdu drausmīgo jēgu.
— Acīmredzot varētu domāt, ka tas viņš tiešām bijis, — bēdīgi noteica Skrabs. — Apmēram tik labs draugs, cik labs kādam varētu būt. Un pēdējo reizi viņš bija tikai dažus gadus vecāks par mani. Un tagad redzēt šo veco vīru ar balto bārdu un atcerēties Kaspianu, kāds viņš bija tajā rītā, kad mēs ieņēmām Vientuļās salas vai cīņā pret Jūras Čūsku, — nē, tas ir briesmīgi. Tas ir sliktāk par to, ja es būtu atgriezies un atradis viņu mirušu.