Tāpat nedēļu vēlāk, kad pie viņa ieradās Volfu Gotlībs, novārdzis, saņurcītās drānās, ar bisi plecā, tikai pēc ilgas, izmisuma pilnas maldīšanās izkļuvis no vēra, — kad rātskunga dēls tāds vēlā vakarā pie viņa ieradās, Huneks ar saltu smaidu bija uzklausījis Trūdēs sūtītos sveicienus un mierinājuma vārdus, kā arī Gotlība ceļojuma piedzīvojumu atstāstījumu.
Gotlībam atvadoties, mācītājs bija griezīgi iejautājies:
— Kāpēc viņš nakti pie manis nāk ar šīm jaukajām vēstīm? Vai varbūt arī viņam nav tīra sirdsapziņa?
— Kā jūs, cienība, domājat?
— Es domāju: vai arī viņš tur nav pinies ar ļauniem gariem?
— Es tikai sekoju abām jaunavām, lai zinātu, kur tās atrodas.
— Un kādēļ tas viņam jāzina?
— Varbūt jūs, cienība, gribēsit vest savu meitu mājās. Tad varu pakalpot ar ceļa aprakstu.
— Lai viņš apmierināsi Tādas domas man galvā nav ienākušas.. Es tikai labprāt vēlētos zināt, kā viņš nakti atrada izeju no biezokņa, kad sešās gaišās dienās maldījās?
— Es, cienība, dienu iztiku no vēra, bet tepat aiz pilsētas nogaidīju krēslu, negribēdams šādā izskatā rādīties ļaudīm. Es varēju, protams, pirms pāriet mājās un pārģērbties, bet, domādams, ka jūs labprāt ātrāk kaut ko dzirdētu par pazudušo Trūdi, uzdrošinājos vispirms pienākt te.
•— Tā? … Man tas vienalga, kad viņš atnāk — šodien, rīt vai pēc mēneša. Bet ticu, ka viņš gribējis vienīgi labu … Tikai to es viņam liktu pie sirds: tā kā viņš pats labprāt nevēlas laist ļaudīs valodas, ka bijis tanī Sumpurņu ciemā, tad, es ceru, viņš nevienam arī nestāstīs,' ka mana meita uz turieni aizgājusi. Vai viņš saprot mani?
— Pilnīgi, cienība. No manas mutes par jūsu meitu nenāks ne pušplēsts vārdiņš.
— Labi. Mana meita ir aizbraukusi pie radiem uz Jelgavu. Tā es visiem stāstu, kas par viņu apprasās.
— Es arī tā dzirdēju. — Gotlībs bija paklanījies un gājis.
Tā tas bija toreiz. Ass, strupjš un nelaipns Huneks bija pret Gotlību Volfu. Tagad viņa sirdi pilda bērnišķas ilgas:
«Kaut jel rātskunga dēls mani apciemotu! Kaut viņš vēlreiz atkārtotu to, ko Trūde tam likusi pateikt… Varbūt tas atņemtu mocošo sirds nemieru, kāds mani nobeidz…»
Piepeši nodun durvju klauvēklis.
«Tas būs Gotlībs Volfs!» Huneks, priecīgi uztraucies, steidz pats atvērt.
Bet viesis nav Gotlībs. Pie durvīm stāv amtmanis Andrejs Sarfenbergs ar savu vilku.
— Nepatīkamas lietas, cienība! — viņš saka, ienākdams mācītāja istabā.
— Vai Trūdei kas noticis? — vecā vīra balss dreb.
— Jā un nē.
— Kā to saprast? Stāstiet, dieva dēļ!
— īstenībā man tas nebūt nepienāktos, jo jūs, cienība, arvien esat bijis tādos pašos uzskatos kā mūsu raganu tiesneši.
— Kādos, amtman, kādos?
— Kā apmelotas sievietes jāpataisa par raganām un jāstiepj sārtā.
— Vai tas varbūt varētu zīmēties uz Trūdi?
— Jā.
Tēvs saļimst krēslā, Sarfenbergs mierīgi nosēžas tam pretī otrā un turpina:
— Ne jūsu dēļ, cienība, esmu še, bet gan tādēļ, lai darītu reiz galu tām nejēdzībām, kas paris gadsimtu jau māc mūsu pilsētu… Jūsu meita esot kādā tumšā nakti pa gaisu uz slotas kāta aizjājusi uz Sumpurņu ciemu.
— Nav taisnība! — Huneks izdveš.
— Tā ir saprātīga valoda. Tātad viņa būs kārtīgi, kā visi cilvēki, aizgājusi turp kājām? Varbūt līdz vecajam zemniekam un savai audžumāsai?
— Nē, nē. Trūde aizbrauca pie radiem uz Jelgavu.
— Jo labāk. Tātad nekāda pamata nav nejēdzīgajām baumām.
— Nav, amtman, nav!
— Klausieties tālāk! Dažas plānprātīgas mēlneses nesen esot griezušās pie raganu tiesas ar ziņojumu, ka jūsu meita atrodoties Sumpurņu ciemā un naktīs atlidojot uz Pilteni žņaugt vienas bērnu, slaukt otras kazu. Tiesneši šorīt apspriedušies nodot Trūdi Huneku sārtam.
— Bet Trūdēs nav še, Piltenē!
— Tādēļ tie nolēmuši viņu sadedzināt in etiigie — tēlā.
— Dievs kungs!
— Sī nejēdzība jums jānovērš, cienība. Es ceru, ka sava bērna dēļ atmetīsiet savus līdzšinējos uzskatus.
— Jā, jā! … Sakiet, kas man jādara …
— Jums jāiesūdz tiesā pašas mēlneses. Lai tās pierāda savu apgalvojumu patiesību vai lai atzīstas savā muļķībā un ļaunprātībā un saņem par to sodu. Sāds piemērs būs brīdinājums visiem māņu un tenku izplatītājiem, un varbūt reiz Piltenē beigs kūpēt raganu un burvju sārti.
— Visu, visu es darīšu, amtman! — Huneks pieceļas un satver viesa roku. — Pateicos, ka atnesāt man šo ziņu un devāt padomu.
Sarfenbergs atvadās un aiziet ar savu vilku.
Vecā mācītāja salīkušais stāvs liekas mazliet taisnāks pastiepies. Viņa gurdās acis kļuvušas dzīvākas: tanīs iemirdzas tās pašas dzirkstītes, kas līdz šim mirdzējušas, raganas, burvjus un dēmonus nosodot, tikai šoreiz viņa nodoms ir pretējs: aizstāvēt un attaisnot par raganu apsūdzēto — savu meitu.
Huneks pa paradumam sāk staigāt — kā arvien, kad kaut ko pārdomā.
«Kā Piltenē uzoduši, ka Trūde aizbēgusi uz Sumpurņu ciemu?» viņš prāto. «Ģerda tak tādas lietas nevienam nekad nestāstīs… Bez viņas tikai vēl Volfu Gotlībs to zina. Vai tas būtu pļāpājis, neraugoties uz svinīgo solījumu turēt muti?»
Viņš sauc māsu satraukti, skaļi:
— Gerda! Gerda!
Tā ienāk; bailīgi:
— Kas ir, Gosvin?
— Aizej pie Volfiem! Mēģini satikt Gotlību! Saki, lai tūlīt atnāk pie manis!
Gerda aizsteidzas. Mācītājs turpina staigāt pa istabu, pārdomādams, kādus argumentus likt priekšā tiesnešiem Trūdēs attaisnošanai.