Drīz ierodas Gotlībs. Aizelsies. Viņš steidzies. Varbūt kādas ziņas no Sumpurņu ciema un līdz ar to varbūt arī kaut kas par Mariju.
Huneks saņem Volfa dēlu nelaipni.
— Vai viņš man nevar pateikt, kā tas nāk, ka Piltenē runā, it kā mana meita būtu aizlaidusies uz to Sumpurņu ciemu?
— Kā lai es to zinu, cienība?
. — Tā? Man šķiet, ka viņš vienīgais kaut ko varētu būt izpļāpājis.
— Cienība, es ne vārdiņa neesmu kādam ieminējies par to, ko solījos paturēt pie sevis.
— Tad gan laikam es pats bušu izlaidis tās baumas par savu bērnu?
Ilgi Gotlībs liedzas. Velti viņš mēģina mācītāju pārliecināt par savu nevainību. Tad pēkšņi kaut ko iedomājas.
— Tikai tā var būt!
— Kas?
— Es zinu tenku palaidēju!
— Kurš tas ir?
— Venta atraitne. Torīt, kad jūsu audžumeita aizgāja ar veco sumpurni un Trūde tiem sekoja gandrīz uz pēdām, es gāju nopakaļ un austošā gaismiņā pamanīju ap mazo mežu nākam pa taku Venta atraitni. Tā bija redzējusi Trūdi ejam pakaļ Marijai. Citādi nevar būt, jo neviens cits torīt mūs nesastapa.
— Vai viņš būs ar mieru pie tiesas apliecināt, ka Ventene ir baumu izlaidēja?
— Jā. Jo cits neviens torīt nav jūsu meitu redzējis.
— Labi… — Huneks ievelk elpu un uzliek roku jauneklim uz pleca. — Gotlīb! Viņš tak pazīst Trūdi un tāpat pazīst manu audžumeitu. Es bieži esmu redzējis jūs tērzējam. Lai viņš saka no sirds: vai manā namā var izaugt raganas?
Jaunais Volfs piesarkst, mācītājam pieminot Mariju sakarā ar raganām. Šādu domu viņš nevar pieļaut.
— Nē, cienība! — viņš iesaucas. — Tā ir nekrietna apmelošana.
— Un tātad viņš palīdzēs man?
— No visas sirds.
•— Viņš zina, ka Trūde nav aizgājusi līdz Marijai pie viņas tēva, bet aizceļojusi uz Jelgavu? Viņš mani saprot?
— Es pats viņu pavadīju uz turieni!
— Tad viss būs labi. Tie ir nepieciešami meli, lai sagrautu netaisnību.
— Bet, — Gotlībs apķeras, — es nevarēšu gaidīt uz tiesu. Man steidzami, jau rīt, jāaizceļo uz Lībeku saņemt no kāda turienes tirgotāja tēvam pienākošos naudu par pārdotām precēm.
— Rīt varēsi braukt, jo jau šodien visam jābūt nokārtotam. Ejam!
Mācītājs tver spieķi un cepuri.
Gotlībs nenožēlo, ka iepinies šai lietā. Viņš pat iedegas apņemšanā panākt Trūdēs attaisnošanu. Tad viņam būs iemesls atkal doties briesmīgajā ceļā uz vēra biezokņiem, nonest Trūdei ziņas par notikušo, redzēties ar Mariju un pierunāt to atgriezties Piltenē. Tikai viena lieta viņu nospiež: rīt jāaizceļo. Tēva apstākļi ir galīgi sašķobījušies. Nauda ļoti vajadzīga. Bet viņš steigsies ātrāk atgriezties. Un tad jāizšķiras viņa dzīves laimei.
# * *
Stundas laikā jau visa Piltene zina, ka mācītāja Gosvina Huneka meita izrādījusies par raganu, ka tā dzīvojot Sumpurņu ciemā un ka tiesa nolēmusi viņas tēlu sadedzināt uz sārta.
Kad Huneks ar Volfu Gotlību parādās uz ielas, tos pavada ļaužu skati un sačukstēšanās. Neomulīgi top abiem raganu tiesnešiem rātsnamā, redzot ienākam šorīt notiesātās raganas tēvu — savu līdzšinējo domubiedru un īsto idejisko iedvesmotāju.
— Mēs patlaban taisījāmies jūs apciemot, mācītāj, — saka vecākais, bezzobainais Ādams Kunce.
— Mums ļoti bēdīga vēsts, — piebilst otrs, vēl jaunais Hanss Klēvers.
— Zinu jau jūsu vēsti! — Huneks saslejas un runā, acīm degot. — Tā ir kauna lieta, kungi, ka uz nekrietnu mēlnesību pamata spriežat tiesu, iepriekš negriežoties pie manis! Sakiet — kas izlaidis nelietīgās baumas par manu meitu?
Tiesneši parausta plecus.
— Visa pilsēta runā, ka jūsu meita apmetusies tai dēmonu ciemā.
— Visa pilsēta nevar būt redzējusi viņu tur. Varbūt daži, varbūt viens — ja gribam pieiet loģiski pat šādai aplamībai.
Bezzobainais Ādams Kunce viltīgi pasmaida.
— Bet kopš pavasara Trūde Huneka nav redzēta Piltenē. Kur viņa ir?
— To jums pateiks rātskunga Volfa Gotlībs.
— Trūde ir Jelgavā, — Gotlībs saka mierīgi.
— Kā viņš to zina?
— Es pats viņu uz turieni pavadīju.
Tiesneši saskatās, un viņu sejas pēkšņi pārvēršas.
Par tenku izdomātāju un pirmo izplatītāju jaunais Volfs uzdod Venta atraitni, un Huneks pieprasa jaunu noklaušināšanu. Aizsūta pēc lieciniecēm un sūdzētājām. Nosūta uz pili pēc fogta, kurš stārasta DItriha Maidela vietā kā trešais biedrs piedalās tiesas spriešanā.
Sēde ilgst līdz vakaram. Huneks ar jaunā Volfa palīdzību apgāž visus apvainojumus un apsūdz pašas sūdzētājas. Tās šoreiz tiek cauri laimīgi ar norājienu un baznīcas sodu. Trūdēs tēlu — ieģērbtu salmu kūli, kuru jau bende rātsnama pagalmā gandrīz pagatavojis, — atkal izjauc.
Rudens svētība pilda meža ciema klētis un šķūņus. Šogad ir bijusi sen nepieredzēta bagāta vasara. Biežie, auglīgie, siltie lieti, mainīdamies ar tveici, devuši raženus augļus vēra druvās un dārzā. Tak Piltenē un visā zemē ļaudis ar bažām gaida ziemu: būs bads. Muižu un zemnieku tīrumi stāv pa daļai neapsēti, pa dajai izpostīti, pa dajai slikti apkopti. Ir karš. Svešas varas drasē pa Kurzemi, bez žēlastības ņem visu, kas vajadzīgs, — lopus, labību, naudu, pašus zemes kopējus. Ko zviedrs atstāj, to pievāc polis, saksis. Kurši un zemgali velk dzīvību jau ilgus gadus, tak beidzot izsīkst i spēks, i cerības, i pēdējie ietaupījumi.
Lielā meža vidū valda miers un labklājība. Rudens vakari stiepjas arvien garāki. Ir atpūtas laiks.
Pienāk dievaines. Vālodze ik ceturtdienu nes uz riju gariņiem mielastu. Tas šogad ir bagātīgs un trekns kā vēl nekad. Lai veļi bauda dieviņa svētību un ir labi pret ciema tagadējo audzi. Pēdējo zemliku vakaru, kad zintniece, izkurinājusi rijas krāsni, izmēzusi klonu, salikusi uz lielā galda ēdienus, dzērienus, pirms gulētiešanas nāk vēlreiz ar iedegtām svecēm vēju galdam, eglājā aiz milzu koka pabāžas Trūdēs galva. Meiča piezogas pie rijas lūkas un pa šķirbu raugās iekšā. Lielais galds klāts baltu audeklu. Uz tā svaiga maize, miestiņa kannas, medus, gala un miežu putra. Pie galda stāv Vālodze un pusbalsī piesauc veļumāti: