Ilgi Ermanis apspriežas vecās zintnieces kambarīti, Tad abi iznāk. Vālodzes seja ir neparasti nopietna;
viņa liek pasaukt Trūdi, un visi trīs dodas uz svēt- birzi.
Ermaņa soļi liekas kā piespiesti.
«Velts gājiens,» viņš domā.
Viņš pieder pie tiem ļaudīm, kuri nejūt sevišķu tieksmi pēc reliģijas kulta. Viņš, šī ciema cēlājs, ir skarbs darba cilvēks un neatrod laiku mistikai.
Ermanis visu apsver ar aukstu prātu un arī tagad tā vēro Trūdi. Viņš atceras dedzīgo meiteni, kad tā šopavasar no Piltenes atbēga uz šejieni, lai izdibinātu ļaužu tenku apveltītā Sumpurņu ciema noslēpumus. Tagad viņš redz meičas pārvēršanos. Ar Taura iespaidu un ievadu tā no kristīgās baznīcas māņu apmātās vella meklētājas ir kļuvusi par latvju dieviņa atradēju. Ermanis jūt, ka viņas gars tiecas tālāk par citiem, ka Trūde nav ikdienišķs cilvēks un kādreiz varbūt varēs stāties Vālodzes vietā. Bet jaunās meitenes dievredzībai viņš netic. Priekš tā, viņš domā, ir vajadzīgs garīgs nobriedums, priekš tā ir vajadzīgi Vālodzes gadi. Tādēļ Ermanis iet līdz, nepārliecināts, ka Trūdēs sapnis piepildīsies.
Vālodze ir citāda. Lielākā nopietnībā uzklausījusi Ermaņa stāstījumu, viņa tūlīt ceļas iet uz birzi. Viņa tic Trūdei.
Senā kuršu ķēniņa zobena meklētāji ieiet svētbirzē.
Ermanis nomēro trejdeviņus soļus no sirmā ozola uz rītiem. Sāk rakt. Te, pašā purva malā, bieza sūnas kārta sedz zemi. Velti viņš rok. Lāpsta izmet tikai zemi. Viņš stājas rakt.
— Ne ikviens sapnis piepildās, Trūdīt.
Vecās Vālodzes sejā nepakustas ne vaibsts. Viņa izņem no Ermaņa rokām lāpstu, sniedz to Trūdei.
— Tev jārok, bērns!
Trūdēs rokā dreb lāpstas kāts. Vai arī viņa sāk šaubīties par savu veļu nakts pieredzi? Nē, tā pagriežas sānis pret iegarenu cinīti un iedur tanī lāpstu. Dzelzs atsitas pret akmeni.
Drudžainā ritmā kustas meičas pleci, atmetot velēnu pēc velēnas. Zem tām parādās akmeņu grēda. Paveļas nost augšējā akmeņu kārta.
— Lūk, spals! — saka Vālodze, norādīdama uz grēdas galu.
Trūde satver zaļganu, apsūbējušu rokturi. Velk. Tas nekustas. Zobens pārāk cieši iespriedies akmeņu zemākajā kārtā. Atkal viņa ķeras pie lāpstas, atrok malās zemi, izveļ vēl akmeņus no bedres. Nu redzams ieroča asmenis un pie tā galvaskauss.
Tagad zobens izvelkas no zemes viegli. Trūde to pasniedz Vālodzei. Zintniece tur rokās ieroci un domīgi raugās vecās dzelzs rūsas izēstajos robos.
— Tas kādreiz bija spožs, saulē mirdzošs, — viņas lūpas čukst. — Viņš ķēniņa rokā sargāja mūsu zemi. Piecpadsmit gadsimti ir aizritējuši, un vēl viņa spēks nav gaisis. Viņš sargā mūsu ciemu, vēri.
Ermanis, veicis necerēto pārsteigumu, stāv pārdomās. Tad sjika:
— Jā, sentēvu gari mūs sargā… Dur zobenu atpakaļ vietā! Un aizbērsim atkal mūsu ciema kunga veļu gultu.
— Nē, — Vālodze pretojas. — Mums jāizrok ķēniņa
kauli.
— Kāpēc?
— Tie jāgulda eglājā, pie savējiem. Še mitra vieta, drēgna dusa.
— Vai tas piederas?
— Tā vajag.
— Dari! Tu labāk zini.
— Ej izroc kapu ciema smiltainē — starp mūsu aizgājējiem! Tur ciema kunga vieta… Lai paliek lāpsta! Ņem citu! Mēs pa tam kaulus izraksim.
Ermanis aiziet.
Kad tas nozūd birzē, Vālodze pagriežas pret Trūdi. Ilgi raugās viņā ciešu, apgarotu skatu. Tad uzliek roku meičai uz pleca.
— Tu, Trūde, mums esi debestēva sūtīta. Tu diev- reģe. Tu nāksi manā vietā.
— Bet tu?
— Tad jau gulēšu veļumātes klēpī.
— Kā zini to?
— Es jūtu. Tātad zinu.
— Vai likteņzīmes lasi?
— Jā. Arī tu to mācīsies.
Jaunā meiča un sirmgalve kopīgi ķeras pie kapa atrakšanas. Maz atlicis no senču ķēniņa pīšļiem: galvaskauss, daži kauli, kaklarota un ķēniņzobens. To visu
Trūde saņem priekšautā un nes uz ciema miroņsētu — eglājā.
— Vai labi kaulus pārrakt citā kapā? — ejot jautā
Trūde.
— Nav labi, bērns. Bet šoreiz vajag tā.
— Še, purva malā, drēgna dusa.
— Ne tādēļ. Kaut gan teicu vecamtēvam tā.
— Kādēļ tad?
— Lai veļu starpā būtu miers un saderība. Lai viena saime justos mūsu mirušie un seno mūžu gari. Tu pati pieredzēji pagājušo nakti strīdu veļu starpā pie rijas durvīm. Tā nebūs vairs, ja ciema kungs būs citu vidū.
Visam ciemam piedaloties, smiltājā gulda seno Ugāles valdnieku. Blakus ciltsmātei Annai.
* * *
Līdz ziemas saulgriežiem vēl nav īsta sala. Tad uzkrīt sniegs un Ermanis taisās uz Ventspili ar labību, kas šogad brīnum bagātīgi paauguši, ka nav kur likt. Bez tam šis tas nepieciešams jāpārved no pilsētas; arī sāls aptrūcies.
Viri ber maisos labību, sien nastas zirgu mugurā un dodas vērī. Ermanis ir ceļavedējs. Tas pazīst biezokņus labāk par dēliem un mazdēliem un prot arī bez takas atrast eju mūžamežā.
Pēc pusdienas gājiena pamazām drūmā vēra daba mainās. Sākas priežu sils; koki retāki, un ceļš vieglāks. Priekšā paspīd klaja vieta — apsniguši tīrumi. Aiz tiem vientuļas meža mājas.
Te iebūvējušies ļaudis, mežinieki, kaut gan tālu no apdzīvotiem apvidiem, tomēr nav gluži nošķirti no pasaules kā Ermaņa ciems. Te ved braucams ceļš uz āru. Te šad tad atklīst kāds ciemiņš.
Vīri ar nastām apkrautiem zirgiem iegriežas meža māju pagalmā. Tiem pretim iznāk saimnieks, zemnieks vienos gados ar Ermani. Viņš ir rados ar vēreniešiem, vairākas reizes pat bijis viņu ciemā. Viens no tiem nedaudzajiem, kuri zina Sumpurņu ciemu. Viņš sirsnīgi apsveic ciemiņus, palīdz atraisīt maisus no zirgu mugurām, nokraut zem jumta un tad lūdz visus namā.