Ermanis noraida piedāvājumu:
— Paldies, Silzemniek. Nevaram kavēties. Gribam Šodien vēl otrreiz atnākt ar labību.
— Tad arī jums laba raža?
— Kā vēl nekad.
— Tāpat man dieviņa svētība. Aizvedu jau vezuma rudzu uz Ventspili. Lielu naudu maksā tagad. Kā ne? Visā zemē bads sākas.
— Pārāk ieilgst šis karš. Deviņus gadus pat bagātā Kurzeme nespēj uzturēt divus naidīgus karaspēkus, un pašu ļaudis arī grib ēst.
— Tātad tu vēl nāksi otrreiz?
— Šodien. Ritu arī divreiz.
— Tad man nebūs tik daudz ragavu, ar ko visu to bagātību aizvest uz Ventspili.
— Mans dēls Uģis un mazdēls Briedis paliks pie tevis pagatavot vēl pāris ragavu. Tad pietiks.
— Ja tā, tad labi.
Uģis un Briedis paliek Silzemniekos, bet Ermanis ar pārējiem vīriem un zirgiem atgriežas mājās. Nu, kur sniegā iemīta taka, nav vairs katram zirgam vajadzīgs savs vedējs.
Krēslā atkal atnāk meža ļaudis ar nastām. Pārnakšņo Silzemniekos. Tāpat nākošā dienā un trešās dienas rītā piekrauj saimnieka, kā arī Uģa un Brieža uztaisītās ragavas. Ermanis ar vecāko dēlu Sumbri un tā dēlu Briedi brauc uz Ventspili. Pārējie ar atlikušajiem zirgiem paliek Silzemniekos gaidīt braucējus atgriežamies. No lielajiem ceļiem jāizvairās, jo te var gadīties sastapt karaspēka nodaļas. Labību atņemtu, jo izsūktā zeme vairs nespēj paēdināt karotājus un tie ņem ar varu, kur kas ņemams.
Beidzot ragavu rinda sasniedz aizsalušo Ventu. Pār to ved ziemas ceļš. Otrs krasts ir klajš, un tikai tālāk uz pilsētas pusi redzams mazs meža pudurs.
— Tur, mežā, mums jānogaida vakars, — saka Ermanis un laiž priekšējo vezumu lejā uz ledu.
Viņi pārbrauc upi un iegriež mežiņā. Tad vectēvs atstāj dēlu un dēladēlu pie zirgiem un pats iet kājām uz pilsētu sarunāt tirgotāju, kurš zina, kā nogādāt labību Ventspilī un kā to noslēpt. Pašiem vest būtu tikpat kā savu mantu zaudēt.
Jau krēsla, kad atgriežas Ermanis ar Ventspils tirgotāju. Tas aprauga maisus un uz vietas noskaita labu sauju dukātu. Labība ir pārdota, un tagad tā pieder tirgonim. Zemnieki droši brauc uz pilsētas vārtiem. Nakti kareivji guļ, un ar vārtsardzi jau viss ir nokārtots. Meža ļaudis novieto zirgus un apmetas pie tirgotāja jumta kambarītī.
No rīta meža ciema ļaudis, pabarojuši zirgus, iet apskatīt pilsētu un iepirkties. Vectēvam Ērmaniin Ventspils ir labi pazīstama. Tēvs — Sumbrs arī te vairāk reižu bijis. Bet dēls — Briedis, pasauli neredzējis, kā brīnumos raugās milzīgajā: ciemā, kur māja pie mājas — daža pat divos stāvos, kur paceļas akmeņa pils mūri ar torni simtgadīgu koku augstumā, kur ļaudis nāk un iet pa šaurajām spraugām namu starpās. Pirmo reizi viņš redz arī kareivjus.
— Tie zviedri?
— Nē, mazdēliņ, — Ermanis paskaidro. — Zviedri atkal, jau otru reizi, esot izdzīti no zemes. Šie te ir krievi.
— Un kādi izskatās zviedri?
— Tāds pats cilvēks vien ir. Tikai katriem savādas drēbes un cepures, citāda valoda,
— Tu proti krievu valodu?
— Nē.
— Bet zviedriski proti?
— Ar tiem bija darīšanas. Veselu gadu karojām pret viņiem — hercoga Jēkaba laikā. Iemācījos.
— Tādēļ tev arī iedots pavārds: Zviedris.
— Tas dots jau manam vectēvam.
— Un paliek tāds pats arī manam tētim un man?
— Jā. Bet mums mežā tas ir lieks.
Lielais puisis Briedis — savā meža ciemā gudrs un saprātīgs jauneklis — še, svešos apstākļos, izrādās vientiesīgāks par mazu bērnu un nevar beigt taujāt, spriest, brīnīties.
Zemnieki izstaigā arī tirgu. Maizes, miltu, labības neredz nekur. To pērk un pārdod slepeni, kā kara un bada gados mēdz būt. Ir zivis, gaļa un citas mantas. Ar pazīstama tirgotāja starpniecību Ermanis sameklē vairākus maisus sāls, nopērk dzelzi, stiklus un vēl šo to.
Pie pils zemniekus aptur pavecs, stalts, cienīgs vīrs.
— Kāds laimīgs gadījums! — tas iesaucas, izstiepdams roku pret Ērmani. — Ermanis Zviedris no meža
ciema!
Ermanis ieskatās un pazīst svešo: tas ir Piltenes amtmanis. Mežiniekam divkāršs brīnums: kā amtmanis sauc viņu vārdā, kuru viņš pats sen vairs nelieto? Un kādēļ amtmaņa seja izteic prieku par šo satikšanos?
— Labdien, kungs, — Ermanis vēsi sveicina. — Kā zini manu pavārdu?
— Man tev vēstule. Tur rakstīts tavs vārds.
— Kas man varētu sūtīt vēstuli?
— Piltenes mācītāja Huneka māsa Ģerda.
Ermanis noraidoši papurina galvu.
— Tā mani nepazīst.
— Viņa uzzināja tavu vārdu no Piltenes stārasta, landrāta Maidela.
— Ak tā! Jā, tas zina …
— Viņš tevi pazinis kādreiz — tas jau labi sen — Jelgavas galmā.
— Tā ir, kungs… Bet ko mācītāja māsa grib man teikt?
Amtmanis Sarfenbergs izņem no kabatas apzīmogotu rakstu.
— Tev viņa nekā negrib teikt. Uz tevi tā labu prātu netur un uzskata tevi, tāpat kā visi piltenieši, par sumpurni un Jauno garu bandu biedru.
— Tad raksts būs domāts mācītāja meitai Trūdei?
— Pareizi.
Amtmanis iedod aploksni. Ermanis lasa uz tās:
«Ermanim Zviedrim, sauktam Meža vecim. Sumpurņu ciemā. Nodošanai Huneka Trūdei. Steidzīgi.»
— Patiesi laime, — Sarfenbergs priecājas, — ka nejauši tevi satieku! Citādi veltīgas būtu izrādījušās mācītāja Ģerdas pūles. Neviens cilvēks pasaulē nezina, kur tavs ciems atrodas. Un, ja es tevi nebūtu saticis toreiz, gandrīz gadu atpakaļ, tad tās baumas par Sumpurņu ciemu noturētu par pasaku. Cik jau neesmu klaušinājis bez kādiem panākumiem… Piltenē gadījās kāds zemnieks, kurš teicās dzirdējis, ka Ventspils pusē par tevi runājuši: tu te dažkārt ierodoties. Atbraucu te darīšanās un taujāju pilsētā. Bet velti. Dzirdēts gan esot par kadu meža ciemu vēra vidū, bet, kā tur nokjūt un kas
tur dzīvo, to neviens nevarēja pateikt… Tagad, paldies dievam, varēšu mācītāja Ģerdas sirdi apmierināt. Ko viņa nav lūgusi stārastu, lai sūtot ļaudis tevi meklēt vērī, ko asaru lējusi… Bet ko landrāts var līdzēt? Beidzot viņš uzdeva man — ne jau amata pienākuma robežās, bet mācītāja māsai par apmierināšanu — aptaujāties pēc tevis un kaut kādā ceļā nogādāt tev Ģerdas vēstuli… Bet, lūk, sāk atkal snigt. Ko mēs te stāvam uz ielas? Ieiesim tepat aiz stūra! Gribētu ar tevi parunāties … Tie laikam tavs dēls un dēladēls?