Atvadoties komisārs vēl izsaka savas rūpes par zemkopības panīkumu un darbaroku trūkumu ilgā kara un sērgas izpostītā zemē un ieteic dot stārastejas zemniekiem visādus atvieglojumus, lai tie atkal var atjaunot savus laukus. Lai viņš nekautrējoties pat uzņemt izbēgušus pamesto apkārtnes muižu dzimtļaudis un ielikt tos izmirušajās mājās kā brīvus zemkopjus. Uzveikt valstī badu — tas tagad esot galvenais uzdevums, jo mēris, kurš Kursas dienvidos jau izbeidzies tāpat kā Piltenē, vēl tikai parādoties šur tur ziemeļos — daudz vieglākā veidā.
Mums jāatgriežas meža ciemā.
Gotlība Volfa ļaunais nodoms liekas izdodamies pilnīgi. Nelīdz Ermaņa uztraukumā izdarītie aizsardzības soļi, nelīdz Vālodzes ārēji mierīgie rīkojumi. Kaut sērgas atnesēji gan sadedzināti un viņu pelni •■aprakti dziļi zemē, dīgļi jau izplatījušies pa visu ciemu, gaiss pilis mellās nāves dvašas.
Bez pirmajiem mēra upuriem — Kaijas, Andra un Līzes — vēl saslimuši Kaijas vīrs Lūsis, viņas māte Austra, Sumbra un Austras dēls Alnis, tad Ermanis, un, beidzot, arī Kaspars sajūtas nelabi. Tepat puse pieaugušo ciema ļaužu guļ uz gultas.
Vālodze lielāko daļu dienas pavada svētbirzē pie ziedokļa kopā ar Trūdi. Dienu no dienas tā top drūmāka un smago domu nospiestāka.
Beidzot kādurīt tā iet viena pati uz birzi, savai māceklei un pēcnācējai likdama palikt mājās. Visu dienu viņa pavada zem ozola un, vakarā atgriezusies, pie jauno pāru nama lodziņa sauc Trūdi:
— Iznāc, meit, man ar tevi jāparunāl
Trūde, sēdējusi kopā ar Tauri, Briedi un Mariju, atstāj tos un iet ārā. Viņa grib tuvoties Vālodzei, bet tā to apstādina:
1 — Nenāc tuvāk! Un arī sasirgušos kopt tu neej turpmāk!
— Kādēļ, vecāmāt?
— Lai būtu tālāk no sērgas.
— Bet mēris ir visā ciemā.
— Arī ciems tev būs jāatstāj.
— Vecāmāt, es nevaru šķirties no Taura, es nevaru te pamest Mārietu.
— Arī Taurim, Mārietai, Briedim un pārējiem sērgas neskartiem jāiet projām.
— Kas tad apkops vecotēvu? Kasparu?
— Es, kamēr spēšu. Jums jāiet.
— Kurp?
— Dziļāk vērī. Visiem jums.
— Un tu?
— Es palieku te, kā citi, pēc dieviņa lēmuma.
— Kā? Vai arī tu? …
— Arī es esmu nāves apzīmēta.
— Vecāmāt! — Trūde pasper soli uz priekšu.
— Paliec attālāk! — Vālodze brīdinoši paceļ roku. — Tev jādzīvo un jāturpina mans darbs. Tev jāpiesargās. Kaut gan Laima, likteņlēmēja, tur savās rokās visu mūsu dzīvi, tomēr arī pašam nav tīši jāmeklē briesmas. Jūs ciemu atstāsit, bet dieviņš lems un vadīs jūsu ceļus. Tikai iegaumē: neko jūs nedrīkstat no šejienes līdz ņemt, vienīgi dažus zirgus, maizi un sāli. Arī manas zāles un ziedes jāpamet te. Tu zini gandrīz visām kaitēm līdzekļus; tos pati savāksi vērī.
Vālodze pamet ar roku un iet. Viņa iegriežas lielajā saimes mājā. Te ļaudis sēž klusi, noliektām galvām.
— Vai Kaija? … — zintniece iejautājas un nenobeidz.
— Mirusi, — atbild Taura māte. — Un arī Andris ļoti vājš.
Vālodze paver aizkarus. Arī Līze guļ pēdējos elpas vilcienos. Vecā vēl pasniedz mirējai ūdenslāsi un aizspiež tai acis.
— Sākas! — tad viņa izdveš un iet ārā.
Durvju priekšā guļ bezspēkā saļimis Uģis, Ermaņa jaunākais dēls. To mēris pārsteidzis rijā, viņš ticis tikai līdz namdurvīm. Vālodze brītiņu apstājas pie sasirgušā un gausi iet tam garām. Vai nav vienalga, kur kāds mirst?
Viņa soļo uz Kaspara namiņu. Jāiet. Arī te gaisā žvīgo nāves spārni. Ermanis savā stūrī nemierīgi svaidās gu[as vietā. Kaspars, ar pēdējiem spēkiem turēdamies vārgajās, nespēcīgajās kājās, ūdens ķipīti vienā rokā, ar otru taustīdamies, mēģina sasniegt slāpstošo mirēju — draugu.
Vālodze tam atņem trauku, noliek to uz grīdas, tad palīdz pašam notikt krēslā pie drauga gultas, atsēdina to, pēc tam padzirda Ermani.
Ermaņa drudža apmātais skats mazliet noskaidrojas, kad briesmīgās slāpes veldzētas. Vālodze paņem soliņu un piesēstas pie abiem gluži tuvu.
— Vai tu saproti, ko saku? — Zintniece noliecas pie ciema cilts vectēva.
— Vēl sapratīšu, — izdveš Ermanis, ar nespēcīgo roku norausdams sviedrus no pieres. — Tu gribēji aprunāties, kas notiks ar ciemu?
— Jā. Es paredzu, ka te visiem mums jāiet bojā.
— Vai jau visi sērgas sagrābti?
— Vēl sveikā abi jaunie pāri, Sumbrs, Sārma, Gun- tiņa, Zīlīte un mazie bērni.
— Tiem jāiet prom no šejienes.
— Jā, Erman, es arī tā domāju.
— Lai viņi dodas uz Ventspili, lai pavada ziemu tur, kur sērgas nav! Lai atgriežas tikai pavasarīl
— Un mēs?
— Mēs paliksim te.
— Un kad viņi atgriezīsies?
— Tad mūsu vairs nebūs.
— Mūsu trūdi paliks savās guļas vietās.
— Jā, mūsu trūdi.
— Un mēra dīgļi viņos …
Baigi izskan Vālodzes pēdējie vārdi. Skarba grumba savelkas viņas uzacu starpā. Ilgi klusē visi trīs,
Tad Ermanis saka:
— Es uzminu tavas domas. Lai notiek tā!
— Un tu, Kaspar?
— Varbūt es arī… Lai notiek, kā abi nolemjat!
Vālodze pieceļas un atstāj istabu. Pie lielās mājas
durvīm vēl arvien pusnesamaņā guļ Uģis. Tam blakus sakņupusi sēž viņa sieva Drostala.
— Tavam vīram vairs nav līdzams, — garām ejot, saka Vālodze, noritot asarai pār grumbaino seju.
— Man ari ne, — dobji atteic Drostala. — Es jau vakar jutu sērgu … Kaut dieviņš jel pasaudzētu Zīlīti!
— Par bērnu neraizējies! Rīt agri visi veselie atstās ciemu.
Atkal Vālodze pieklauvē pie mazās mājas loga.
— Iznāciet visi!
Durvīs parādās Tauris, Trūde, Marija.