— Kur Briedis?
— Lielajā mājā. Aizgāja rīkoties māsu apbedīt.
— To nevajadzēja. Ej, Mārietiņ, pasauc viņu!
Marija aiziet un atgriežas ar vīru.
— Lai paliek Kaija savās cisās! — saka Vālodze. — Nepieskaries sērgas uzveiktai!
— Tak viņa jāapbedī.
— Lai guļ līdz rītam!
— Mērī mirušos jo ātrāk, jo labāk atdot ugunij. Pati zini, pati teici.
— Gan jau! Rīt lielas bēres būs. Pie viena tad.
Briedis tālāk neko neiebilst. Arī Vālodze klusē. Viņas paskarbais, valdonīgais skats top maigs. Labu brītiņu tā noraugās mazdēlos un viņu jaunajās sievās. Tad paceļ galvu pret debesīm un saka klusi, aizgrābti, kā pravietodama:
— Mūsu ciemam jāiet bojā. Veļumātes klēpī jāgul- dās vecajai paaudzei. Bet dzimta neizgaisīs. Jums, jaunajiem, jāturpina tas, ko sākām mēs. Tāds dieviņa lēmums. To viņš man sapnī atklāja. Tā būs! Lielu un spēcīgu es redzu mūsu cilti, tanī saplūst tautu tautas — no Kursas, Zemgales, no Vidzemes un Latgales. Vairs nebūs zemgaļu, ne augšgaļu, ne latgaļu, ne sēļu. Būs viena liela latvju tauta. Bet mūsu dzimta stāvēs taukas kodolā. 1
Vālodze atkal atgriezusies šai dzīvē.
— Šovakar jau, — viņa turpina cietā, pavēlošā balsī, — jums, veseliem, jāatstāj ciems. Tā Ermanis un Kaspars grib, un es, Trūdei jau piekodināju neko lieku neņemt līdz kā tikai maizi, sāli, dažus zirgus, Vēl cirvjus, arklu, darbarīkus. Ar to jums citā vietā, tālu, jāceļ jauna dzīve… Pasteidzieties, ka līdz tumsai tiekat tālāk, kur pārnakšņot!
— Un citi veselie?
— Tos iešu savākt.
Vālodze pagriežas un iet uz lielo māju. Te viņai plašāk jāizklāsta briesmas, kas visiem draud, un nepieciešamība atstāt sērgas veiktos tuviniekus, kuriem līdzēt nevar. Vienīgais mierinājums vēl paliek Vālodzes nedroši teiktie vārdi, ka nākamo pavasari tie varēs atgriezties, ja — atradīs vēl ciemu. Drūmāks par visiem saņem Vālodzes un Ermaņa rīkojumu spēcīgais, plecīgais Sumbrs, Brieža tēvs.
— Labi, — viņš beidzot saka kā mokās. — Lai citi iet! Man, māt, atļauj palikt.
— Tu iesi līdz ar citiemi — noteic Vālodze. — Tavi spēki būs nepieciešami jaunajiem vērī,
— Labi! — Sumbrs nopūšas un novēršas.
Te arī aizietspējīgo nav daudz. No vīriem tikai Sumbrs, Brieža tēvs, no sievām Taura māte Sārma. Tad — Guntiņa un Zīle, un mazā Cielaviņa. Pārējie bērni arī saslimuši pa tam.
Grūta ir šķiršanās. Smagākas un izmisušākas liekas būt aizgājēju sirdis nekā palicēju. Tikai tumsā pie lāpu gaismas deviņas dvēseles apkrauj zirgus ar nepieciešamo, atstāj meža ciemu un nozūd mellajā vērī. Abi vilki tos pavada līdz laipām, bet tālāk neiet. Ne vēris vairs, bet ciema pavards tiem kļuvis par dzimteni.
Bieži aizgājēju skati vēršas atpakaļ, kur, visapkārt purviņa un ezera ieslēgts, paliek ciems ar viņu vārgiem un mirstošiem piederīgiem. Mazā Cielaviņa — Sumbra meitasmeita — mātesbrāļa Brieža klēpī bez apstājas sauc pēc mirušās mātes un nāves gultā palikušā tētiņa. Klusi raud arī pusaudži Gunta un Zīle. Vēl ilgi tiem pakaļ atskan abu ciema suņu žēlā smilkstēšana, kuri, kā liekas, nojauš šķiršanos uz mūžu.
Pretēji Vālodzes piekodinājumam pēc iespējas jo tālu no mājām apmesties naktsguļā aizgājēji paliek meža pļavā pie tērces, pie pļavas pūnīša.
— Kaut pirmo svešniecības nakti vēl pavadīt savas koptās zemes tuvumā! — saka Sumbrs un aptur zirgus.
Te viņi apmetas pie ugunskura uz sūnu cisām. Ap- segai vīri salauž egļu zarus, jo segas Vālodze bija noliegusi ņemt līdz: tās varot būt pillas mēra dīgļu.
Vīrieši iemieg pirmie, tāpat mazā Cielaviņa un lielākie bērni. Trūde ilgi guļ blakus Taurim, izlikdamās aizmigusi. Viņa ieklausās tā dziļajos elpas vilcienos un, pārliecināta, ka tas nemodīsies no viņas pakustē- šanās, uzmanīgi atvirzās tālāk.
Viņa redz Mariju sēžam ugunskura otrā pusē ar aizmigušo Cielaviņu klēpī un klusi pievirzās pie tās.
Marija neguļ, bet, tālu aizdomājusies, nemana Trūdi. Asaru mitrās acis tā pacēlusi pāri ugunskura atspīdumam pret zvaigžņoto debesi.
«Mērietas prāti kavējas pie tēva,» domā Trūde. «Patiesi, tā ir neizsakāmi smaga sajūta, kad jāatstāj mirstoši vecāki vieni — bez kopēja, bez acu aizdarī- tāja… Cik mierīgi, gandrīz pat līksmi arī izklausījās Kaspara atvadīšanās vārdi no meitas, tos tomēr teica prāts, nevis sirds. Ai, šī briesmīgā sērga! Kā tā var nomākt cilvēku svētākās jūtas …»
Trūde negrib traucēt draudzeni viņas sāpēs. Klusi tā pavirzās tālāk — pie egles stumbura un ļaujas visa pārdzīvotā atmiņām. Viņai nāk prātā Vālodzes pēdējie vārdi par meža ciema cilts nākotni.
«Kā tas var būt,» jaunā zintniece domā, «ka mūsu dzimta radīs paaudzes, kurās būs lemts atdzimt senču varoņciltij? Ne vēra biezokņos tak, bet ļaudis notiek lielās dzīves norise… Vai vientulībā, cilvēku vairīdamies, mēs piepildīsim Vālodzes aizredzi?»
Ilgi par šo jautājumu prāto Trūde. Paiet pusnakts. Sāk aiz vēra galotnēm bālēt zvaigznes. Ugunskurs dziest. Tepat blakus bubina zirgi. Vērī dziļš klusums. Tad Trūde ieklausās.
«Liekas, kaut kur tālumā gaudo vilki. Skumji, žēli… Vai tie nav mūsu suņi?»
Jaunā sieva paceļ skatu gar tērci, pāri meija pļavai uz ceļu, aiz kura palika mirstošais ciems. Tad tā strauji sakustas un atmodina no nomoda sapņiem draudzeni.
— Tu te, Trūde? — jautā Marija. — Kas ir?
Kā apmulsusi Trūde raugās uz ciema pusi. Viņa nevar atbildēt. Tad pastiepj turp roku.
— Vai tev neliekas, Māriet…
— Kas?
— Ka cauri eglēm spīdētu uguns?
Pagriežas arī Marija.
— Patiesi! Tur mūsu ciems deg!
— Un viņā nespēcīgie sērgas māktie! Tie nespēj piecelties no cisām …