— Arī es, — viņš teica, — esmu ielūkojies šai dvēselē, bet, pretēji augsti cienītajam prokuratūras pārstāvim, šo to tajā atradu un, varu teikt, lasīju tajā kā atvērtā grāmatā.
Viņš tajā izlasījis, ka esmu godīgs cilvēks, nenogurstošs darbarūķis, uzticīgs tai firmai, kurā strādājis, visu mīlēts un jutis līdzi citiem cilvēkiem nelaimē. Pēc viņa vārdiem, es bijis priekšzīmīgs dēls, kas uzturējis savu māti, cik vien ilgi spējis. Beigās es cerējis, ka vecu ļaužu patversme sirmgalvei sniegs komfortu, kādu ar saviem līdzekļiem es nevarēju sagādāt.
— Es brīnos, kungi, — viņš piebilda, — ka sacelts tik liels troksnis ap šo patversmi. Jo galu galā, ja vajadzētu pierādīt šādu iestādījumu lietderību un cildeno nozīmi, tad pietiktu pateikt, ka līdzekļus tiem piešķir pati valsts.
Vienīgi par bērēm advokāts nerunāja, un es jutu, ka tas viņa aizstāvības runā ir robs. Taču visu šo garo frāžu, bezgalgaro dienu un stundu dēļ, kad tika runāts par manu dvēseli, man radās iespaids, it kā visu laiku plūstu bezkrāsains ūdens, un man reiba galva.
Un beidzot, es vēl atceros vienīgi to, ka no ielas pāri visai zālei un pāri tiesnešu vietām mana advokāta runas laikā atskanēja un pie manis atlidoja saldējumu pārdevēja taures pūtiens. Un mani sagrāba atmiņas par dzīvi, kas man vairs nepiederēja, bet kurā es biju smēlies visai vienkāršos, taču neaizmirstamos priekus: vasaras smaržas, iemīļoto kvartālu, saulrieta krāsas debesīs, Marijas
smieklus un kleitas. No visa nevajadzīgā, ko es darīju šai zālē, man kaklā iespriedās tāds nelabums, ka gribējās tikai vienu: kaut ātrāk viss beigtos un es varētu atgriezties savā kamerā un aizmigt. Es tikko sadzirdēju, kā rnans advokāts runas beigās kliedza, ka zvērinātie piesēdētāji taču negribēšot grūst nāvē godīgu darbarūķi par acumirklīgu nemaldu, ka manā lietā esot vainu mīkstinoši apstākļi un par savu noziegumu es jau ciešot un cietīšot vissmagāko sodu — mūžīgus sirdsapziņas pārmetumus. Tiesa pasludināja pārtraukumu, un advokāts, galīgi pārguris, apsēdās savā vietā. Bet kolēģi nāca viņam klāt un paspieda roku. Es dzirdēju: «Lieliski, mans dārgais!» Viens pat piesauca mani par liecinieku: «Vai ne?» — viņš man jautāja. Es apstiprināju, bet mana atzinība nenāca no sirds, — biju pārāk noguris.
Taču tuvojās jau vakars, un karstums laukā bija mazinājies. Pēc dažiem trokšņiem, kas ieplūda no ielas, es uzminēju, ka tuvojās piemīlīgā krēslas stunda. Mēs visi sēdējām gaidīdami. Un tas, ko mēs visi kopā gaidījām, attiecās vienīgi uz mani. Es vēlreiz apskatīju zāli. Viss bija tāds pats kā pirmajā dienā. Ar skatienu es sastapos ar žurnālistu pelēkajos svārkos un ar sievieti-automātu. Un tad es iedomājos, ka pa visu procesa laiku vēl ne reizes nebiju meklējis ar skatienu Mariju. Es viņu nebiju aizmirsis, bet man bija pārāk daudz, ko darīt. Ieraudzīju viņu sēžam vidū starp Selestu un Raimonu. Viņa man tikko manāmi pamāja, it kā teikdama: «Beidzot!» — un es redzēju viņas mazliet noraizējušos seju un smaidu. Taču jutu, ka mana sirds neatveras, un es pat nespēju atbildēt uz viņas smaidu.
Tiesa atgriezās. Ļoti ātri nolasīja veselu sarakstu ar zvērinātajiem piesēdētājiem domātiem jautājumiem. Es dzirdēju: «vainīgs slepkavībā»… «ar iepriekšēju nodomu»… «vainu mīkstinoši apstākļi». Zvērinātie izgāja, un mani ieveda mazajā istabiņā, kur es jau biju gaidījis pirmajā dienā. Pie manis ienāca mans advokāts: viņš bija ļoti pļāpīgs un runāja ar tik lielu pārliecību un sirsnību, kādu vēl nekad nebija izrādījis. Pateica, ka, pēc viņa domām, viss ritot labi un es tikšot cauri ar dažiem gadiem cietuma vai katorgas. Es jautāju, vai ir kādas izredzes iesniegt kasācijas sūdzību nelabvēlīga sprieduma gadījumā. Viņš atbildēja, ka nav. Viņa taktika bija bijusi neuzmākties zvērinātajiem piesēdētājiem ar noteiktiem priekšlikumiem, lai viņus nenoskaņotu nelabvēlīgi. Advokāts man paskaidroja, ka tādos procesos kā manējais uz sprieduma kasāciju sīku formalitāšu dēļ neesot ko cerēt. Tas man likās pilnīgi skaidrs, un es piekritu viņa apsvērumiem. Raugoties uz šo lietu aukstasinīgi, tas bija gluži dabiski. Pretējā gadījumā rastos pārāk daudz nevajadzīgas papīra smērēšanas.
— Katrā gadījumā, — advokāts sacīja, — ir vēl pārsūdzība. Bet es esmu pārliecināts, ka iznākums būs labvēlīgs.
Mēs gaidījām loti ilgi, liekas, kāda" trīsccturtdaļstundas, Beidzot atskanēja zvans. Advokāts mani atstāja, teikdams:
— Tūlīt zvērināto piesēdētāju vecākais nolasīs viņu atbildes. Jtis ievedis zālē, tikai lai pasludinātu sprieduma.
Klaudzēja durvis. Cilvēki skraidīja pa kāpnēm, es nezināju, kur — tuvu vai tālu. Pēc tam izdzirdēju, ka zālē kāds dobjā balsī kaut ko lasa. Kad atkal atskanēja zvans un atvērās durvis uz apsūdzēto vietām, man pretī plūda zāles klusēšana, klusēšana un dīvainā sajūta, kas mani pārņēma, kad ievēroju, ka jauniņais žurnālists ir novērsis no manis acis. Uz Marijas pusi es nepaskatījos. Man neiznāca laika, jo tiesas priekšsēdētājs kaut kādā dīvainā veidā man paziņoja, ka franču tautas vārdā publiskā laukumā man nocirtīšot galvu. Tad visu sejās, man šķiet, es saskatīju vienas un tās pašas jūtas. Domāju, ka tā bija piesardzība. Žandarmi kļuva pret mani ļoti laipni. Advokāts uzlika savu delnu man uz rokas. Es vairs nekā nedomāju. Bet tiesas priekšsēdētājs jautāja, vai man neesot nekā ko piebilst. Es padomāju. «Nav,» es teicu. Un tad mani izveda ārā.