Es trešo reizi atteicos pieņemt mācītāju. Man viņam nav ko teikt, es negribu ar viņu runāt, tik un tā es viņu diezgan drīz ieraudzīšu. Pašlaik mani interesē tas, kā izbēgt no notikumu mehāniskās gaitas, uzzināt, vai no neizbēgamā iespējama kāda izeja. Mani pārveda uz citu kameru. Sajā, kad esmu atlaidies uz lažas, es redzu debesis, neko citu kā tikai debesis. Visas dienas man paiet, raugoties, kā gaišajā debesu vaigā pamazām izbāl krāsas un dienu nomaina nakts. Noliekos guļus, palieku rokas zem galvas un gaidu. Nezin cik reižu es sev jautāju, vai ir bijuši gadījumi, kad nāvinieki būtu izbēguši no nepielūdzamā mehānisma, nozuduši pirms nāvessoda, pārrāvuši policistu kordonus. Tad es sev pārmetu, ka par maz tiku pievērsis uzmanību stāstiem par nāvessodiem. Par tādiem jautājumiem allaž vajadzētu interesēties. Nekad nevar zināt, kas var gadīties. Tāpat kā visi, biju lasījis laikrakstos reportieru ziņojumus. Taču bija, protams, speciāli darbi, iv kuriem man nekad neinteresēja tuvāk iepazīties. Tur varbūt es būtu atradis stāstus par bēgšanu. Būtu uzzinājis, ka vismaz vienu reizi rats ir apstājies, ka vienu vienīgu reizi gadījums un veiksme ir kaut ko grozījuši šajā neatvairāmajā, iepriekšnoteiktajā kustībā. Vienu reizi! Vienā ziņā man ar to pietiktu. Pārējo paveiktu mana sirds. Avīzes bieži ir rakstījušas par noziedznieku parādu pret sabiedrību. Ka šis parāds būtu jānomaksā. Bet šādi raksti nekā nedod iztēlei. Pavisam kas cits būtu bēgšanas iespēja, izraušanās no negrozāmā rituāla, izdarīt kaut ko neprātīgu, kas dotu daždažādas cerības. Protams, īpašu cerību: cerību uz to, ka tevi noķertu un nobeigtu uz kāda ielas stūra vai skrienot tev tiktu ietriekta paurī lode. Bet, visu labi apsverot, šādu greznību man nekas nesolīja, tas viss man bija liegts, nāvessoda mehānisms mani neizlaidīs no saviem nagiem.
Par spīti labajai gribai, es nekādi nevarēju pieņemt šo rupjo nenovēršamību. Jo galu galā pastāvēja taču smieklīga nesaderība starp spriedumu, kas to bija radījis, un nāvessoda mehānisma nesatricināmo darbību kopš tiesas sprieduma pasludināšanas brīža. Fakts, ka spriedums bija nolasīts pulksten astoņos vakarā, nevis piecos pēcpusdienā, fakts, ka tas varēja būt pavisam citāds, nekā to pieņēma iztapīgi cilvēki, piepīdami tam klāt tik nenoteiktu jēdzienu kā franču (vai vācu, vai ķīniešu) tauta,— tas viss, manuprāt, lielā mērā atņēma šim spriedumam nopietnību. Tomēr man bija jāatzīst, ka, kopš tās sekundes, kad tas tika pieņemts, tā sekas kļuva tikpat neapšaubāmas, tikpat nopietnas kā šī cietuma siena gar kuru es gulēju, izstiepis savu augumu uz lažas.
Tādos brīžos es atcerējos mammas stāstīto notikumu ar manu tēvu. Es viņu nepazinu. Viss, ko es kaut cik precīzi par šo cilvēku zināju, bija varbūt tas, ko toreiz pastāstīja mamma: tēvs gājis skatīties kāda slepkavas nāvessodu. Viņam meties nelabi, jau iedomājoties vien šo skatu. Bet viņš tomēr aizgājis, kaut gan, pārnācis mājās, gandrīz visu rītacēlienu vēmis. Pēc šā stāsta es izjutu pret tēvu mazliet riebumu. Taču tagad es viņu sapratu: tas bija tik dabiski. Kā es nebiju pamanījis, ka nav nekā svarīgāka par nāvessodu un ka vispār tas ir vienīgais, kas patiesi var interesēt cilvēku! Ja es kādreiz iznākšu no cietuma, vienmēr iešu skatīties, kā izpilda nāvessodus. Šķiet, es velti biju domājis par šādu iespēju. Velti iedomājos, ka esmu izlaists brīvībā, ka mazā gaismiņā stāvu aiz policistu kordona, tā sakot, otrā pusē, ka esmu ieradies noskatīties nāvessoda izpildi un pēc tam no šā skata vemju, — par to domājot, manu sirdi pāršalca indīga prieka vilnis. Taču tas nebija prātīgi. Tas tiešām bija neprāts ļauties šādām iedomām, jo pēc brīža mani sagrāba tik drausmīgs aukstums, ka es zem segas sarāvos čokurā. Un man nevaldāmi klabēja zobi.
Protams, ne jau vienmēr cilvēks var būt prātīgs. Citreiz, piemēram, es izstrādāju likumu projektus. Pārkārtoju sodu sistēmu. Es domāju, ka ļoti svarīgi notiesātajam atstāt kādu glābšanās iespēju. Vienu vienīgu gadījumu no tūkstoša; ar to pietiktu, lai daudz kas nokārtotos. Man šķiet, piemēram, ka varētu atrast kādu ķīmisku savienojumu, kas pacientu (tā arī es domāju: pacientu) no desmit gadījumiem deviņos nonāvētu. Pacients to zinātu — tas būtu obligāts noteikums. Jo, labi apdomājot un raugoties uz lietām mierīgi, es konstatēju, ka giljotī- nai ir tāds trūkums, ka tā nedod nekādas izredzes, itin nekādas. Vispār giljotīna ir pacienta droša nāve. Tā ir nobeigts darbs, noteikta kombinācija, reizi par visām reizēm pieņemta. Ja naža cirtiens izņēmuma kārtā netrāpīs, cirtienu atkārtos. Tālab notiesātajam, lai tas bija cik nepatīkami būdams, bija jāvēlas vienīgi tas, lai mehānisms darbotos nekļūdīgi. Es to atzinu par trūkumu nāvessoda sistēmā. No vienas puses, tā patiešām ir. Bet, no otras puses, es biju spiests atzīt, ka tieši tur slēpjas nāvessoda lieliskās organizācijas noslēpums. Notiesātajam katrā ziņā morāli jāpiedalās nāvessoda izpildē. Viņa interesēs ir, lai viss ritētu bez aizķeršanās.
Tāpat arī man bija jāpārliecinās, ka agrāk par šiem jautājumiem man bijuši aplami priekšstati. Es ilgi biju iedomājies — un nezinu, kāpēc —, ka giljotīna ir jāuzliek uz ešafota un notiesātajam jāuziet augšā pa pakāpieniem. Liekas, tas bija 1789. gada revolūcijas dēļ, tas ir, tāpēc, ka tā mums stāstīja grāmatās un rādīja attēlos. Bet kādurīt es atcerējos laikrakstos ievietotu fotogrāfiju sakarā ar kādu sensacionālu nāvessodu, Giljotīna gluži vienkārši bija nolļkta zemē. Un tā bija daudz šaurāka, nekā es biju domājis. Jocīgi, ka es to nebiju iedomājies agrāk. Šī avīzes ldišejā parādītā mašīna mani pārsteidza arī ar to, ka izskatījās pēc precīzi izstrādāta, asa un spoža instrumenta. Par to, ko mēs nepazīstam, mums allaž ir pārspīlēti priekšstati. Man bija jākonstatē, ka — gluži otrādi — viss ir ļoti vienkārši: mašīna ir vienā augstumā ar cilvēku, kurš uz to iet. Viņš uz to iet, kā mēdz iet pretī kādam paziņam. Tas man likās garlaicīgi. Pavisam kas cits — uzkāpšana ešafotā, pacelšanās atvērtajās debesīs — te bija kur iztēlei aizķerties. Turpretī te — te visu nomāc mehānika: galvu nogriež piesardzīgi, kaunīgi, bet ar lielu precizitāti.