Bet tad pēkšņi viņš pacēla galvu un ieskatījās man sejā.
— Kāpēc jūs atsakāties mani pieņemt, kad es jūs apmeklēju? — viņš jautāja.
Es atbildēju, ka neticu Dievam. Viņš gribēja zināt, vai es par to esmu pārliecināts, un es atbildēju, ka man tas nav nemaz sev jāvaicā: šāds jautājums man ir gluži nesvarīgs. Tad viņš atgāzās atpakaļ un, atspiedies ar muguru pret sienu, uzlika rokas uz ceļiem. Gandrīz it kā nerunādams ar mani, viņš aizrādīja, ka dažreiz cilvēki uzskatot sevi par neticīgiem, bet īstenībā tas nemaz tā neesot. Es nebildu ne vārda. Viņš paskatījās uz mani un jautāja:
— Ko jūs par to domājat?
Atbildēju, ka tas ir iespējams. Katrā ziņā es varbūt neesmu pārliecināts par to, kas mani tiešām interesē, toties esmu pilnīgi pārliecināts par to, kas mani neinteresē. Un tieši tas, par ko viņš runā, mani neinteresē.
Viņš novērsa no manis skatienu un, joprojām palikdams tai pašā pozā, jautāja, vai tik es tā nerunājot aiz pārliecīga izmisuma. Es viņam paskaidroju, ka nepavisam neesmu izmisis. Man tikai ir bail, kas ir gluži dabiski.
—Tad Dievs jums palīdzēs, — viņš noteica. — Visi, ko es zinu, atrazdamies tādā stāvoklī kā jūs, griezās pie viņa.
Es atzinu, ka viņiem uz to ir tiesības. Tas pierādīja ari to, ka viņiem bija tam laiks. Turpretī es, es nevēlos, lai man palīdz, turklāt man arī pietrūktu laika ieinteresēties par to, kas mani nekad nav interesējis.
Mācītājs sašutis pameta ar roku, bet tūdaļ izslējās visā augumā 1111 sakārtoja savas sutanas krokas. Ticis ar to galā, viņš pievērsās man, uzrunādams mani «mīļais draugs»: ja viņš ar mani tā runājot, tad ne jau tāpēc, ka es esot notiesāts uz nāvi; pēc viņa domām, mēs visi esot notiesāti uz nāvi. Bet es viņu pārtraucu, sacīdams, ka tas nebūt nav viens un tas pats, turklāt man tas nekādā gadījumā nevar būt nekāds mierinājums.
— Protams, — viņš apstiprināja. — Bet, ja jūs nenomirsit šodien, vēlāk jūs tik un tā nomirsit. Un tas pats jautājums radīsies tad. Kā jūs uzņemsit šo drausmīgo pārbaudījumu?
Atbildēju, ka uzņemšu to tieši tāpat kā pašlaik.
Kad es to pateicu, viņš piecēlās un ielūkojās man acīs. šo spēli es labi pratu. Ar to bieži biju uzjautrinājies ar Emanuēlu vai Selestu, un lielākoties viņi pirmie novērsa skatienu. Arī mācītājs šo spēli labi prata — es to uzreiz sapratu: viņš skatījās, acis nepamirkšķinādams. Un ari viņa balss vairs neiedrebējās, kad viņš man teica:
— Vai tiešām jums nav ne mazākās cerības un jūs dzīvojat ar domu, ka pavisam nomirsit?
— Jā, — es atbildēju.
Tad viņš nodūra galvu un atkal apsēdās. Viņš pateica, ka viņam manis ir žēl. Viņš domāja, ka šāda atziņa cilvēkam ir neciešama. Bet es jutu vienīgi to, ka viņš man sāk apnikt. Es savukārt uzgriezu viņam muguru un, pagājis nost, apstājos zem jumta lodziņa. Stāvēju, atspiedies ar plecu pret sienu. Lāgā viņā neklausīdamies, tomēr sadzirdēju, ka viņš no jauna sāk mani izprašņāt. Viņš runāja satraukti un steidzīgi. Sapratu, ka viņš ir uztraucies, un sāku viņā ieklausīties vērīgāk.
Viņš izteica drošu pārliecību, ka mana pārsūdzība tikšot pieņemta, bet mani nospiežot liels grēka smagums, no kura man vajadzētu atbrīvoties. Pēc viņa domām, cilvēku tiesa nav nekas, bet Dieva tiesa ir viss. Es aizrādīju, ka tieši cilvēku tiesa ir mani nosodījusi. Viņš atbildēja, ka tā tomēr nav izdzēsusi manu grēku. Es teicu, ka nezināju, ka tas ir grēks. Man tikai paziņoja, ka es esmu noziedznieks. Es esmu noziedznieks, par to es maksāju, un nekā vairāk no manis nevar prasīt. Tad mācītājs no jauna piecēlās, un es nodomāju, ka šai šaurajā kamerā, ja viņš gribēja izkustēties, nekādas izvēles nebija. Bija vai nu jāsēž, vai jāstāv kājās.
Es cieši lūkojos grīdā. Mācītājs paspēra soli uz manu pusi un apstājās, it kā neiedrošinādamies tuvoties. Caur loga režģiem viņš lūkojās debesīs.
— Jūs maldāties, mans dēls, — viņš sacīja, — no jums var pieprasīt vairāk. Varbūt ari pieprasīs,
— Bet ko tad?
— Varētu prasīt, lai jūs ieraugāt,
— Ko lai es ieraugu?
Mācītājs paraudzījās apkārt un atbildēja man balsī, kas pēkšņi izklausījās Joti nogurusi:
— Visi šie akmeņi izstaro sāpes, es zinu. Nekad es tos neesmu varējis uzlūkot bez mokpilnām skumjām. Bet sirds dzijumos es zinu, ka pat visnožēlojamākie no jums ir redzējuši šai cietuma tumsā parādāmies dievišķu seju. Un no jums prasa, lai jūs šo seju ieraugāt.
Es mazliet atdzīvojos. Sacīju, ka jau vairākus mēnešus skatos uz šiem mūriem. Visā pasaulē nav nekā un neviena, ko es tik labi pazītu. Varbūt jau sen es tiku šeit meklējis kādu seju. Bet šī seja mirdzēja kā saule un kvēloja kā vēlmes liesma: tā bija Marijas seja. Es to meklēju velti. Tagad tam visam ir beigas. Un katrā ziņā no šiem norasojušiem akmeņiem man itin nekas nav rādījies.
Mācītājs manī paraudzījās ar tādām kā skumjām. Tagad es stāvēju, pilnīgi atspiedies pret sienu, un gaisma man apspīdēja pieri. Mācītājs pateica man dažus vārdus, ko es nesadzirdēju, un tad ļoti ātri jautāja, vai viņš nedrīkstētu mani apkampt.
— Nēl — es atbildēju.
Viņš apgriezās un, piegājis pie sienas, lēnām pārbrauca pār to ar roku.
— Vai tiešām jūs tik ļoti mīlat šo zemi? — viņš čukstēja.
Es nekā neatbildēju.
Viņš diezgan ilgi stāvēja pagriezies pret sienu. Viņa klātiene mani nomāca un kaitināja. Es jau grasījos sacīt, lai viņš iet projām, liek mani mierā, kad, pagriezies pret mani, viņš pēkšņi izmisīgi iekliedzās: