– Patīkama nemiera?
Viņa smaidīja. – Redzēsim.
Ītans apskāva viņu, un pirmo reizi Ella viņa rokās ļāva sev atslābināties. Tā bija brīnumaina sajūta. Viņa pieglauda vaigu viņa plecam un ieelpoja tīkamo vīrieša ķermeņa smaržu.
– Vai šis būtu piemērots brīdis tevi noskūpstīt? – viņš klusi vaicāja.
Ella pacēla galvu. – Piemērotāku es nemaz nespētu iztēloties… – Viņa aprāvās un, pakļaudamās sirdsbalsij, strauji piecēlās kājās. Ja jau ļauties spontānam neprātam, tad darīt to līdz galam. Ella pastiepa Ītanam pretī rokas. – Varbūt vēl labāk būtu, ja tu mani skūpstītu, kad būsim iegājuši iekšā.
Viņi bez steigas izģērba viens otru, tad klusēdami apgūlās. Ītans skūpstīja un liegi glāstīja Ellu, iepazīdams viņas augumu un uzmanīgi vērodams viņas reakcijas. Ītanam neizsakāmi gribējās sagādāt viņai baudu. Viņš bija alcis pēc šīs sievietes bezgalīgi un tagad vēlējās, lai nekas neizpostītu senilgoto brīdi.
Ītans uzgūlās viņai virsū, Ella apvija locekļus ap viņa ķermeni, viņas plaukstas pārslīdēja viņa pleciem un sakļāvās uz skausta, viņas pirksti bija silti un droši. Vēlme pieauga spēkā, tomēr Ītans bija apņēmies nesteigties, turklāt viņu vairs nemocīja bažas par savu varēšanu. Vairs nedraudēja pagātnē piedzīvotās problēmas, jo Ītans mīlēja šo sievieti. Ar Ellu viss būs citādi. Viņš iegūs visu, pēc kā bija alcis.
Kad abi vienlaikus sasniedza dziļas intimitātes piestrāvotu, eksplozijai līdzīgu orgasmu, Ītans vērās sievietes sejā, nekad agrāk nepiedzīvotu emociju pārņemts. Viņš cieši apskāva Ellu, un sirdi pildīja sajūta, ka viņš beidzot ir pārnācis mājās. Beidzot bija iestājies miers.
Krietnu brīdi netika izteikts neviens vārds.
– Vai esi droša, ka vēlies mani redzēt sev līdzās Itālijā? – Ītans pārtrauca klusumu.
– Tu jau nobijies?
Viņš atglauda no Ellas vaiga matu šķipsnu. – Ne drusciņas. Es tikai dodu tev iespēju pārdomāt. Es nevēlos, lai tu nožēlotu pārsteidzīgi pieņemtu lēmumu.
Ella pagriezās uz sāniem, apcerīgi uzlūkoja Ītanu un vieglītiņām pārlaida pirkstu sadzijušajai rētai, kas bija aizsākums visām pārmaiņām. – Kas varētu būt vēl apnicīgāks par dzīvi bez pārsteigumiem, kaislībām un vieglprātības? Dzīvē it nekas nav kā akmenī cirsts. Dodies man līdzi uz Itāliju itin kā joka pēc. Iztiksim bez nopietniem solījumiem un gluži vienkārši paraudzīsimies, vai mums kaut kas sanāks.
– Bet… vai tu saproti, ka pēc tam, kad Frensīna būs mani aplaupījusi, es tev nespēšu piedāvāt tikpat kā neko? Tikai sevi. Vai ar to pietiks?
– Pilnīgi pietiks. – Ella uzlika pirkstu viņa lūpām. – Pārstāj raizēties. Būs jautri. Mūs gaida īsts piedzīvojums.
– Piedzīvojums, – Ītans klusi atkārtoja. – Man patīk, kā tas izklausās.
– Man arī.
Viņš noņēma Ellas roku no savas mutes, un sāka skūpstīt viņu.
58. nodaļa
Cik vien tālu sniedzās Megijas atmiņa, šī bija pirmā reize, kad viņai nevajadzēja gatavot Ziemassvētku pusdienas. Pie plīts stāvēja Derils, un Megijai atlika vienīgi uzklāt galdu un pārkārtot kajīti tā, lai iznāktu vieta arī viesiem, proti, O kundzei un Džekam – protams, kopš augusta O kundze bija kļuvusi par P kundzi.
Vēl pirms nedēļas Megijas māte solīja, ka Ziemassvētkus svinēs kopā ar viņiem, bet tad pagadījās izdevīgs pēdējā brīža piedāvājums, un Lū kopā ar Mo bija devušās piecas dienas pavadīt Lansarotē. Hels kopā ar saviem vecākiem bija aizlidojis uz Austrāliju, lai apraudzītu māsu un viņas nesen piedzimušo bērnu, tāpēc līdz viņa pārbraukšanai Megijai oficiāli tika piešķirtas brīvdienas. Saimnieks pat bija piedāvājis, lai Megija un Derils svin Ziemassvētkus Belmontholā, ja viņi vēlētos baudīt lielāku plašumu. Tā bija brīnišķīga doma, tomēr abi vislīksmāk jutās uz “Bohēmiešu rapsodijas” klāja.
Viņi bija kopā izgreznojuši laivu, logos iekāruši apsveikumu kartītes un mirdzošu lampiņu virtenes, pat atraduši vietu miniatūrai Ziemassvētku eglītei. Derila laivā Megijai allaž šķita, ka apkārtējā pasaule pagaist. Tās bija visnotaļ jaukas sajūtas. Todien, kad valdīja brīnumainas Ziemassvētku noskaņas, viņa to izjuta vēl spēcīgāk. Bija gaidāmi skaistākie Ziemassvētki viņas mūžā, ko nevarēs ne salīdzināt ar agrākajām nožēlojamām svētku parodijām.
Šajās dienās Megija apņēmās par to nedomāt, jo nevēlējās pat atcerēties, kādu viņa bija ļāvusi sevi padarīt laulības gados. Pati savas vainas dēļ Megija ģimenē bijusi tikai kājslauķis. Būtu vajadzējis ne tikai daudz atklātāk runāt ar Deivu, bet arī no paša sākuma aizstāvēt sevi pret Brendas dzēlībām. Tolaik Megijai likās, ka viņa rīkojas pareizi, visu paciešot un izturot, bet patiesībā tā bija gļēvulība.
Pēdējos mēnešos dzīve bija mainījusies ne tikai Megijai. Iepriekšējās dienas rītā bija saņemta apsveikuma kartīte no Itālijas. Aploksnē atradās arī vēstule un fotogrāfija, kur Ella un Ītans, stāvot pie betona maisītāja, izskatījās pēc īstiem melnstrādniekiem. Smaidošās sejas un apskāviens vēstīja visu, ko Megija vēlējās zināt, proti, viņi bija laimīgi. Ītans nekad nebija redzēts tik veselīgs un mundrs.
Megija paraudzījās uz Derilu, kurš atvēra cepeškrāsni, lai uzmestu aci tītara cepetim, un dungoja “Klusa nakts, svēta nakts”. Kad vien viņa palūkojās uz šo vīrieti, sirds savādā kārtā izlaida vienu sitienu. “Es ilgošos pēc Derila, kad viņš atsāks darbu uz tā paša kuģa, bet pēc pusotra mēneša viņam piebiedrošos Karību jūras kruīzā. Mēs pavadīsim kopā desmit dienas.”
Pirms nepilna gada Megija bija šķirstījusi ceļojumu aģentūras brošūru, sapņodama par neiespējamo. Tagad viņai vairs nekas nešķita neiespējams. Kurš zina, ko viņai sola nākamais gads? Pasaule tagad patiešām bija garda kā austere.
Vai arī garnele grozā, kā būtu teikusi Mo.