- Cerams, ka nepaliks traips, es mīlīgi noteicu.
- Nē. Rendels nepievērsa uzmanību mutautam. Viņš cieši pētīja mani. Nē, tas nav iespējams.
- Kāpēc nav? Tēlodama vienaldzību, tajā pašā laikā lauzīju galvu par to, kas nebija iespējams.
- Man būtu pateikuši. Ja jūs strādātu Sendringemam, tad kāda velna pēc jums vajadzētu tik muļķigi uzvesties?
- Varbūt hercogs pārbauda, cik tālu sniedzas jūsu uzticība, es šāvu uz labu laimi, bet sagatavojos, ja nepieciešams, lēkt kājās. Viņš bija iespiedis dūres sānos, un pamestā jājampātaga gulēja turpat pa rokai uz rakstāmgalda.
Par šo minējumu Rendels tikai nosprauslāja.
- Varbūt jūs pārbaudāt manu lētticību. Vai arī to, cik ilgi spēju apvaldīt dusmas. Abi, kundze, izsīkst ļoti ātri. Viņa acis domīgi samiedzās, bet es jau biju gatava.
Rendels klupa uz priekšu, bet es pametos sāņus. Paķēru tējkannu un sviedu. Viņš pieliecās, un kanna ar brīnišķīgu blīkšķi sašķīda pret durvīm. Raitnieks, kurš noteikti bija kavējies gaitenī, satraukts pabāza durvju šķirbā galvu.
Smagi elpodams, kapteinis nepacietīgi pamāja, lai jauneklis nāk iekšā.
- Turi viņu, viņš skarbi pavēlēja un noteiktiem soļiem piegāja pie rakstāmgalda. Es sāku dziļi elpot, tādējādi cerot nomierināties, kaut ari sapratu, ka šobrīd man tas diez vai izdosies.
Taču kapteinis nevis man iesita, bet atvilka apakšējo atvilktni labajā pusē, kurā nebiju paguvusi ieskatīties, un izņēma garu, tievu auklu.
- Kas tas par vīrieti, kas rakstāmgaldā glabā virvi? es nikni iesaucos.
- Tāds, kas gatavs uz visu, Rendels nomurmināja, sasiedams man rokas uz muguras.
- Pazūdi! viņš vēl nepacietīgi uzkliedza raitniekam, ar strupu galvas mājienu norādot uz durvīm. Un nenāc atpakaļ, lai ko tu dzirdētu.
Tas patiešām izklausījās draudīgi, un manas priekšnojautas pilnā mērā apstiprinājās, kad kapteinis vēlreiz iebāza roku atvilktnē.
Nazis nez kādēļ cilvēkiem liek ļoti nervozēt. Vīri, kas nebaidās ielaisties kautiņā aci pret aci, atkāpsies, ieraudzījuši kailu asmeni. Es ari kāpos atpakaļ, līdz manas sasietās rokas atdūrās pret nobalsināto sienu. Ļauni zaigojošais asmens gals nolaidās man starp krūtīm un tika mazliet piespiests.
- Un tagad, Rendels patīkamā balsī darīja man zināmu turpmāko rīcības plānu, tu man izstāstīsi visu, ko zini par Sendringemas hercogu. Asmens piespiedās vēl stiprāk, atstājot bedrīti kleitas audumā. Tev nekur nav jāsteidzas, mīļā. Man ari ne. Atskanēja kluss šņiks, kad naža gals pārdūra audumu. Es jutu to, sīku punktiņu tieši man virs sirds, saltu kā bailes.
Rendels gausi vilka nazi puslokā zem krūts. Pašaustā drāna nokrita, nozibēja baltais krekls, un atklājās kaila krūts. Likās, ka Rendels bija aizturējis elpu; tagad viņš lēnām izelpoja, ar skatienu urbdamies manās acīs.
Es pavirzījos sānis, bet te bija ļoti maz vietas, kur bēgt. Beidzās ar to, ka tiku piespiesta pie rakstāmgalda, sasietās rokas cieši turējās pie tā malas. Ja kapteinis pienāktu pietiekami tuvu, es prātoju, varētu atspiesties uz rokām un izspert nazi ar kāju. Šaubījos, vai viņš vēlas mani nogalināt; katrā ziņā ne līdz tam brīdim, kad būs noskaidrojis, ko es zinu par viņa attiecībām ar hercogu. Bet nez kādēļ šis secinājums sniedza salīdzinoši vāju mierinājumu.
Rendels pasmaidīja biedējoši līdzīgi Frenkam; biju redzējusi, kā šis jaukais smaids apbur studentus un atkausē viscietākās universitātes vadītāju sirdis. Iespējams, ka citos apstākļos man šis vīrietis liktos šarmants, bet tagad… nu nē.
Viņš metās man virsū strauji, ar celi pavēra kājas un atlieca man plecus. Nespēdama noturēt līdzsvaru, es atmuguriski smagi nokritu uz galda, iekliegdamās, jo sāpīgi sasitu sasietās rokas. Rendels iespiedās man starp kājām, ar vienu roku grābstījās gar svārkiem, gribēdams paraut tos uz augšu, bet ar otru tikmēr spieda, viļāja un knaibija manu atkailināto krūti. Es izmisīgi spārdījos, bet kājas pinās svārkos. Rendels satvēra manu kāju un pārbrauca ar roku visā garumā, pagrūzdams malā slapjos apakšbrunčus, svārkus un kreklu un uzstumdams tos man lidz viduklim. Tad roka ķērās pie savām biksēm.
Nu gluži kā dezertieris Harijs, es nikni nodomāju. Dieva dēļ, cik zemu kritusi britu armija? Kolosālas tradīcijas, cūcība.
Kliedzieni angļu garnizona forta vidū diezin vai rastu dzirdīgas ausis, tomēr es ievilku plaušās gaisu un mēģināju vairāk formāla protesta dēļ, nekā cerot uz palīdzību. Biju gaidījusi, ka saņemšu pļauku vai tikšu sapurināta, lai aizveros. Bet izrādījās, ka Rendelam tas tīri labi patīk.
- Kliedz vien, mīlulīt, viņš bubināja, ņemdamies ap savu bikšu priekšu. Jo skaļāk kliegsi, jo vairāk man patiks.
Es ieskatījos viņam acīs un izmetu: "Ej uz poda!" ļoti skaidri un briesmīgi nepiemēroti.
Viena tumšo matu šķipsna švītīgā nekārtībā noslīga Rendelam pār pieri. Viņš tik drausmīgi līdzinājās savam sestās pakāpes mazdēlam, ka mani sagrāba šausmīgs impulss paplest kājas un ļauties. Viņš ellīgi sāpīgi saspieda manu krūti, un impulss pazuda kā nebijis.
Jutu drausmīgu niknumu, riebumu, pazemojumu un pretīgumu, bet dīvainā kārtā bailes ne. Kaut kas smagi noplakšķēja man pret kāju, un es sapratu, kas tas bija. Ja es nekliegšu, viņam nekas neiznāks un, iespējams, arī tad ne.
- Ak tad tādas tās lietas, ko? Es pasmīnēju un uzreiz tiku apbalvota ar pļauku. Drūmi sakniebu lūpas un aizgriezu galvu katram gadījumam, ja justu kārdinājumu izteikt vēl neapdomīgākas piezīmes. Sapratu, ka bez izvarošanas, kas var arī nenotikt, mani nopietni apdraudēja spīdzinātāja nestabilais raksturs. Novēršoties, lai nebūtu jāskatās uz Rendelu, pēkšņi pamanīju aiz loga kaut ko pazibam.
- Es būtu tev ļoti pateicīgs, atskanēja vēsa, mierīga balss, ja tu novāktu savus nagus no manas sievas. Rendels sastinga ar manu krūti rokā. Džeimijs tupēja, ielocījies loga rāmī, atbalstījis pret delmu lielu pistoli ar vara rokturi.
Rendels mirkli stāvēja nekustīgi, it kā nespētu ticēt savām ausim. Kamēr galva lēnām griezās uz loga pusi, labā roka, paslēpta Džeimija skatienam, atlaida krūti un zaglīgi slīdēja pie naža, kuru viņš bija nolicis uz galda blakus manai galvai.
- Ko tu teici? Rendels neticības pilnā balsī pārjautāja. Kad roka satvēra nazi, viņš pagriezās pietiekami, lai redzētu, kas tur runā. Vēl mirkli viņš stāvēja nekustīgi un blenza, tad sāka smieties.
- Kungs, stāvi mums klāt, tas taču jaunais skotu meža kaķis! Biju domājis, ka reizi par visām reizēm esmu ticis ar tevi galā! Tātad mugura tomēr sadzijusi, ko? Un tu saki, ka šī ir tava sieva? Diezgan gards kumosiņš gluži kā tava māsa.
Joprojām puspagrieztā ķermeņa slēpta, Rendela roka ar nazi sakustējās; asmens tagad vērsās pret manu rīkli. Pāri Rendela plecam redzēju Džeimiju, kurš tupēja logā kā lēcienam sasprindzis kaķis. Pistoles stobrs nesakustējās, un sejas izteiksme nemainījās. Vienīgi tumšs sarkanums kāpa augšup pa kaklu, nododot viņa emocijas; krekla apkakle bija vaļā, un mazā rētiņa liesmoja koši sarkana.
Gandrīz nevērīgi Rendels lēnām pacēla nazi, lai to var redzēt, un tā gals teju skāra manu kaklu. Viņš daļēji pagriezās pret Džeimiju.
- Varbūt tu labāk pametīsi man to savu šaujamo… ja vien tev precēta vīra dzīve nav jau apnikusi. Ja vēlies kļūt par atraitni, tad, protams… Abu vīriešu skatieni saķērās kā mīlētāji apskāvienā, neviens no viņiem ilgu laiku nekustējās. Pēdīgi Džeimija augums atslāba kā atlaista atspere. Viņš izdvesa garu samierināšanās nopūtu un iemeta pistoli istabā. Tā ar blīkšķi nokrita uz grīdas un aizslīdēja Rendelam pie pašām kājām.