Kapteinis ātri kā dzīvsudrabs pieliecās un pacēla ieroci. Tiklīdz nazis attālinājās no mana kakla, es mēģināju piecelties sēdus, bet viņš pagrūda mani pie krūtim, un es atkritu atpakaļ uz muguras. Ar vienu roku viņš turēja mani piespiestu pie galda, otrā bija pistole, pavērsta pret Džeimiju. Domāju, ka Rendela nomestais nazis gulēja kaut kur uz grīdas netālu no manām kājām. Ja vien man būtu pietiekami lokani kāju pirksti… Duncis, kas man atradās kabatā, bija tikpat nesasniedzams kā tad, ja tas atrastos uz Marsa.
Kopš Džeimija parādīšanās smaids nebija pazudis no Rendela sejas, i agad tas kļuva tik plats, ka varēja redzēt asos suņa zobus.
- Nu, tā jau ir labāk. Roka, kas spieda manas krūtis, atgriezās pie uztūkušās bikšu priekšas. Kad tu ieradies, draudziņ, es biju aizņemts. Tu mani atvainosi, ja es pabeigšu iesākto un tikai pēc tam pievērsīšos tev.
Sarkanā krāsa bija aptvērusi visu Džeimija seju, bet viņš nekustējis, jo pret viņa vēderu bija pavērsta pistole. Kad Rendels beidza savus manevrus, Džeimijs metās virsū pistolei. Mēģināju kliegt, apturēt viņu, bet mute no bailēm bija izkaltusi. Kad Rendels nospieda gaili, viņa pirkstu kauliņi kļuva gluži balti.
Gailis noklikšķēja uz tukšas aptveres, un Džeimija dūre ietriecās Rendelam tieši pakrūtē. Kluss krakšķis vēstīja, ka otra dūre salauzusi virsniekam degunu, un man svārkus nošķieda tieva asiņu strūkla. Rendels pārgrieza acis un kā maiss nogāzās uz grīdas.
Džeimijs jau atradās man aiz muguras, pierāva sēdus un centās pārgriezt auklu, kas saturēja manas locītavas.
- Tu blefoji un ielauzies te ar tukšu pistoli rokā? es histēriski ieķērcos.
- Ja tā būtu pielādēta, tad taču es būtu nobliezis viņu jau pašā sākumā, vai ne? Džeimijs nošņāca.
Varēja dzirdēt, ka pa gaiteni kabinetam tuvojas soli. Aukla atnāca vaļā, un Džeimijs izrāva mani pa logu. Līdz zemei bija astoņas pēdas, bet soļi jau skanēja pie pašām durvīm. Mēs lēcām vienlaikus.
Es piezemējos ar tādu spēku, ka kauli nodrebēja, un kādu gabaliņu paripoju brunču un apakšsvārku vīstoklī. Džeimijs uzrāva mani kājās un piespieda pie sienas. Aiz ēkas stūra dipēja soļi, un mūsu acīm pavērās seši karavīri, bet viņi neskatījās mūsu virzienā.
Tiklīdz viņi droši bija tikuši mums garām, Džeimijs saņēma manu roku un pamāja uz otru pusi. Mēs lēnām līdām gar ēku un pie paša stūra apstājāmies. Tagad es sapratu, kur mēs atrodamies. Apmēram divdesmit pēdu tālāk bija pieslienamās trepes, pa kurām varēja nokļūt uz tādu kā platformu, kas stiepās gar visu forta mūra iekšpusi. Džeimijs pamāja ar galvu; tas bija mūsu mērķis.
Viņš pieliecās man pavisam tuvu un čukstēja:
- Kad dzirdi sprādzienu, joz, ko nagi nes, un rāpies augšā pa trepēm. Es tev sekošu.
Pamāju, ka esmu sapratusi. Mana sirds sitās kā veseris; palūkojusies lejup, es redzēju, ka viena krūts man joprojām ir kaila. Šobrīd tur neko daudz nevarēja līdzēt. Pacēlu brunčus, lai būtu gatava skriet.
Aiz ēkas kaut kas nogranda, kaut kas līdzīgs mīnmetēja sprādzienam. Džeimijs mani pagrūda, un es metos skriet, cik ātri spēju. Es lēcu uz trepēm, ieķēros pakāpienā un uzrausos augšā; jutu, ka koka kārtis noraustās un sāk drebēt zem Džeimija svara.
Trepju augšgalā es pagriezos atpakaļ un no putna lidojuma atskatījos uz fortu. No nelielas celtnes mūra apjoztā pagalma otrā malā vēlās lieli melnu dūmu mutuļi, un no visām pusēm turp skrēja karavīri.
Man blakus iznira Džeimijs.
- Šurp! Viņš pieliecies skrēja pa platformu, un es aiz viņa. Mēs apstājāmies pie sienā iestiprinātās karoga kārts. Karogs skaļi plīkšķēja mums virs galvas, un virve ritmiski sitās pret kātu. Džeimijs, uzmanīgi kaut ko meklēdams, lūkojās pāri mūrim.
Es atskatījos uz nometni. Vīri pulcējās ap mazo ēku, skraidīja un klaigāja. Mazliet iesāņus es pamanīju nelielu koka paaugstinājumu, aptuveni trīs vai četras pēdas augstu, ar pakāpieniem. Pašā vidū slējās resns stabs ar šķērskoku, un no katra spārna gala nokarājās no virves savītas roku saites.
Pēkšņi Džeimijs iesvilpās; paskatījusies pāri mūrim, es ieraudzīju Rupertu, kurš sēdēja seglos un pie rokas veda Džeimija zirgu. Viņš atgāza galvu un palūkojās uz augšu, no kurienes bija atskanējis svilpiens, un pieveda zirgus pie mūra tieši zem mums.
Džeimijs tajā brīdī grieza virvi no karoga kārts. Smagais, sarkani zilais karogs sašļuka un slīdēja lejā, līdz beidzot ar skaļu švīkstoņu sabruka ielocēs mums blakus. Aptinis auklu ap vienu no balstiem, Džeimijs otru galu pārmeta pāri mūrim.
- Nāc! viņš uzsauca. Turies stingri ar abām rokām un ar kājām balsties pret sienu! Aiziet! Es paklausīgi atspēros ar kājām un ļāvu virvei krist; tievā aukla slīdot apdedzināja man plaukstas. Es nolēcu blakus zirgiem un steidzīgi rausos seglos. Mirkli vēlāk man aiz muguras seglos ielidoja Džeimijs un mēs auļojām projām.
Aptuveni pāris jūdžu no forta, kad bija kļuvis skaidrs, ka sekotāju nav, mēs palēninājām gaitu. Pēc īsas apspriešanās Dūgals pieņēma lēmumu, ka labāk būs doties uz robežu ar Makintošu zemēm, jo tā ir tuvākā drošā klanu teritorija.
- Līdz Dūnsberi iespējams aizjāt ar zirgu, vakarā būsim galā, un tur mēs varētu būt puslīdz droši. Rīt jau paklīdis ziņas, bet, kamēr tās nonāks līdz šejienei, būsim jau tikuši pāri robežai. Jau bija dienas vidus; mēs devāmies ceļā vienmērīgā gaitā, mūsu zirgs, kuram bija jānes divkāršs smagums, mazliet palika iepakaļ. Laikam jau mans zirgs vēl laimīgi ēda zāli birztalā, gaidot, ka kāds, kuram paveiksies, to aizvedīs mājās.
- Kā jūs mani atradāt? es jautāju. No pārdzīvotā mani kratīja drebuļi, un es apņēmu sevi ar rokām, lai nebūtu tik uzkrītoši. Drēbes jau bija pilnībā izžuvušas, tomēr jutu vēsumu, kas saldēja līdz kaulam.
- Es pārdomāju, ka nav labi atstāt tevi bez pieskatīšanas, un aizsūtīju tev pakaļ vienu no vīriem. Viņš neredzēja, kad tu pazudi, bet viņš redzēja angļu karavīrus jājam pāri braslam un tevi kopā ar viņiem. Džeimija balss skanēja salti. Laikam jau nevarēju viņam neko pārmest. Man sāka klabēt zobi.
- B-brīnos, ka tu nenoturēji mani par angļu spiedzi un n-neatstāji viņu nagos.
- Dūgals tā gribēja. Bet virs, kurš redzēja tevi ar zaldātiem, teica, ka tu esot pretojusies. Man vajadzēja vismaz paskatities. Viņš no augšas pavērās manī, bet sejas izteiksme nemainījās.
- Tev, Ārmaliet, palaimējās, ka es tajā istabā redzēju to, ko redzēju. Tagad Dūgalam jāatzīst, ka tu neesi ar angļiem uz vienu roku.
- Ak, D-Dūgalam? Un tev? K-Ko tu domā? es prašņāju.
Džeimijs neatbildēja, tikai nospurcās. Beidzot viņš tiktāl iežēlojās par mani, lai norautu sev pledu un apliktu to man ap pleciem, bet neapskāva un nepieskārās vairāk, nekā nepieciešams. Viņš jāja.
iegrimis drūmā klusēšanā, un vadija zirgu ar dusmīgiem rāvieniem, nevis ar ierasto lidzeno vieglumu.
Satriekta un izsista no līdzsvara, es nebiju tādā noskaņojumā, lai samierinātos ar šādu pūšanos.
- Nu, kas ir? Kas noticis? es nepacietīgi noprasīju. Dieva dēļ, neesi tik skābs! Nebiju domājusi runāt skarbi un jutu, ka Džeimijs saspringst vēl vairāk. Negaidīti viņš pagrieza zirgu sāņus ceļmalā un pievilka grožus. Pirms attapos, kas notiek, viņš jau bija nokāpis zemē un arī mani izrāvis no segliem. Es neveikli kritu un, kad kājas pieskārās zemei, pastreipuļoju gabaliņu, lai noturētu līdzsvaru.