Dūgals un pārējie, ieraudzījuši, ka mēs esam apstājušies, arī pievilka pavadas. Džeimijs strupi un dusmīgi pamāja ar roku, lai viņi dodas tālāk, un Dūgals palocīja galvu par zīmi, ka sapratis.
- Tikai nevelc garumā, viņš uzsauca, un vīri devās tālāk.
Džeimijs pagaidīja, līdz mūs vairs nevar sadzirdēt. Tad parāva mani, lai nostātos man pretī aci pret aci. Pilnīgi skaidri varēja redzēt, ka viņš bija drausmīgi nikns, tuvu eksplozijai. Jutu, ka arī manī mostas dusmas; kādas viņam tiesības pret mani tā izturēties?
- Skābs! Džeimijs mani izmēdīja. Ak, skābs? Es tikai ar mokām valdos, lai nesapurinātu, tā ka tev sāk klabēt zobi, bet tu man pārmet, ka es esmu saskābis!
- Dieva dēļ, kas tev iekodis? es burkšķēju. Centos nopurināt viņa rokas, bet pirksti saspieda manus augšdelmus kā slazdā.
- Kas man iekodis? Ja jau tu tik ļoti gribi zināt, tad es tev pateikšu, kas man vainas! Džeimijs izspieda caur sakostiem zobiem. Man apnicis atkal un atkal pierādīt, ka tu neesi angļu spiedze. Man apnicis katru minūti tevi pieskatīt, baidoties, nez kādas muļķības tu atkal sastrādāsi. Un man briesmīgi apnicis, ka cilvēki grib mani piespiest skatīties, kā viņi tevi piesmej! Man tas itin nemaz nepatīk!
- Vai tu domā, ka man patīk? es iebļāvos. Vai tu gribi teikt, ka tā ir mana vaina?! Pie šiem vārdiem viņš mani patiešām viegli sapurināja.
- Tā ir tava vaina! Ja tu būtu palikusi tur, kur es tev no rīta teicu, nekas nebūtu noticis! Bet nē, tu manī neklausies, es jau esmu tikai tavs vīrs, kāpēc ņemt mani galvā? Tu iedomājies, ka darīsi, kā tev, sasodīts, patīk, un nākamais, ko es redzu, ir tas, ka tu ar uzrautiem brunčiem >-,uli augšpēdus un lielākais sūdabrālis pasaulē guļ tev starp kājām, gatavs paņemt tevi manu acu priekšā! Skotiskā izruna, kas parasti bija tik tikko jūtama, ar katru sekundi kļuva arvien izteiktāka, un tā bija droša zīme, ja man tāda vēl būs vajadzīga, ka Džeimijs ir patiesi nikns.
Tagad mēs jau stāvējām, gandrīz degunus kopā sabāzuši, un kliedzām viens otram sejā. Džeimijs bija no dusmām piesarcis, un arī es jutu asinis kāpjam sejā.
- Tu pats esi vainīgs, ka pameti mani novārtā un visu laiku turi aizdomās! Es tev par sevi stāstīju patiesību! Un es teicu, ka nebūs nekādu briesmu, ja došos tev līdzi, bet vai tu klausījies manī? Nē! Es esmu tikai sieviete, kāpēc tev vajadzētu pievērst uzmanību tam, ko es saku? Sievietes drīkst darīt tikai to, ko viņām liek, klausīt pavēlēm un rāmi sēdēt, rokas salikušas, gaidot, kad vīrieši atnāks un pateiks, kas viņām darāms!
Džeimijs, nespēdams valdīties, atkal mani sapurināja.
- Un, ja tu tā būtu darījusi, tad tagad mums nevajadzētu bēgt, kad uz pēdām min simts sarkansvārču! Ak Dievs, sieviete, es nezinu, nožņaugt tevi vai nomest zemē un sist līdz nemaņai, bet, Jēzus, es gribu tevi kaut kā sodīt.
Šajā brīdī es apņēmīgi mēģināju iespert pretiniekam pa kājstarpi. Viņš izlocījās un iespieda celi man starp kājām, novēršot turpmākos mēģinājumus.
- Pamēģini tik, un es tev tā gāzīšu, ka ausīs sāks zvanīt, viņš piedraudēja.
- Rupeklis un idiots, es elsu, cenšoties atbrīvot plecus no tvēriena. Vai tu domā, ka es tīšām gāju, lai angļi saņem mani gūstā?
- Jā, es domāju, ka tu to darīji tīšām, lai atmaksātu par to, kas notika klajumā!
Man mute palika vaļā.
- Klajumā? Ar tiem angļu dezertieriem?
- Nūjā! Tu domā, ka man vajadzēja tevi pasargāt, un tev ir taisnība. Bet es to nespēju; tev pašai vajadzēja to darīt, un tagad tu man atmaksā, tīšu prātu nonākot mana sieva! rokās tam nelietim, kas lējis manas asinis!
- Tava sieva! Tava sieva! Tev ir pilnīgi vienalga, kas ar mani notiek! Es esmu tikai tavs īpašums; tev svarīgi tikai tas, ka es, pēc tavām domām, tev piederu, un tu nevari ciest, ja kāds paņem to, kas pieder tev!
- Bet tu patiešām piederi man, Džeimijs ierēcās, un viņa pirksti iedūrās man plecos kā adatas. Un tu esi mana sieva, patik tev tas vai ne!
- Man nepatīk! Nemaz nepatīk! Bet ari tam nav nekādas nozīmes, vai ne? Ja vien es sasildu tavu gultu, tev vienalga, ko es domāju un ko jūtu! Sieva tev ir tikai tāpēc, lai būtu, kur iespraust, kad uznāk vēlēšanās!
Izdzirdējis šādus vārdus, Džeimijs kļuva bāls kā nāve un sāka mani kratīt. Mana galva stipri zvalstījās, zobi sitās, un es sāpīgi iekodu mēlē.
- Laid mani vaļā! es iekliedzos. Laid vaļā, tu… es tīšām, cenšoties Džeimiju sāpināt, izkliedzu vārdus, kurus bija lietojis dezertieris Harijs, …tu, elles ērzeli. Viņš palaida mani vaļā un, acīm zvērojot, atkāpās soli atpakaļ.
- Tu rupjā mātīte! Ar mani tu tā nerunāsi!
- Es runāšu, kā gribēšu! Tu mani nekomandēsi!
- Tā izskatās! Tu darīsi, kā gribēsi, vienalga, ka citiem tādēļ jācieš, vai ne? Tu patmīlīgā, patvaļīgā…
- Tas tavam nolādētajam lepnumam rīvē kantes! bļaustījos. Es izglābu mūs abus no tiem dezertieriem tajā klajumā, un tu to nevari paciest, vai ne? Tu tur tikai stāvēji! Ja man nebūtu naža, tad tagad mēs abi būtu pagalam!
Kamēr nebiju izteikusi šos vārdus, nemaz nebiju apzinājusies, ka dusmojos uz Džeimiju par to, ka viņš nepaglāba mani no angļu dezertieriem. Mierīgākā noskaņojumā man nekas tāds pat prātā nebūtu ienācis. Es būtu teikusi, ka viņš nav vainīgs. Es būtu teikusi, ka tikai laimīgas nejaušības dēļ man bija nazis. Tagad es aptvēru, ka godīgi vai ne, prātīgi vai ne, es tomēr jutu, ka vīram vajadzēja mani aizsargāt, bet viņš mani ir pievīlis. Varbūt tāpēc, ka viņš tā nepārprotami uzskatīja.
Džeimijs lūrēja uz mani un jūtu pārpilnībā smagi elpoja. Kad viņš ■itkal spēja runāt, balss skanēja klusi un dusmu nomākta.
- Vai tu redzēji forta pagalmā to stabu? Es īsi pamāju ar galvu.
- Nu, pie tā es biju piesiets kā dzīvnieks, un mani pēra, līdz asinis sķida pa gaisu! Rētas man paliks līdz nāves stundai. Ja man šajā pēcpusdienā nebūtu traki paveicies, tas ir mazākais, kas ar mani varēja notikt. Visticamāk, viņi būtu mani pēruši, tad pakāruši. Viņš skali norija siekalas un turpināja:
- Es to zināju un ne mirkli nešaubījos, vai doties uz šo vietu pēc tevis, pat pieļaudams, ka Dūgalam varētu būt taisnība! Vai tu zini, kur es dabūju šaujamo, kas man bij rokā? Es mēmi papurināju galvu, manas dusmas pamazām sāka pierimt. Pie mūra es nogalināju sargu. Viņš šāva uz mani; tāpēc pistole nebij pielādēta. Sargs netrāpīja, un es viņu nodūru ar dunci; tas palika šūpojamies mironim pie atslēgkaula, kad izdzirdēju tavu kliedzienu. Es būtu nogalinājis desmit vīru, lai tiktu pie tevis, Klēra. Balss aizlūza.
- Un, kad tu kliedzi, es devos pie tevis, bruņojies tikai ar tukšu pistoli un savām divām rokām. Tagad Džeimijs runāja mazliet mierīgāk, bet acis joprojām dega sāpēs un dusmās. Es klusēju. Satricināta pēc tikšanās ar Rendelu, es nebiju novērtējusi izmisuma drosmi, kādu Džeimijam vajadzēja, lai ielauztos fortā un mani izglābtu.
Pēkšņi viņš novērsās un viņa pleci saguma.
- Tev taisnība, Džeimijs klusi sacīja. Jā, tev taisnība. Viņa balsī vairs neskanēja dusmas, to vietā stājās tonis, ko nekad agrāk nebiju dzirdējusi, pat lielās fiziskās sāpēs ne.
- Mans lepnums ir ievainots. Un bez lepnuma man gandrīz nekas nav atlicis. Viņš atspieda apakšdelmus pret priedi ar raupju mizu un pārguris piekļāva tām galvu. Viņš runāja tik klusi, ka gandrīz nevarēju sadzirdēt.
- Tu plosi manu sirdi, Klēra.