Ar mani notika kaut kas ļoti līdzīgs. Piesardzīgi viņam tuvojos. Džeimijs nekustējās pat tad, kad apskāvu viņa vidukli. Piekļāvu vaigu saliektajai mugurai. Viņa krekls bija mitrs, piesvīdis no sasprindzinājuma un jūtu dedzības, un viņš drebēja.
- Piedod, es vienkārši sacīju. Lūdzu, piedod. Tad viņš pagriezās, lai mani cieši apskautu. Jutu, ka drebuļi mazliet rimušies.
- Piedots, zeltenīt, viņš nomurmināja man matos. Palaidis mani vaļā, mierīgs un atturīgs, viņš palūkojās lejup uz mani.
- Piedod man arī, viņš atvainojās. Lūdzu, piedod par to, ko teicu; man sāpēja, un es pateicu vairāk nekā domāju. Vai tu man piedosi? Pēc viņa pēdējās runas man jau likās, ka man nav nekā, ko piedot, bet es pamāju ar galvu un saspiedu viņa rokas.
- Piedots.
Jau rāmākā klusumā mēs uzkāpām zirgā. Ceļš ilgu laiku gāja taisni, un tālu priekšā es redzēju nelielu putekļu mākoni tas noteikti bija Dūgals ar vīriem.
Džeimijs atkal bija kopā ar mani; jājot viņš turēja mani ar vienu roku apskautu, un es jutos drošāk. Tomēr aizvainojums un sasprindzinājums vēl nedaudz gruzdēja; visi ievainojumi vēl nebija gluži sadzijuši. Mēs bijām viens otram piedevuši, bet vārdi joprojām kavējās atmiņā un nebija tik viegli aizmirstami.
22 atmaksas stunda
Dūnsberi mēs sasniedzām jau krietni pēc tumsas iestāšanās. Tā bija diezgan liela pasta karietes pietura, par laimi, ar iebraucamo vietu. Maksājot viesnīcniekam, Dūgals uz mirkli ciešanās aizvēra acis; vajadzēja diezgan daudz papildu sudraba, lai īpašnieks klusētu par mūsu ierašanos.
Taču sudrabs nodrošināja ari sātīgas vakariņas un papilnam alus. Par spīti labajam ēdienam, vakariņas ritēja drūmā gaisotnē, gandrīz nerunājot. Sēdēju saplēstajā kleitā, kautrīgi piesegusies ar vīra lieko kreklu, un bija skaidrs, ka esmu kritusi nežēlastībā. Izņemot Džeimiju, visi izturējās tā, it kā es būtu neredzama, un pat viņš tikai laiku pa laikam pastūma manā virzienā maizi vai gaļu. Jutos atvieglota, kad beidzot devāmies uz savu istabu, kaut ari tā bija maza un šaura.
Ar nopūtu noslīgu uz gultas, nepievēršot uzmanību segām.
- Esmu pagalam. Šī gan bija gara diena.
- Jā, bij gan. Džeimijs atpogāja krekla apkakli un manšetes, noņēma zobenu, bet vairāk neko nost nevilka. Tad atkabināja zobena maksti no siksnas, pārlocīja to uz pusēm un, domās iegrimis, raustīja.
- Nāc gulēt, Džeimij! Ko tu gaidi?
Viņš nostājās pie gultas, viegli šūpodams siksnu.
- Baidos, zeltenīt, ka šovakar pirms gulēšanas mums vēl jānokārto kāda lieta. Jutu spēji mostamies nemieru.
- Un kas tā ir par lietu?
Džeimijs uzreiz neatbildēja. Viņš tīšām nesēdās uz gultas man blakus, bet pievilka soliņu un iekārtojās man pretī.
- Vai tu saproti, Klēra, viņš klusi ierunājās, ka daudz netrūka, lai mūs visus šodien nogalinātu?
Es sakaunējusies lūkojos uz segu.
- Jā, saprotu. Esmu vainiga. Piedod.
- Ahā, tad saproti gan, viņš nopriecājās. Vai tu zini: ja kāds no mūsu vīriem būtu izdarījis ko tādu, kas apdraudētu visus, viņam, visticamāk, nocirstu ausis, nopērtu vai nogalinātu? To dzirdot, es nobālēju.
- Nē, nezināju.
- Nu, es saprotu, ka tu vēl neesi apguvusi mūsu paradumus, un tas ir zināms attaisnojums. Tomēr es tev teicu nelien ārā no paslēptuves, un, ja tu būtu klausījusi, nekas nebūtu noticis. Tagad angļi mūs meklēs pa visām malām; mums pa dienu vajadzēs slēpties, un ceļot varēsim tikai pa nakti.
Viņš apklusa.
- Un, kas attiecas uz Rendelu… jā, tas atkal ir kas cits.
- Tu gribi teikt, ka viņš tevi īpaši meklēs, jo tagad zina, ka esi te? Džeimijs, vērdamies ugunī, izklaidīgi pamāja ar galvu.
- Jā. Viņš… Zini, mums ir savi rēķini.
- Man ļoti žēl, Džeimij, es atvainojos. Viņš atmeta ar roku.
- Ek, ja tu būtu sāpinājusi tikai mani, es neko vairs neteiktu. Bet, ja jau esam sākuši par to runāt, Džeimijs uzmeta man asu skatienu, es gandrīz dabūju galu, kad ieraudzīju, ka tas lops piedūris tev savus nagus. Viņš drūmu seju atkal lūkojās ugunī, it kā vēlreiz izdzīvotu pēcpusdienas notikumus.
Domāju, varbūt pastāstīt par Rendela… grūtībām, bet baidījos, ka no tā būs vairāk sliktuma nekā labuma. Izmisīgi vēlējos apskaut Džeimiju un lūgt piedošanu, bet neuzdrošinājos viņam pieskarties. Klusums ieilga, tad viņš nopūties piecēlās un ar siksnu viegli uzsita sev pa cisku.
- Nu tad, viņš sacīja, darām, kas darāms, un cauri. Nepakļaujoties manām pavēlēm, tu esi nodarījusi lielu ļaunumu, un es tevi par to sodīšu, Klēra. Vai atceries, ko tev teicu, kad šorīt devos projām? Atcerējos gan, tāpēc steigšus metos gultā un piespiedos ar muguru pie sienas.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Tu ļoti labi zini, Džeimijs stingri sacīja. Nometies četrrāpus pie gultas un pacel brunčus uz augšu, zeltenīt.
- Nē, es to nedarīšu! Ar abām rokām cieši iekrampējos gultas stabā un vēl tālāk ierotījos kaktā.
Džeimijs brīdi samiegtām acīm mani vēroja, prātodams, ko darīt tālāk. Iedomājos, ka nav itin nekā tāda, kas kavētu viņu darīt visu, kas iepatīkas; viņš bija krietnus piecus stounus smagāks par mani. Beidzot viņš nolēma labāk runāt nekā darīt un uzsvērti nolika siksnu malā, tad ierāpoja gultā un apsēdās man blakus.
- Paklau, Klēra… Džeimijs iesāka.
- Es taču nožēloju! es izgrūdu. Un tā ari ir. Nekad tā vairs nedarīšu!
- Nūjā, tur jau tas suns aprakts, viņš gausi novilka. Tu varētu. Tāpēc, ka tu visu neuztver tik nopietni, cik tas ir. Tu nāc no zemes, kur, šķiet, dzīve ir vieglāka. Tavā dzimtajā pusē klausīt pavēlēm vai darīt pēc sava prāta nav dzīvības un nāves jautājums. Tu, lielākais, radi kādam neērtības vai maķenīt nepatikšanu, bet diez vai kāds būtu pagalam. Es vēroju, kā Džeimija pirksti, kārtojot domas, no kiltu brūnganā auduma veido ieloces.
- Diemžēl skarbā patiesība ir tāda, ka nepārdomāta rīcība var novest pie ļoti nopietnām sekām tādā vietā un laikā kā šis… Vēl jo vairāk tādam cilvēkam kā es. Redzot, ka tūlīt sākšu raudāt, viņš paplikšķināja man pa plecu.
- Es zinu, ka tu tīšā prātā neapdraudētu ne mani, ne kādu citu. Bet tu viegli to vari izdarīt nevilšus, kā šodien, jo tu pa īstam netici, kad es tev saku, ka kaut kas ir bīstami. Tu esi pieradusi domāt pati, un es zinu, viņš iesāņus paskatījās uz mani, ka neesi radusi pakļauties vīrieša rīkojumiem. Bet tev tas jāiemācās mūsu visu dēļ.
- Labi, es domīgi piekritu. Saprotu. Tev, protams, ir taisnība. Labi. Es ievērošu tavas pavēles, pat ja domāšu citādi.
- jauki. Džeimijs piecēlās un paņēma siksnu. Nu tad tagad kāp ārā no gultas un pieliksim tam visam punktu.
Man šausmās pavērās mute.
- Ko?! Es teicu, ka ievērošu tavas pavēles!
Viņš noguris nopūtās un atkal apsēdās uz ķebļa. Acis mierīgi raudzījās manī.
- Nu paklausies. Tu saki, ka saproti mani, un es tev ticu. Bet ir atšķirība, vai tu saproti ar prātu vai zini dziļi sirdi. Es negribīgi pamāju ar galvu.
- Labi. Man vajadzēs tevi sodīt divu iemeslu dēļ: pirmkārt, lai tu zinātu. Viņš pēkšņi pasmaidīja. No savas pieredzes varu teikt, ka kārtīga noslānīšana liek uz visu paraudzīties nopietnāk. Es ciešāk iekrampējos gultas balstā.
- Otrkārt, viņš turpināja, vīru dēļ. Tu droši vien pamanīji, kādi viņi bij šovakar? Protams, pamanīju; vakariņās noskaņa bija tik nepatīkama, ka es ar prieku aizbēgu uz istabu.