- Ir tāda lieta kā taisnīgums. Klēra. Tu viņiem visiem esi nodarījusi pāri, un tev par to pienākas ciest. Džeimijs dziļi ievilka elpu. Es esmu tavs virs; mans pienākums ir par to parūpēties, un es to darīšu.
Man bija nopietni iebildumi vairākos punktos. Lai kāds šajā situācijā būtu taisnīgums un man nācās atzīt, ka zināma taisnība Džeimijam bija, manu pašcieņu dziļi aizskāra apziņa, ka tikšu pērta, lai kurš un kādu iemeslu dēļ to darītu.
Jutos briesmīgi nodota, ka vīrietis, uz kuru es paļāvos kā uz draugu, aizstāvi un mīļoto, bija iecerējis man kaut ko tādu nodarīt. Un, pašsaglabāšanās izjūtas vadīta, klusībā šausminājos, ka jāpakļaujas cilvēkam, kurš piecpadsmit mārciņu smagu divroci cilāja tik viegli, it kā tā būtu mušu sitamā pletne.
- Es tev neļaušu sevi sist, stingri pateicu, cieši turoties pie gultas balsta.
- Ak tā? Džeimijs sarauca uzacis. Zini ko, zeltenīt, šaubos, vai tev te būs kāda teikšana. Tu esi mana sieva, patik tev tas vai ne. Ja es vēlētos salauzt tev roku, barot tikai ar maizi un ūdeni vai dienām ilgi turēt ieslodzītu skapī un nedomā, ka man tas neliekas vilinoši, es to varētu darīt, nemaz nerunājot par pāris uzšāvieniem pa sēžamvietu.
- Es kliegšu!
- Droši vien. Ja ne pirms tam, tad pēriena laikā noteikti. Iespējams, tas būs dzirdams kaimiņu mājā; tev ir varenas plaušas. Viņš riebīgi pasmaidīja un tuvojās man.
Džeimijam nenācās viegli atliekt manus pirkstus no balsta, bet tad viņš aizvilka mani un nometa uz gultas malas. Es iespēru viņam pa ■īpakšstilbiem, bet tas neko nelīdzēja, jo man bija basas kājas. Klusi iekunkstējies, Džeimijs pagrieza mani ar seju pret gultu un atlauza roku, lai es nekustētos.
- Es to darišu, Klēra! Ja tu nepretosies, tad viss tiks nokārtots, ja uzšaušu tev duci reižu.
- Un ja ne? Es nodrebēju. Viņš paņēma siksnu un ar pretīgu plīkšķi uzplāja sev pa gurnu.
- Tad es iespiedīšu tev mugurā celi un sitīšu, līdz man nogurs roka, bet es tevi brīdinu, ka tu nogursi krietni ātrāk.
Es atrāvos no gultas, dūres savilkusi, un apcirtos pret viņu.
- Barbars! Tu esi… sadists! es nikni nošņācu. Tev tas sagādā prieku! Es tev to nekad nepiedošu! Džeimijs apdomājās, locīdams siksnu.
Tad mierīgi atbildēja:
- Es nezinu, kas ir sadists. Un, ja es piedošu tev par šo pēcpusdienu, pieņemu, ka tu piedosi man, tiklīdz varēsi atkal sēdēt.
- Kas attiecas uz manu prieku… Viņam noraustījās lūpas. Es teicu, ka man vajadzēs tevi sodīt. Es neteicu, ka man tas patīk. Viņš pamāja man ar pirkstu.
- Nāc šurp!
Nākamajā rītā man diez kā negribējās pamest patvērumu, ko sniedza istaba, un es visādi vilcinājos, sēju vaļā un ciet lentes un ķemmēju matus. Kopš vakarvakara nebiju ar Džeimiju runājusi, bet viņš pamanīja manu kavēšanos un skubināja iet viņam līdzi brokastīs.
- Tev nav jābaidās no tikšanās ar vīriem, Klēra. Droši vien viņi tevi drusku pavilks uz zoba, bet tas nebūs ļauni. Galvu augšā. Viņš pasita man zodu uz augšu, un es iekodu viņam rokā, stipri, bet ne dziļi.
- Au! Džeimijs atrāva pirkstus. Piesargies, zeltenīt, tu nezini, kur es tos pirkstus esmu bāzis. Viņš, klusi pie sevis smiedams, pameta mani un devās brokastīs.
Kas viņam nekaiš, var priecāties, es ar rūgtumu domāju. Ja viņš vakar bija gribējis atriebties, tad tas bija izdevies.
Nakts pagāja ārkārtīgi nepatīkami. Mana nelabprātigā padošanās vilkās tieši līdz pirmajam sāpīgajam cirtienam pa miesu. Tad sekoja īss, nikns cīniņš Džeimijs dabūja asiņojošu degunu, tris glītas švīkas uz vaiga no maniem nagiem un dziļu kodiena brūci plaukstas locītavā. Nav brīnums, ka beigās es tiku daļēji ievīkstīta taukainajās segās, mugurā man spiedās soģa celis un tiku pamatīgi nosloksnēta.
Džeimijam, lai velns rauj viņa melno skota dvēseli, izrādījās taisnība. Vīri mani sveicināja atturīgi, tomēr diezgan draudzīgi; vakarvakara naidīgums un nicinājums bija pagaisis.
Kad es pie bufetes liku sev uz šķīvja olas, pienāca Dūgals un tēvišķi apņēma manus plecus. Bārda kutināja man ausi, kad viņš tajā sazvērnieciski iedūca:
- Ceru, zeltenīt, ka pagājušajā naktī Džeimijs neizturējās pret tevi pārlieku skarbi. Bet izklausījās, it kā tevi galētu nost.
Es tumši piesarku un novērsos, lai viņš to neredzētu. Pēc Džeimija riebīgajām dzēlībām es biju stingri apņēmusies visu moku laiku neizdvest ne skaņas. Tomēr, kad nonāca līdz darīšanai, es labprāt paskatītos, vai pat Sfinksa, saņemot Džeimija Freizera vicinātās siksnas sitienus, spētu noturēt muti ciet.
Dūgals pagriezās, lai uzsauktu Džeimijam, kurš sēdēja pie galda un ēda maizi ar sieru.
- Ei, Džeimij, nebija nekādas vajadzības meitēnu bezmaz nomušīt. Būtu pieticis ar mazu atgādinājumu. Uzskatāmi demonstrēdams savu domu, viņš diezgan stipri uzšāva man pa sēžamvietu, un es saviebos. Apveltīju Dūgalu ar niknu skatienu.
- Tulznaina pakaļa nav mirstama vaina, ari Mērtegs ierunājās, pilnu muti gremodams maizi.
- Kur nu, smaidīdams sarunā iesaistījās Neds. Nāc, sēdies, zeltenīt!
- Paldies, es pastāvēšu, ar pašcieņu atteicos, bet visi sāka rēkt smieklos. Džeimijs vairījās no mana skatiena, ļoti cītīgi griežot sieru no rituļa.
Vēl visu dienu dabūju uzklausīt labsirdīgu ķircināšanos, un katrs no vīriem atrada attaisnojumu, lai tēlotā līdzjūtībā uzplīkšķinātu man pa dibenu. Visumā tas bija ciešami, un, kaut negribīgi, jau sliecos pieļaut, ka Džeimijam bija taisnība, tomēr vēl arvien biju gatava viņu nožņaugt.
Tā kā par sēdēšanu es nevarēju pat domāt, tad visu rīta cēlienu piediedzu kleitas apakšmalu un šuvu pogas, jo to varēja darīt pie loga, .uzbildinoties, ka tikai tur ir pietiekami gaišs. Pēc pusdienām, kuras ieturēju, stāvot kājās, visi devāmies uz istabām atpūsties. Dūgals bija i/lēmis, ka nogaidisim lidz pilnīgai tumsai un tikai tad dosimies ceļā uz Bārgrenenu, kur būs mūsu nākamā apmešanās vieta. Džeimijs nāca man līdzi uz istabu, bet es viņam deguna priekšā aizcirtu durvis. Lai paguļ vien atkal uz grīdas.
Naktī viņš izturējās taktiski, tūlīt pēc pēriena apjoza siksnu un izgāja no istabas. Atgriezās pēc stundas, kad biju jau nodzēsusi gaismu un aizgājusi gulēt, bet tik daudz prāta viņam pietika, lai nemēģinātu kāpt pie manis gultā. Bridi centies tumsā kaut ko saskatīt (es gulēju nekustīgi), viņš bija smagi nopūties, tad ietinies pledā un apgūlies uz grīdas pie durvīm.
Dusmas, aizvainojums un fiziskas sāpes neļāva man aizmigt, un es gandrīz visu nakti nogulēju nomodā, brīžiem domājot par Džeimija sacīto, brīžiem vēloties piecelties un iespert viņam pa kādu vārīgu vietu.
Ja es būtu objektīva, bet es nebiju noskaņota tāda būt, iespējams, es atzītu, ka viņam ir taisnība, apgalvojot, ka es pret dzīvi neizturos ar pienācīgu nopietnību. Taču viņš kļūdījās, par iemeslu minot apstākli, ka tur, kur esmu līdz šim mitusi lai kur tas arī būtu -, dzīve ir mazāk bīstama. Patiesībā ir tieši pretēji.
Es vēl itin bieži nespēju šo laikmetu uztvert kā realitāti; man tas bija kaut kas pa vidu starp teātra izrādi un karnevālu. Ja salīdzina mehanizētās masu karadarbības skatus, kādos vēl pavisam nesen biju piedalījusies, līdz šim redzētās īslaicīgās, retās kaujas daži ar zobeniem un musketēm bruņoti vīri man likās drīzāk gleznainas nekā bīstamas.
Man bija grūti novērtēt notiekošā mērogus. Vīrietis, kurš miris no musketes lodes, bija tikpat miris kā tas, kurš kritis no mīnmetēja šāviņa. Atšķirība tikai tāda, ka mīnmetējs nonāvēja bezpersoniski, iznīcinot desmitiem cilvēku, turpretī musketes lodi raidīja viens vīrs, kurš varēja ieskatīties acīs tam, kuru viņš nogalināja. Man likās, ka tāpēc tā ir slepkavība, nevis karš. Cik daudz cilvēku vajag, lai būtu karš? Varbūt pietiek ar to, ka viņi cits citu neredz? Un tomēr te pilnīgi noteikti risinājās karš vai vismaz nopietns konflikts Dūgalam, Džeimijam,