Rupertam un Nedam. Pat mazajam žurku ģīmim Mērtegam bija iemesls būt vardarbīgam biežāk, nekā viņš pēc sava rakstura vēlētos.
Un kādi tad bija šie iemesli? Viens vai otrs karalis? Hannoveri vai Stjuarti? Man tie joprojām bija tikai un vienīgi vārdi tabulā, kas karājas klasē pie sienas. Kas viņi bija salīdzinājumā ar Hitlera reiha prātam neaptveramo ļaunumu? Droši vien tie, kas dzīvoja minēto karaļu valdīšanas laikā, atšķirību saskatīja, tas nekas, ka man tā likās nenozīmīga. Tomēr, kad tiesības dzīvot pēc sava prāta būtu uzskatītas par nenozīmīgām? Vai cīņa par to, lai kļūtu par sava likteņa noteicējiem, bija mazāk vērta nekā nepieciešamība iznīcināt lielu ļaunumu? Es aizkaitināta sakustējos, vārīgi pieskardamās sāpošajai sēžamvietai. Raidīju niknu skatienu uz Džeimiju, kurš saritinājies gulēja pie durvīm. Viņš elpoja vienmērīgi, bet klusi; varbūt arī viņš nevarēja aizmigt. Cerams.
Sākumā visu šo neiedomājamo neveiksmi, kas mani piemeklējusi, sliecos uztvert kā melodrāmu; reālajā dzīvē tā vienkārši nenotiek. Kopš izgāju cauri akmeņu lokam, biju saņēmusi vairākus triecienus, bet visļaunāko vakar pēcpusdienā.
Džeks Rendels bija vienlaikus tik līdzīgs un tik šaušalīgi atšķirīgs no Frenka. Viņa pieskāriens manām krūtīm pēkšņi izveidoja saikni starp manu veco un tagadējo dzīvi, izraisot manu atšķirīgo dzīvju pērkona grāvienam līdzīgu sadursmi. Un tad vēl Džeimijs: viņa šausmās sastingusi seja Rendela kabineta logā, dusmu izķēmota ceļmalā, saspringusi sāpēs par maniem apvainojumiem.
Džeimijs. Džeimijs bija pietiekami reāls, nekas cits manā līdzšinējā mūžā nav bijis reālāks, pat ne Frenks un dzīve 1945. gadā. Džeimijs, maigais mīlētājs un zemiskais nelietis.
Varbūt tā arī bija daļa no problēmas. Džeimijs tik pilnīgi aizņēma manu pasaules uztveri, ka apkārtne likās nenozīmīga. Bet ilgāk es vairs nevarēju atļauties viņu ignorēt. Mana neapdomība viņu šajā pēcpusdienā bija gandrīz nogalinājusi, un man sažņaudzās kuņģis, iedomājoties, ka varēju viņu zaudēt. Es spēji piecēlos sēdus, gribēdama kāpt ārā no gultas, pamodināt viņu un teikt, lai guļas man blakus. Bet, kad ar visu auguma svaru pilnībā uzgūlu Džeimija roku darbam, es tikpat negaidīti mainīju lēmumu un dusmīgi nometos gultā uz vēdera.
Pēc pagājušās nakts, ko pavadīju, pārmaiņus dusmojoties un filozofējot, jutos pārguruši. Nogulēju visu pēcpusdienu un, kad Ruperts mani pamodināja gandrīz jau tumsā, vēl miegainām acīm tenterēju lejup, lai ieturētu vieglas vakariņas.
Dūgals, bez šaubām, viebdamies par lielajiem izdevumiem, bija sagādājis man citu zirgu. Labu lopiņu, kaut ari ne īpaši elegantu ķermeņa uzbūvi, ar laipnu skatienu un isām, sarainām krēpēm; es uzreiz to nosaucu par Dadzīti.
Nevarēju iedomāties, kā būs ilgstoši sēdēt zirga mugurā, ja sēžamvieta dabūjusi pamatigu pērienu. Ar bažām vēros uz Dadzīša cietajiem segliem, spēji aptvērusi, kas mani sagaida. Pēkšņi pār segliem noplandīja biezs apmetnis un otrpus zirgam Mērtegs man sazvērnieciski piemiedza savu vienu spožo žurkas aci. Apņēmos ciest cieņas pilnā klusumā un, kāpjot zirgā, sakodu zobus.
Likās, ka starp vīriem valda vārdos neizteikta vienošanās izturēties galanti; visi pēc kārtas bieži apstājās, lai atvieglotos, kas deva man iespēju uz dažām minūtēm nokāpt no zirga un paberzēt sāpošo sēžamvietu. Laiku pa laikam kāds ieminējās, ka derētu piestāt un padzerties, tas nozīmēja, ka arī man vajadzēja pievilkt grožus, jo Dadzītis nesa ūdens pudeles.
Tādā veidā mēs ar pārtraukumiem virzījāmies uz priekšu pāris stundu, bet sāpes pakāpeniski kļuva stiprākas, tāpēc es visu laiku dīdījos seglos. Beidzot nolēmu: lai cienīgā ciešana iet pa gaisu, man vienkārši uz brīdi jānokāpj no zirga.
- Prr! es uzsaucu Dadzītim un norāpos zemē. Izlikos apskatām zirga priekšējās kreisās kājas pakavu, kamēr pārējie zirgi sapulcējās ap mani.
- Man likās, ka Dadzītim pakavā iekļuvis akmens, es meloju. Izņēmu to, bet labāk kādu soli paiešos kājām; negribu, lai viņš sāk klibot.
- Nē, to nevar, Dūgals noteica. Labi, paej kādu brīdi, bet kādam jāpaliek pie tevis. Ceļš ir gana kluss, bet es nevaru ļaut tev iet vienai. Džeimijs uzreiz nokāpa no zirga.
- Es palikšu, viņš pieteicās klusā balsī.
- Labi. Nekavējieties ilgi; pirms ausmas mums jābūt Bārgrenenā. "Sarkanā mežakuiļa" izkārtne; tā īpašnieks mums ir draugs. Pamājis pārējiem ar roku, lai seko, viņš straujā riksi devās tālāk, atstājot mūs zirgu saceltajos putekļos.
Vairākas mokpilnas seglos pavadītas stundas nebija uzlabojušas manu omu. Lai iet kopā ar mani! Bet lai esmu nolādēta, ja sākšu runāt ar šo sadistisko varmāku.
Austošā pusmēness gaismā mans pavadonis pēc varmākas diez ko neizskatījās, bet es nocietināju savu sirdi un kliboju, cītīgi vairīdamās skatīties uz ceļabiedru.
Sākumā mani samocītie muskuļi iebilda pret neierasto vingrinājumu, bet pēc pusstundas es jau spēju kustēties vieglāk.
- Rīt tu jutīsies krietni labāk, Džeimijs nevērīgi ieminējās. Taču sēdēt gan nevarēsi vēl visu dienu.
- Un kā tu to tik labi zini? es uzliesmoju. Vai tu bieži sit cilvēkus?
- Nē, viņš atbildēja, manas attieksmes nesatraukts. Šī bij pirmā reize. Taču esmu guvis lielu pieredzi.
- Tu? Es blenzu viņā. Iespējamība, ka kāds spētu kaustīt ar siksnu šo muskuļu un cīpslu kalnu, man likās absolūti nepārliecinoša.
Ieraudzījis manu sejas izteiksmi, Džeimijs sāka smieties.
- Es to guvu, kad biju maķenīt mazāks, Armaliet. Vecumā starp astoņiem un trīspadsmit gadiem mana pēcpuse iepazina siksnu neskaitāmas reizes. Pēc tam es jau biju augumā garāks par tēvu un nebija vairs ērti likt man liekties pāri žogam.
- Tēvs tevi pēra?
- Nūjā, pa lielākai daļai. Protams, arī skolotājs, tāpat šad tad Dūgals vai kāds no tēvočiem atkarībā no tā, kur atrados un ko darīju.
Par spīti apņēmībai nepievērst vīram uzmanību, manī modās interese.
- Ko tu tādu darīji?
Viņš atkal smējās. Smiekli rāmajā naktī skanēja klusi, bet bija lipīgi.
- Nu, visu es nevaru atcerēties. Bet teikšu, ka parasti pērienu biju pelnījis. Vismaz mans tēvs mani nekad nepēra bez iemesla. Džeimijs brīdi soļoja, domās iegrimis un kluss.
- Mm. Pag, es dabūju pa mizu, ka ar akmeņiem apmētāju cāļus, ļaju ar govīm un lopiņi tā satraucās, ka norāva pienu, un izēdu no plāceņiem ievārījumu. A, zirgi izgāja no šķūņa, jo nebiju aiztaisījis durvis, un tad vēl aizdedzināju baložu būdas jumtu tas gadījās nejauši, ne jau tīšām un pazaudēju skolas grāmatas to gan es izdarīju tīšuprāt un… Viņš apklusa, paraustīja plecus, kad pret savu gribu sāku smieties.
- Parastās blēņas. Bet visbiežāk es sukas dabūju par to, ka atvēru muti tad, kad vajadzēja turēt to ciet.
Kādas atmiņas lika viņam iespurkties.
- Reiz mana māsa Dženija saplēsa krūzi; es viņu ķircināju, viņa noskaitās, zaudēja pacietību un svieda man ar krūzi. Ienāca tēvs un prasīja, kas to izdarīja, viņa bija pārāk nobijusies, lai atzītos, un platām, baiļpilnām acīm skatījās uz mani viņai ir zilas acis tāpat kā man, tikai smukākas, ar melnām skropstām. Džeimijs atkal paraustīja plecus. Pateicu, ka es to izdarīju.