Выбрать главу

-     Ļoti cēli, es sarkastiski noteicu. Tava māsa noteikti jutās pateicīga.

-     Nūjā, laikam. Bet tēvs jau labu laiku bija stāvējis pie atvērtajām durvīm un redzējis, kas patiesībā notiek. Tāpēc māsa dabūja par to, ka zaudēja savaldīšanos un saplēsa krūzi, bet es dabūju divkārt par māsas ķircināšanu un par melošanu.

-    Tas nav godīgi! es nikni iesaucos.

-     Mans tēvs ne vienmēr bija maigs, bet taisnīgs gan, Džeimijs nesatraucami iebilda. Viņš teica, ka patiesība ir patiesība un cilvē­kiem ir jāatbild par savu rīcību, un tas ir pareizi. Džeimijs no sāniem uzmeta man skatienu.

-     Bet tēvs teica, ka esmu bijis labs, uzņemoties vainu, tāpēc, lai arī viņam ir mani jāsoda, es varu izvēlēties: pēriens vai palikt bez vakari­ņām. Džeimijs, nogrozīdams galvu, skumīgi pasmējās. Tēvs mani labi pazina. Es bez lielas domāšanas izvēlējos pērienu.

-    Tu jau varētu apēst dzīvu zirgu, es teicu.

-     Kā tad, viņš šķelmīgi piekrita, tā bijis vienmēr. Un tu arī esi rīma, viņš uzrunāja savu zirgu. Pagaidi maķenīt, kad apstāsimies atvilkt elpu. Viņš parāva grožus, atraujot zirga galvu no kārdinoša zāles kušķīša ceļmalā.

-    Jā, tēvs bij taisnīgs, Džeimijs turpināja, un arī apdomīgs, taču bērnībā es to, protams, nenovērtēju. Viņš nekad nelika uz pērienu gai­dīt; ja kaut ko izdarīju nepareizi, tiku sodīts uzreiz vai tiklīdz viņš to uzzināja. Tēvs vienmēr noskaidroja, vai es zinu, par ko tieku klapēts, un, ja gribēju teikt kaut ko attaisnojumam, es to drīkstēju.

Ā, tad to tu gribi, es nodomāju. Tu, atbruņojošais kavalieri. Šau­bījos, vai viņam izdosies mani apburt tiktāl, lai es atteiktos no sava nodoma pie pirmās izdevības izšķetināt viņam zarnas, bet pamēģināt jau varēja.

-     Vai tu kādreiz pierādīji savu taisnību? es apjautājos.

-     Nē. Parasti viss bija skaidrs un apsūdzētais notiesāja sevi pats ar savu muti. Bet dažreiz gadījās, ka sods tika mazlietiņ mīkstināts. Viņš paberzēja degunu.

-     Reiz es pateicu, ka sist dēlu ir vismežonīgākais veids, kā panākt savu. Tēvs atbildēja, ka man sajēgas esot tikpat daudz, cik stabam, pie kura stāvu, pat ja tik daudz. Ka cieņa pret vecākiem cilvēkiem esot viens no pieklājīgas uzvedības stūrakmeņiem un, kamēr nebūšu to apguvis, man labāk būtu pierast lūkoties uz saviem purngaliem, kamēr kāds no maniem barbariskajiem vecākiem sit man pa pakaļu.

Šoreiz es smējos kopā ar stāstītāju. Apkārt valdīja miers, tāds pil­nīgs klusums, kāds iestājas, kad no citiem cilvēkiem tevi šķir vairākas jūdzes. Šādu klusumu grūti izbaudīt manā rosīgākajā laikā, kad mašī­nas arvien palielina cilvēka ietekmi, kad viens cilvēks var sacelt tādu troksni kā vesels pūlis. Te vienīgās skaņas bija lapu čabināšanās, rets naktsputna krīk un zirgu pakavu mīkstie būkšķi.

Iet jau bija kļuvis mazliet vieglāk, jo savilktie muskuļi līdz ar kustī­bām pakāpeniski izstiepās. Arī kašķīgais noskaņojums pamazām atslāba, klausoties Džeimija stāstos, tie visi bija smieklīgi un sevi noniecinoši.

-    Protams, man nepavisam nepatika, ka mani per, bet, ja man būtu ļāvuši izvēlēties, tad es labāk gribēju, lai to dara tēvs, nevis skolotājs. Skolā mēs parasti dabūjām ar pletni pa pirkstiem, nevis pa dibenu. Tēvs teica: ja sistu man pa rokām, tad es nevarētu strādāt, bet, ja kūla manu sēžamvietu, tad vismaz nebija kārdinājuma apsēsties un paslinkot.

Parasti mums katru gadu bij cits skolotājs; viņi ilgi nevilka vai nu kļuva par zemniekiem, vai pārcēlās uz vietām, kur cilvēki bija turīgāki. Skolotājiem tik maz maksā, ka viņi vienmēr ir kaulaini un dzīvo pus­badā. Man reiz gadījās viens resnis, un es neticēju, ka viņš ir skolotājs; likās, viņš ir maskējies. Iedomājos par mazo, tuklo tēvu Beinu un piekrītoši pasmaidīju.

-     Vienu es atceros īpaši labi, viņš pavēlēja iznākt klases priekšā, izstiept roku, tad ilgi un gari runāja par tavām vainām gan pirms siša­nas, gan vēl pa starpām. Es stāvēju ar izstieptu roku, kas stipri smeldza, un tikai lūdzu Dievu, lai viņš izbeidz murkšķēt un dara, kas jādara, iekams es galīgi esmu zaudējis dūšu un sācis pinkšķēt.

-     Droši vien tieši to viņš vēlējās panākt, es teicu, gribot negribot juzdama līdzi mazajam skolnieciņam.

-     0 jā, Džeimijs lietišķi atbildēja. Taču pagāja labs laiks, iekams es to sapratu. Un, kad sapratu, es, kā parasti, nevarēju noturēt muti ciet. Viņš nopūtās.

-    Kas notika? Savas dusmas jau biju aizmirsusi.

-     Nu, vienu dienu viņš lika man piecelties mani bieži sodīja, jo nepratu rakstīt ar labo roku, tikai ar kreiso. Viņš bij man iesitis trīs reizes turklāt tam nelietim vajadzēja piecas minūtes -, un pirms nākamā sitiena ikreiz penterēja, ka es esot stulbs, slinks un spītīgs zeņ­ķis. Mana roka svila kā traka, jo todien jau otru reizi dabūju sodu, un man bij bail, jo zināju, ka mājās ari dabūšu pamatīgas sukas, tāpēc ka mans tēvs uzskatīja mācīšanos par svarīgu. Lai nu kā, es zaudēju savaldīšanos. Viņa kreisā roka nevilšus savilka grožus, it kā gribētu pasargāt sāpošu plaukstu.

Džeimijs apklusa un paskatījās uz mani.

-     Es reti zaudēju savaldīšanos, Ārmaliet, un parasti pēc tam rūgti nožēloju. Droši vien šis teikums bija vienīgā atvainošanās, ko varēju sagaidīt.

-    Vai toreiz tu nožēloji?

-     Es savilku dūres un nikni lūrēju uz skolotāju viņš bija gara auguma, kārns, varbūt gadi divdesmit, bet man viņš toreiz likās vecs, un es teicu: "Es no jums nebaidos, jūs nepiespiedīsiet mani raudāt, lai cik stipri sistu!" Viņš dziļi ievilka elpu un lēni izpūta. Laikam jau nebij pareizi to teikt, kamēr skolotājs turēja rokā siksnu.

-    Viss skaidrs, es sacīju. Viņš mēģināja pierādīt, ka tev nav taisnība?

-     0 jā, mēģināja gan. Džeimijs pamāja ar galvu, kas pret gaiša­jiem mākoņiem veidoja tumšu plankumu. Balsī, izrunājot vārdu "mēģi­nāja", skanēja drūms gandarījums.

-     Tad viņam tas neizdevās?

Pinkainā galva šūpojās uz priekšu un atpakaļ.

-    Nē. Vismaz raudāt mani viņš nepiespieda. Taču to, ka es nožēloju mutes palaišanu, viņš panāca pilnīgi noteikti.

Džeimijs brīdi klusēja un pagriezās ar seju pret mani. Mākoņu blīva uz bridi bija pašķīrusies, un gaisma skāra viņa žokļu un vaiga līnijas, apzeltījot tās kā Donatello ercenģeļiem.

-    Kad Dūgals tev pirms kāzām par mani stāstīja, vai viņš gadījumā neminēja, ka dažkārt esmu mazliet ietiepīgs? Ieslīpās acis zaigoja, un pats viņš vairāk līdzinājās Luciferam, nevis ercenģelim Mihaēlam.

Es sāku smieties.

-    Tas ir maigi teikts. Cik atceros, Dūgals sacīja, ka visi Freizeri esot spītīgi kā āži un tu visspītīgākais. Patiesību sakot, es pasausi pie­bildu, kaut ko tādu arī pati esmu manījusi.

Džeimijs pasmaidīja un pavilka grožus, lai apvestu zirgu ap dziļu peļķi, kas aizšķērsoja ceļu, bet Dadzīti vilka aiz pavadas nopakaļ.

-    Mmmpfmm, nu, es neteikšu, ka Dūgals runā aplamības, viņš sacīja, kad šķērslis bija apiets. Bet ir brīži, kad esmu spītīgs, godīgi to atzīstu. Mans tēvs bij tāds pats, un palaikam gadījās, ka mēs saķērāmies strīdā, kuru bez spēka pielietošanas nevarējām atrisināt, parasti beigās es dabūju liekties pāri žoga kārtīm.

Pēkšņi viņš izstiepa roku, lai satvertu mana zirga grožus, jo dzīv­nieks saslējās pakaļkājās un nosprauslojās.