- Ei, kas nu būs! Klusu! Stad, mo dhun! Džeimija zirgs, mazāk nobijies, tikai satrūkās un sāka nervozi mētāt galvu.
- Kas ir? Es neko neredzēju, kaut arī ceļu un lauku izraibināja mēnesnīcas plankumi. Priekšā atradās priežu audze, un likās, ka zirgi nevēlas tai tuvoties.
- Nezinu. Paliec tepat un klusē. Kāp zirgā un paturi manējo. Ja es tev uzsaucu, met zemē pavadu un ātri mūc projām. Džeimijs runāja klusi un nevērīgi, lai nomierinātu mani un zirgus. Nomurminājis "Sguir!" un paplikšķinājis zirgam pa kaklu, viņš skubināja to nākt pie manis, tad, paņēmis rokā nazi, pazuda tīreli.
Sasprindzināju redzi un dzirdi, lai noskaidrotu, kas tā joprojām satrauc zirgus; viņi dižājās un mīdījās, ausis un astes nervozi raustījās. Mākoņi bija saplīsuši driskās, un nakts vējš tos aizrāvis projām, atstājot tikai retas šķieznas, kas aizsedza pusmēness spožo vaigu. Kaut ari bija gaišs, es neko nevarēju saskatīt ne priekšā uz ceļa, ne aizdomīgajā priedulājā.
Likās, ka stunda ir pārāk vēla un ceļš neieneslgs laupītājiem, lai cik maz to būtu Hailendā; te pārāk reti kāds jāja, lai būtu vērts sēdēt slēpnī.
Koku audze bija tumša, bet ne mierīga. Priedes klusi pie sevis dūca, kaisīdamas vējā miljoniem skuju. Priedes ir ļoti seni koki un puskrēslā arī spokaini. Kailsēkļi, kas vairojās ar čiekuriem, izkaisot spārnotas sēklas, ir nesalīdzināmi senāki un izturīgāki par ozoliem un apsēm ar mīkstajām lapām un trauslajiem zariem. Piemērota dzīvesvieta Ruperta rēgiem un ļaunajiem gariem.
Tikai tu, es sevi aprāju, spēj satraukt sevi tiktāl, lai sāktu baidīties no koku skupsnas. Tomēr kur palicis Džeimijs?
Kāda rokas cieši saspieda manu cisku, un es no izbīļa iepīkstējos kā izbiedēts sikspārnis; dabisks rezultāts mēģinājumam iekliegties, kad sirds sakāpusi mutē. Neloģiskās dusmās, kas raksturīgas tiem, kas baidās no pārdabiskā, es metos kniebējam virsū un iespēru pa krūtīm.
- Nekad vairs tik klusi nezodzies man klāt!
- Kuš, Džeimijs nočukstēja, nāc līdzi! Bez ceremonijām viņš izcēla mani no segliem un nolaida zemē, tad steidzīgi sapina zirgus, kuri nelaimīgi zviedza, kad mēs pazudām garajā zālē.
- Kas ir? es nošņācu, akli klumburojot pāri saknēm un akmeņiem.
- Klusu! Nerunā! Skaties uz leju un vēro manas kājas. Liec kāju manā pēdā un, kad es tev pieskaršos, apstājies!
Lēnām un puslīdz klusi mēs taustījām ceļu uz priežu audzes malu. Zem kokiem valdīja tumsa, cauri zariem tikai dažas gaismas drupačas nokrita uz skuju paklāja, kas pletās mums zem kājām. Pa to pat Džeimijs neprata pārvietoties bez trokšņa, bet sauso skuju sprakšķēšana izgaisa zaļo zaru šalkšanā virs galvas.
Paklājs bija pārplīsis vietā, kur no meža zemes burtiski izauga granīta bluķis. Šeit Džeimijs pabīdīja mani sev priekšā, vadīdams manas rokas un kājas, lai es šķērsotu nelielā uzkalniņa lēzenās nogāzes. Augšā bija pietiekami daudz vietas, lai mēs abi blakus varētu nogulties uz vēdera. Džeimijs pielika muti man pie auss, gandrīz neelpodams.
Trīsdesmit pēdas uz priekšu labajā pusē. Klajumā. Redzi?
Un, kad es viņus ieraudzīju, tad ari sadzirdēju. Neliels vilku bars aptuveni astoņi vai desmit dzīvnieki. Viņi negaudoja. Medījums gulēja ēnā, tumšs traips ar augšup vērstu kāju, tievu kā vica, tā drebēja, jo beigto dzīvnieku plosīja asi zobi. Tikai laiku pa laikam līdz mums atplūda kluss rūciens un smilksts, kad kāds vilcēns tika padzīts no pieaugušo maltītes, vai apmierinājuma pilna barošanās skaņa graušana un kaulu lūšana.
Kad acis aprada ar mēnesgaismas izraibināto ainavu, spēju izšķirt vairākas pinkainas ēnas, kas, pierijušās un apmierinātas, zvilnēja zem kokiem. Šur tur pazibēja pelēkas vilnas kušķi, kad tie, kas vēl mielojās pie skeleta, grūstījās un rakās pēc mīkstāka kumosiņa, ko palaiduši garām pirmie ēdēji.
Pēkšņi gaismas laukumā parādījās plata galva ar dzeltenām acīm un saspicētām ausīm. Vilks izdvesa klusu, brīdinošu skaņu, kaut ko vidēju starp kaucienu un ņurdienu, un pēkšņi aina zem kokiem sastinga.
Likās, ka safrānkrāsas acis piekaltas manējām. Dzīvnieka poza nepauda ne bailes, ne ziņkāri, tikai noguruma pilnu vēstījumu. Džeimija roka man uz muguras brīdināja, lai nekustos, kaut ari nejutu ne mazāko vēlēšanos bēgt. Domāju, ka būtu varējusi lūkoties vilka acīs stundām ilgi, bet viņa nez kādēļ biju pārliecināta, ka tā ir mātīte, vienreiz noskurināja ausis, it kā atmetot man ar roku, un atkal pieliecās pie maltītes.
Dažas minūtes mēs mierīgi vērojām vilku izturēšanos plankumainajā gaismā. Beidzot Džeimijs ar pieskārienu deva zīmi, ka laiks iet.
Viņš turēja manu elkoni, lai palīdzētu izlavierēt starp kokiem, līdz iznācām uz ceļa. Šī bija pirmā reize kopš glābšanas operācijas l ortviljamā, kad ļāvu Džeimijam sev pieskarties. Joprojām apburti no redzētā, mēs daudz nerunājām, bet atkal sākām justies ērti viens otra sabiedrībā.
Ejot pārcilāju prātā dzirdētos stāstus un nespēju neapbrīnot to, ko viņš bija panācis. Ne ar vārdu tieši nepaskaidrojot vai neatvainojoties, viņš bija savu pateicis. Un vēstījums bija šāds: es pret tevi izturējos taisnīgi, tā, kā mani mācīja. Un es tevi, cik bija manā varā, arī pažēloju. Bet es nespēju aiztaupīt tev pazemojumus un sāpes, un, lai tev būtu vieglāk visu pārciest, es tev dāvāšu savas sāpes un pazemojumu.
- Vai tu ļoti pārdzīvoji? es negaidīti iejautājos. Nu to, ka tevi pēra. Vai tu ātri visu aizmirsi?
Džeimijs viegli paspieda man roku un tad palaida vaļā.
- Parasti es aizmirsu, tiklīdz viss bij garām. Izņemot pēdējo reizi; tad vajadzēja vairāk laika.
- Kāpēc?
- Nu redz'! Man bij sešpadsmit gadu, tas ir viens… man likās, esmu jau pieaudzis vīrietis. Bet otrs man briesmīgi sāpēja.
- Ja negribi, nestāsti, es sacīju, sajutusi šaubas. Vai tas ir sāpīgi?
- Ne gluži tik sāpīgi kā pats pēriens, Džeimijs nosmējās. Nē, es varu pastāstīt. Vienkārši, tas ir garš stāsts.
- Līdz Bārgrenenai vēl tāls ceļš.
- Tiesa. Nu tad klausies. Es tev stāstīju, ka sešpadsmit gadu vecumā veselu gadu nodzīvoju Leohas pilī, atceries? Mans tēvs ar Kolamu tā bij vienojušies lai es iepazītu mātes klanu. Divus gadus dzīvoju pie Dūgala, tad gadu uzturējos pilī, lai apgūtu labas manieres, latīņu valodu un tamlīdzīgi.
- A. Es jau brīnījos, kāpēc tu tur dzīvoji.
- Jā, tā tas bij. Savam vecumam biju padevies augumā, vismaz garumā; jau tad labi pratu apieties ar zobenu un jāju labāk nekā vairums puiku.
- Un pieticīgs arī tu esi.
- Ne īpaši. Lecīgs kā gailēns un muti palaidu vēl vairāk nekā tagad.
- Mēles caureja, man nāca smiekli.
- Uz to pusi, Ārmaliet. Redzēju, ka cilvēki par maniem izteicieniem smejas, un bārstīju tos bieži, daudz nebēdādams, ko un kam saku. Reizēm nežēlīgi pazobojos par citiem zēniem, nevilšus vienkārši nespēju turēties pretī, ja prātā iešāvās kāda asprātība.
Džeimijs pavērās augšup debesīs, lai aplēstu, cik varētu būt pulkstenis. Tagad, pēc mēness norietēšanas, nakts bija kļuvusi vēl melnāka. Pazinu netālu no apvāršņa Oriona zvaigznāju, un šī pazīstamā aina mani dīvainā kārtā nomierināja.
- Un tā vienu dienu es aizgāju par tālu. Ar pāris puišiem bijām koridorā, kad otrā galā ieraudzīju Ficgibonas kundzi. Viņa nesa lielu grozu, gandrīz tikpat lielu kā pati, un tas ejot sitās pret sienām. Tu zini, kāda viņa ir tagad; neko tievāka viņa nebij arī toreiz. Džeimijs nokaunējies paberzēja degunu.
- Nu, es izteicu vairākas nesmukas piezīmes par viņas izskatu. Smieklīgas, bet ārkārtīgi nepieklājīgas. Manus biedrus tas briesmīgi sasmīdināja. Neiedomājos, ka arī viņa mūs dzird.