Atcerējos Leohas pils saimnieces apjomīgo augumu. Tā kā es nekad nebiju viņu redzējusi citādu kā vien labā noskaņojumā, tad likās, ka viņa nav no tiem cilvēkiem, kas apvainojas par nekaunību.
- Un ko viņa darīja?
- Neko… tajā bridi. Es nezināju, ka viņa visu dzirdējusi, līdz mirklim, kad nākamajā dienā pils "Lielajā zālē" viņa piecēlās un visu izstāstīja Kolamam.
- Ak mūžs! Es zināju, cik augstu Kolams vērtē Ficgibonas kundzi, un šaubījos, vai viņš pieļautu jebkādu necieņas izrādīšanu. Kas notika?
- Tas pats, kas ar Leigēru, nu, gandrīz. Džeimijs pasmējās.
- Taču es izrādīju baigo drosmi, piecēlos un teicu, ka izvēlos sišanu ar dūrēm. Centos izturēties ļoti mierīgi, kā pieaudzis, kaut ari sirds man sitās kā kalēja veseris, un, paskatoties uz Engusa rokām, sametās nelaba dūša; tās izskatījās kā akmeņi un vēl tādas milzīgas. Daži no sanākušajiem sāka smieties; tad es vēl nebiju tik garš kā tagad un svēru uz pusi mazāk. Mazais Engusiņš varēja noraut man galvu ar vienu triecienu.
Kolams un Dūgals, pieres saraukuši, skatījās uz mani, taču, manuprāt, viņi jutās apmierināti, ka man pietiek dūšas izdarīt tādu izvēli. Tomēr Kolams pateica "nē" ja es uzvedoties kā bērns, tad ari sodu saņemšot kā bērns. Viņš pamāja ar galvu, un es nepaguvu ne pakustēties, kad Enguss nolika mani pār celi, pacēla augšup kiltu malu un visas zāles priekšā notēsa ar siksnu.
- Ak, Džeimij!
- Mmpfmm. Droši vien esi pamanījusi, ka Enguss labi pieprot savu lietu. Viņš uzskaitīja man piecpadsmit reižu, un līdz šai dienai varu pateikt, kur katrs sitiens trāpīja. Džeimijs, atmiņās kavēdamies, nodrebinājās. Veselu nedēļu man pēcpuse bij strīpaina.
Džeimijs pastiepa roku un no tuvākā koka norāva sauju skuju, ko starp īkšķi un rādītājpirkstu saberzēja. Pēkšņi asi uzsmaržoja terpentīns.
- Man neļāva arī tā vienkārši doties projām apkopt ievainojumus. Kad Enguss bija beidzis, Dūgals saņēma mani aiz spranda un aizveda uz zāles otru galu. Man vajadzēja visu ceļu norāpot pa akmens flīzēm. Pēc tam man bij jātup uz ceļiem pie Kolama krēsla un jālūdz piedošana vispirms Ficgibonas kundzei, tad Kolamam, tad visiem zālē esošajiem par rupjību un beidzot vēl jāpasaka Engusam paldies par pēršanu. Gandrīz aizrijos, bet Enguss bij ļoti labs; viņš padeva man roku un palīdzēja piecelties. Tad mani nometa uz sola blakus Kolamam un lika tur sēdēt, līdz "Lielā zāle" beidzas.
Stāstītājs kā aizsargādamies uzrāva plecus.
- Tā bij briesmīgākā stunda manā mūžā. Seja dega kā ugunīs, un pakaļa ari, ceļi man bij nobrāzti jēli, un es nespēju pacelt skatienu, bet briesmīgākais bij tas, ka man šausmīgi vajadzēja čurāt. Es gandriz izlaidu garu; labāk lai man pārsprāgst pūslis, nekā piedevām visiem iepriekšējiem pazemojumiem es visu acu priekšā apčurātos, bet daudz netrūka. Mans krekls bij sviedros izmircis.
Es apspiedu smieklus.
- Vai tu nevarēji Kolamam pateikt, kas par lietu? es jautāju.
- Viņš ļoti labi zināja, kas man vainas; tāpat arī visi pārējie, vērojot to, kā es triņājos uz sola. Cilvēki slēdza derības, es izturēšu vai ne. Džeimijs paraustīja plecus.
- Ja būtu lūdzis, Kolams man, iespējams, ļautu iet. Bet… nu, es iespītējos. Viņš mazliet kautrīgi pasmaidīja, un tumšajā sejā pazibēja baltie zobi. Domāju, labāk miršu nekā iešu lūgties, un gandrīz nomiru arī. Kad Kolams beidzot pateica, ka drīkstu iet, es metos ārā no zāles, bet tikai pa tuvākajām durvīm. Paslēpos aiz sienas un šļācu kā strūklaka; šķita, tas nekad nebeigsies.
- Tā, Džeimijs nosodoši paplēta rokas, un skuju kušķītis nokrita zemē, tagad tu zini pašu ļaunāko, kas ar mani noticis.
Vairs nespēju valdīties; es tā smējos, ka vajadzēja apsēsties ceļa malā. Kādu bridi Džeimijs pacietīgi gaidīja, tad nometās ceļos.
- Par ko tu smejies? viņš gribēja zināt. Tas nebūt nebij smieklīgi. Bet pats viņš smaidīja.
Joprojām smejoties, es papurināju galvu.
- Skaidrs, ka nebija. Tas ir briesmīgs stāsts. Vienkārši… varu iedomāties, kā tu tur sēdi, iespītējies, zobus sakodis, un tvaiks veļas pa ausīm ārā.
Džeimijs nosprauslojās un arī mazliet pasmējās.
- Jā. Sešpadsmit gados nav viegli, vai ne?
- Tātad tu palīdzēji tai meitenei Leigērai tāpēc, ka juti viņai līdzi, es teicu, kad biju nomierinājusies. Tu zināji, kā cilvēks tādos brīžos jūtas.
Džeimijs bija izbrīnīts.
- Jā, es jau tev to teicu. Nesalīdzināmi vieglāk, ja tev divdesmit trīs gadu vecumā iebelž pa ģīmi ar dūri nekā sešpadsmit gadu vecumā visu priekšā noper. Ievainots lepnums sāp vairāk par visu, un tajos gados to viegli ievainot.
- Es jau tā domāju. Nekad nebiju redzējusi, ka kāds cilvēks smaidītu, kad tūlīt dabūs pa muti.
- Pēc tam man tas diez ko labi neizdotos.
- Mhm. Piekrītoši pamāju ar galvu. Domāju… es iesāku, tad neveikli apklusu.
- Ko tu domāji? Ā, par mani un Leigēru, Džeimijs uzminēja. Tu, Aleks un visi pārējie, ieskaitot Leigēru. Ja arī viņa būtu nesmuka, es darītu tāpat. Viņš iebakstīja man ribās. Brīnos, ka tu tam tici.
- Nu, es tomēr tevi todien redzēju alkovā, es aizstāvējos, un kāds tev noteikti iemācījis skūpstīties.
Džeimijs apjucis patriņāja kājas pa putekļiem. Tad bikli nolieca galvu.
- Nu, zini, Ārmaliet, es jau neesmu labāks kā citi vīrieši. Reizēm cenšos, bet ne vienmēr izdodas. Tu taču zini to gabalu no Pāvila vēstulēs, kur viņš saka: "Labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā." Es kaisu diezgan stipri.
Es atkal sāku smieties, pati juzdamās kā bezrūpīga sešpadsmitgadniece.
- Tātad tu apprecēji mani, es ķircinājos, lai izvairītos no krišanas grēkā?
- Nūjā. Tam jau laulība domāta; tā padara par sakramentu to, ko citādi tev vajadzētu stāstīt grēksūdzē.
Es atkal sabruku smieklos.
- Ak, Džeimij, es tevi mīlu!
Šoreiz bija viņa kārta smieties. Viņš saliecās, tad, kūsādams jautrībā, apsēdās ceļmalā. Lēnām novēlās uz muguras un gulēja garajā zālē sēkdams un sprauslodams.
- Kas, pie velna, tev lēcies? es prasīju, skatoties uz smējēju. Pēdīgi viņš piecēlās sēdus un izslaucīja asarojošās acis. Un elsodams papurināja galvu.
- Mērtegam bij taisnība, tādas tās sievietes ir. Ārmaliet, es tevis dēļ liku uz spēles savu dzīvību, zagu, dedzināju, situ un ari slepkavoju. Par to tu mani nosunīji, apvainoji manu vīrišķību, iespēri pa pautiem un saskrāpēji seju. Tad es tevi noperu gandrīz līdz nāvei un pastāstu par lielākajiem pazemojumiem, ko esmu savā mūžā piedzīvojis, bet tu saki, ka mīli mani. Džeimijs nolaida galvu uz ceļiem un turpināja smieties. Beidzot viņš piecēlās un, ar vienu roku slaucīdams acis, otru pastiepa man.
- Tu neesi diez ko gudra, Ārmaliet, bet tu man patīc. Ejam.
Bija jau ļoti vēls vai arī agrs, kā nu kurš uz to raudzījās, un cits nekas neatlika kā doties ceļā, ja gribējām līdz rītausmai tikt Bārgrenenā. Tagad jau biju tiktāl atlabusi, lai izturētu sēdēšanu, taču sekas vēl bija jūtamas.
Kādu gabaliņu jājām draudzīgā klusumā. Atstāta savu domu varā, es pirmo reizi mierīgi varēju izprātoties, kas notiktu, ja man kaut kad izdotos atrast akmeņu loku. Piespiedu kārtā precējusies un nepieciešamības dēļ kļuvusi atkarīga, es nenoliedzami pamazām biju Džeimijam stipri pieķērusies.