Varbūt pareizāk būtu runāt par viņa jūtām pret mani. Sākumā mūs vienoja apstākļi, tad draudzība un pēdīgi pārsteidzoši dziļa miesiska kaisle, bet Džeimijs nekad nebija pat ar pušplēstu vārdu ieminējies, ko jūt pret mani. Un tomēr.
Manis dēļ viņš bija riskējis ar dzivibu. Iespējams, tādēļ, ka devis laulību zvērestu; es nešaubījos: solot sargāt mani līdz pēdējai asins lāsei, viņš to bija domājis nopietni.
Pēdējo divdesmit četru stundu notikumi bija mani vēl vairāk aizkustinājuši, kad viņš pēkšņi atzinās savās jūtās un, neko neizpušķojot, pastāstīja par savu dzīvi. Ja es viņam tik daudz nozīmēju, kā tad viņš justos, ja es pēkšņi pazustu? Gkstoties ar nepatīkamajām domām, sajūtas par fiziskajām neērtībām atkāpās otrajā plānā.
Mēs bijām apmēram trīs jūdzes no Bārgrenenas, kad Džeimijs piepeši pārtrauca klusumu.
- Es tev neesmu izstāstījis, kā nomira mans tēvs, viņš strupi sacīja.
- Dūgals teica, ka viņam bijis insults… tas ir, trieka, es iztrūkusies sacīju. Laikam jau arī Džeimijs, kavēdamies domās pēc mūsu iepriekšējās sarunas, bija sācis domāt par tēvu, bet, kas viņu uz to pamudinājis, nespēju izskaidrot.
- Pareizi. Bet tas… viņš… Džeimijs apklusa, apdomādams, ko teikt, bet tad paraustīja plecus, atmetot piesardzību. Dziļi ievilka plaušās gaisu un ar troksni izpūta. Tev tas jāzina. Tam ir sakars ar… lietām. Te ceļš bija gana plats un varēja jāt blakus, ja vien turējām acis vaļā, lai laikus ieraudzītu asus akmeņus; mans aizbildinājums Dūgalam, ka zirgam pakavā iebiris olis, nebija no gaisa grābts.
- Tas notika fortā, Džeimijs iesāka, metot līkumu ap kādu nepatīkamu klintsradzi, kur mēs bijām vakar. Un uz kurieni Rendels ar savu vienību aizveda mani no Lelibrokas. Kur viņi mani pēra. Divas dienas pēc pirmās sodīšanas Rendels lika mani aizvest uz viņa kabinetu man pakaļ atnāca divi zaldāti un no kameras nogādāja tajā pašā istabā, kur es atradu tevi; tāpēc es zināju, kur iet.
Ārā pagalmā mēs satikām manu tēvu. Viņš bij noskaidrojis, uz kurieni mani aizveda, un nācis raudzīt, vai nevar kaut kā dabūt mani mājās vai vismaz pats savām acīm pārliecināties, ka man nekas nekaiš.
Džeimijs ar papēdi iebikstīja zirgam sānos un klusi noklakšķināja mēli. No dienasgaismas vēl nebija ne miņas, bet nakts jau bija mainījusies. Līdz ausmai nevarēja būt ilgāk par stundu.
- Kamēr nebiju redzējis tēvu, nesapratu, cik vientuļš vai nobijies esmu tur juties. Karavīri neļāva mums parunāt divatā, bet vismaz sasveicināties drīkstējām. Džeimijs norija siekalas un turpināja stāstu:
- Es pateicu, ka man žēl par Dženiju un visu to briesmīgo ķezu. Taču tēvs pārtrauca mani, sakot, lai klusēju, un cieši mani apskāva. Viņš jautāja, vai esmu nopietni savainots par pēršanu viņš zināja -, un es atbildēju, ka viss kārtībā. Tad karavīri veda mani projām, tāpēc tēvs saspieda man roku un teica, lai neaizmirstu lūgt Dievu. Solīja, ka nepametīs mani, lai notiktu kas notikdams, bet man tikai jāmēģina turēt galvu augšā un velti neraizēties. Viņš noskūpstīja mani uz vaiga, un karavīri mani aizveda. Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju.
Džeimijs runāja mierīgi, tomēr balss likās piesmakusi. Man pašai bija aizžņaudzies kakls, un es, ja vien varētu, būtu viņam pieskārusies, bet ceļš, ieejot nelielā ieplakā, sašaurinājās, un es biju spiesta uz bridi palikt iepakaļ. Kad atkal varējām jāt blakus, Džeimijs jau bija atguvies.
- Tā, viņš dziļi ievilka elpu, es gāju uz tikšanos ar kapteini Rendelu. Viņš izsūtīja sargus ārā, lai mēs būtu vieni, un aicināja mani apsēsties. Teica, ka tēvs esot piedāvājis drošības naudu, lai mani atlaiž no apcietinājuma, bet, tā kā apsūdzība esot ļoti nopietna, mani nevarot atlaist bez rakstiskas atļaujas, ko parakstījis Ārgailas hercogs, jo mēs atrodamies viņa īpašuma robežās. Pieņemu, ka mans tēvs devās tikties ar hercogu.
Turklāt, Rendels turpināja, vēl ir jautājums par man piespriesto otru pēršanu. Džeimijs uz mirkli apklusa, it kā nezinādams, ko vēl teikt.
- Viņš… man likās, ka viņš izturas savādi. Traki sirsnīgs, bet aiz tā slēpās kaut kas tāds, ko es īsti neizpratu. Kapteinis mani vēroja, it kā gaidītu, ka es kaut ko darīšu, bet es tikai sēdēju un nekustējos.
Daudz netrūka, ka viņš būtu atvainojies, sacīdams, ka mūsu attiecības līdz šim diemžēl bijušas pārpratumu pilnas un viņš būtu vēlējies, lai apstākļi būtu iegrozījušies citādi, un tā tālāk. Džeimijs papurināja galvu. Es nesapratu, par ko viņš runā; vēl pirms divām dienām viņš bija centies mani bezmaz nosist. Bet, kad viņš beidzot nonāca pie lietas būtības, tad izteicās diezgan skaidri.
- Ko tad viņš gribēja? es jautāju. Džeimijs paskatījās uz mani, tad novērsās. Tumsa slēpa viņa sejas izteiksmi, taču man likās, ka viņš jūtas neveikli.
- Mani, atbilde skanēja tieši.
Es tik stipri salēcos, ka zirgs sāka mētāt galvu un pārmetoši iezviedzās. Džeimijs atkal paraustīja plecus.
- Rendels to pateica diezgan nepārprotami. Ja es… ē… ļaušu viņam brīvi izrīkoties ar sevi, viņš atcelšot otru pēršanu. Ja ne… tad es vēlēšoties, lai nekad nebūtu dzimis.
Man kļuva nelabi.
- Es jau kaut ko uz to pusi vēlējos, Džeimijs sāji pajokoja. Likās, ka vēderā man sabērti sīki stikli, un, ja es nesēdētu, tad ceļi sistos kopā, tik stipri tie drebēja.
- Bet ko… Mana balss bija piesmakusi, bet es nokāsējos un sāku vēlreiz: Bet ko tu dariji?
Džeimijs nopūtās.
- Es tev, Ārmaliet, nemelošu. Es apsvēru Rendela piedāvājumu. Pirmās sitienu brūces man uz muguras vēl bij tik jēlas, ka nevarēju uzvilkt kreklu, un, kad piecēlos, man reiba galva. Doma, ka tas būs jāiztur vēl vienu reizi sasietam un bezpalīdzīgam gaidīt nākamo cirtienu… Viņš nevilšus nodrebēja.
- Es īsti nezināju, Džeimijs šķībi sacīja, bet spriedu, ka čakarēšana vismaz tik ļoti nesāpēs. Dažkārt viri zem pātagas bija miruši, Ārmaliet, un no Rendela sejas izteiksmes es sapratu, ka viņš man paredzējis tādu pašu likteni, ja es tā izvēlētos. Viņš atkal nopūtās.
- Bet… nu, es joprojām jutu tēva skūpstu uz vaiga un domāju, ko viņš teiktu un… nu, es to nevarēju, un viss. Es nezinu, ko tēvam nozīmētu mana nāve. Džeimijs nosprauslājās, it kā kaut kas liktos jocīgs. Es nodomāju tā: šis cilvēks jau ir piesmējis manu māsu lai velns mani parauj, ja viņš dabūs ari mani.
Man tas nelikās smieklīgi. Es redzēju Džeku Rendelu atkal jaunā un pretīgā gaismā. Džeimijs berzēja sprandu, tad nolaida roku uz seglu loka.
- Tā es saņēmu visu drosmi, cik man vēl bij atlicis, un pateicu "nē", i s to teicu ļoti skaļi un pilnā rīklē vēl izbļāvu visus neķītros vārdus, kas vien nāca prātā.
Džeimijs saviebās.
- Baidījos: ja ilgāk apsvēršu, tad pārdomāšu; gribēju nodrošināties, ka atpakaļceļa nav. Lai gan, viņš domīgi piebilda, droši vien šādu piedāvājumu pieklājīgi noraidīt nav iespējams.
- Nē, es sausi piekritu. Nedomāju, ka Džeks Rendels priecātos par to, lai ko tu teiktu.
- Tā ari bij. Viņš ar plaukstas virspusi iesita man pa muti, lai es aizvērtos. Es nokritu vēl biju diezgan vārgs -, viņš stāvēja pie manis un tikai skatījās. Man pietika prāta nemēģināt piecelties, tāpēc es tur gulēju, līdz viņš pasauca karavīrus, lai ved mani atpakaļ uz cietumu. Džeimijs papurināja galvu. Kapteiņa seja nemainījās; tikai brīdī, kad mani veda projām, viņš pateica: "Līdz piektdienai," it kā mēs būtu sarunājuši tikties, lai kārtotu darījumus.