Karavīri nebija veduši Džeimiju atpakaļ uz kameru, kur viņš mitinājies kopā ar trijiem citiem cietumniekiem. Viņš tika ievietots mazā kambarītī, kur viens pats, bez iespējas novērst domas, varēja gaidīt piektdienas atmaksas stundu; vienīgais izņēmums bija garnizona ārsta, kas nāca apkopt muguru, ikdienas vizīte.
- Kas nu viņš par ārstu, Džeimijs atmeta ar roku, bet šis cilvēks bij laipns. Otrajā dienā viņš atnesa zosu taukus ar ogli un Bībeli, kas bij piederējusi kādam jau mirušam ieslodzītajam. Viņš esot sapratis, ka esmu pāvesta piekritējs, un vaicāja, vai man Dieva vārds sniedz kādu mierinājumu vai ne, vismaz varu savas nelaimes salīdzināt ar ījaba postu. Viņš nosmējās.
- Lai cik dīvaini, Bībele sniedza mazu mierinājumu. Arī Mūsu Kungam bija jāpacieš pletne; un es varēju priecāties, ka mani vismaz neizraus ārā un nesitīs krustā. Tomēr, Džeimijs jokojot piebilda, Mūsu Kungam nevajadzēja no Poncija Pilāta uzklausīt nepiedienīgus piedāvājumus.
Džeimijs bija saglabājis mazo Bībeli. Viņš parakņājās pa seglu somu un sniedza to man, lai apskatu. Mazs, nolietots sējumiņš ādas vākos, apmēram piecas collas garš, nodrukāts uz tik plāna papīra, ka burti spīdēja cauri. Titullapā bija rakstīts ALEKSANDRS VILJAMS RODERIKS MAKGREGORS, 1733. Tinte bija izbalojusi un izplūdusi, un vāki tik sagriezušies, it kā grāmata vairākas reizes būtu izmirkuši.
Ziņkārīgi grozīju grāmatiņu pirkstos. Lai cik maza, noteikti vajadzēja krietni papūlēties, lai saglabātu to visos pēdējo četru gadu ceļojumos un piedzīvojumos.
- Nekad neesmu redzējusi, ka tu to lasītu. Devu Bībeli atpakaļ.
- Ne jau tāpēc esmu to paturējis, Džeimijs sacīja. Viņš to noglabāja, ar īkšķi nobraucīdams apdilušā vāka malu. Tad izklaidīgi uzsita pa seglu somu.
- Aleksam Makgregoram ir palikuši parādā; gan jau kādreiz es to piedzīšu.
- Lai nu kā, viņš turpināja stāstu, beidzot pienāca piektdiena, un es nezinu, vai par to priecājos vai bēdājos. Gaidīšana un bailes gandrīz bija ļaunākas par paredzamajām sāpēm. Tomēr, kad tas brīdis bij klāt… Džeimijs dīvainā, sev raksturīgā žestā tā kā paraustīja plecus, pavelkot kreklu pār muguru. Nu, tu jau redzēji, kādas pēdas pēriens atstāja. Tu zini, kā tas bij.
- Tikai tāpēc, ka Dūgals pastāstīja. Viņš teica, ka esot bijis klāt.
Džeimijs pamāja ar galvu.
- Jā, viņš tur bij. Un ari tēvs, kaut toreiz es to nezināju. Man nebij prātā nekas cits kā vien manas nepatikšanas.
- 0, es lēnām sacīju, un tavs tēvs…
- Mmm. Tad tas notika. Daži no vīriem bij domājuši, ka es pēriena laikā esmu izlaidis garu, un tēvs acīmredzot domāja tāpat. Džeimijs saminstinājās, un, kad atsāka runāt, viņa balss bija piesmakusi. Dūgals man stāstīja, ka tad, kad es nokritu, tēvs klusi ievaidējies un pielicis roku pie galvas. Tad nogāzies kā maiss. Un vairs nepiecēlās.
Viršos rosījās putni, čivināšana un sasaukšanās skanēja arī vēl tumšajās koku lapotnēs. Džeimijs bija noliecis galvu, tālab seju es nevarēju redzēt.
- Es nezināju, ka tēvs ir miris, beidzot viņš klusi sacīja. Man to pateica tikai pēc mēneša kad biju pietiekami stiprs, lai izturētu tādu triecienu. Tā es viņu neapbedīju, kā dēlam pienāktos. Un nekad neesmu redzējis tēva kapu jo baidos doties mājās.
- Džeimij! es iesaucos. Ak, Džeimij, mīļais!
Pēc ilga klusuma brīža es piebildu:
- Bet tu ne… tu nedrīksti… justies par to atbildīgs. Džeimij, tu neko nevarēji darīt vai ari darīt citādi.
- Tiešām? viņš pārjautāja. Varbūt ari ne; tomēr es vēl domāju, vai tas būtu noticis, ja es būtu izvēlējies otru ceļu. Bet, ja zinātu, tas neko nemainitu, es justos tāpat tā, it kā būtu nogalinājis tēvu pats savām rokām.
- Džeimij… es atkal ierunājos un bezpalīdzīgi apstājos. Viņš klusēdams pajāja vēl gabaliņu uz priekšu, tad iztaisnojās un atkal atlieca plecus.
- Es nevienam neesmu to stāstījis, Džeimijs skarbi noteica. Bet domāju, ka tev tagad jāzina… nu, par Rendelu. Tev ir tiesības zināt, kas tieši ir starp mani un viņu.
Kas tieši ir starp mani un viņu. Krietna vīra dzīvība, meitenes gods, nepiedienīga kaisle, kas izlējās asinīs un bailēs. Un es, vēderam sažņaudzoties, atskārtu, ka tagad svaru kausos klāt nācis vēl kaut kas. Es. Pirmo reizi sāku saprast, ko Džeimijs juta, kad ar nepielādētu pistoli rokā tupēja Rendela istabas logā. Un es pamazām piedevu viņam to, ko viņš man nodarījis.
It kā lasot manas domas, Džeimijs, neskatoties uz mani, teica:
- Vai tu zini… tas ir, vai tu varbūt tagad saproti, kāpēc es uzskatīju, ka tev noteikti jāsaņem pēriens?
Brīdi pagaidīju un tikai tad atbildēju. Es labi sapratu, bet tas nebija vēl gluži viss.
- Es saprotu, teicu. Un, kas attiecas uz mani, tad es tev piedodu. Tas, ko es nevaru piedot, sacīju, un mana balss negribot kļuva mazliet skaļāka, ir tas, ka tev pēršana sagādāja prieku!
Džeimijs saguma seglos, pieķērās pie loka un ilgi smējās. Papilnam izbaudījis atslābumu pēc pārdzīvotā sasprindzinājuma, viņš beidzot atmeta galvu un pagriezās pret mani. Debesis bija kļuvušas ievērojami gaišākas, un es varēju skaidri saskatīt ceļabiedra seju, tā bija pārguruma, saspringuma un piepūles rievu izvagota. Puskrēslā uz vaiga melnēja mani skrāpējumi.
- Prieku! Ārmaliet, viņš elsa, tu nezini, cik lielu prieku man tas sagādāja. Tu biji tik… Ak Dievs, tu izskatījies tik burviga. Es biju drausmīgi nikns, un tu tik briesmīgi cīnījies ar mani. Man ļoti negribējās tevi sāpināt, bet tajā pašā laikā es to gribēju… Jēzus, viņš apklusa un noslaucīja degunu, jā. Jā, man tas patika.
- Ja jau esam sākuši par to runāt, viņš turpināja, tu varētu mani uzslavēt, ka izrādīju savaldību.
Es atkal iesvēlu dusmās. Jutu, ka vēsajā pirmsausmas gaisā mani vaigi kaist.
- Ak tad tā bija savaldība, ko? Man palika iespaids, ka izvingrini savu kreiso roku. Tu mani gandrīz sakropļoji, uzpūtīgais skotu nelieti!
- Ja es būtu gribējis tevi sakropļot, Ārmaliet, viņš vēsi atbildēja, tu to būtu pamanījusi. Pēc tam. Ja atceries, es gulēju uz grīdas.
Es viņu samiegtām acīm noskatīju, elpodama caur degunu.
- Ak tad tā bija tā savaldība?
- Nu, es domāju, ka nav pareizi piegulēt tevi tādā stāvoklī, lai cik neganti es to gribēju. Un es gribēju, Džeimijs piebilda, atkal smejoties. Briesmīgs sasprindzinājums manām dabiskajām dziņām.
- Piegulēt mani? es iesaucos, savādā izteiciena apmulsināta.
- Tajos apstākļos diez vai to varētu saukt par mīlēšanos, vai ne?
- Lai kā to sauktu, es samiernieciski sacīju, labi, ka tu to nemēģināji, citādi tagad tev trūktu dažu vērtīgu ķermeņa daļu.
- Tā jau es domāju.
- Un, ja tu domā, ka esi pelnījis aplausus par to, ka pēc kaušanās neesi vēl izvarojis mani… Es gandrīz aizrijos ar savu žulti.
Apmēram pusjūdzi mēs nojājām klusēdami. Tad izdzirdēju smagu nopūtu.
- Redzu, ka man nevajadzēja sākt šo sarunu. Es tikai mēģināju saņemties, lai pajautātu tev, vai ļausi man atkal gulēt tavā gultā, kad nonāksim Bārgrenenā. Sakaunējies viņš apklusa. Uz grīdas ir mazliet vēsi.
Krietnas piecas minūtes es turpināju jāt un tikai tad atbildēju. Kad biju izlēmusi, ko teikt, es pievilku grožus, pagriezu zirgu šķērsām pāri ceļam, lai piespiestu arī Džeimiju apstāties. Bārgrenenā jau bija redzama, austošajā gaismā varēja jaust tās jumtus.
Es pamudināju zirgu, lai tas nostājas blakus otram, jo gribēju būt l ikai pēdas attālumā no vira. Pirms kaut ko teicu, veselu minūti skatījos viņam acīs.