- Vai tu parādīsi man to godu un dalīsi ar mani gultu, mans kungs un pavēlniek? es pieklājīgi jautāju.
Acīmredzot nojaušot kaut ko nelāgu, Džeimijs brīdi apdomājās, tad tikpat formāli nolieca galvu.
- Jā. Pateicos. Viņš jau pacēla grožus, lai turpinātu ceļu, kad es viņu apturēju.
- Vēl tikai viena lieta, kungs… Es joprojām saglabāju pieklājību.
- Aktā?
Izrāvu no svārku slepenās kabatas dunci, un saullēkta pirmie stari uzdzirkstīja asmenī, ko biju piespiedusi viņam pie krūtīm.
- Ja, es izspiedu caur zobiem, tu vēlreiz pacelsi pret mani roku, Džeims Freizer, es izgriezīšu tev sirdi un izcepšu sev brokastīs!
Ilgi valdīja klusums, ko pārtrauca tikai zirgu mīņāšanās un aizjūga siksnu čīkstēšana. Tad Džeimijs pastiepa man roku ar delnu uz augšu.
- Dod dunci man! Kad es svārstījos, viņš nepacietīgi uzsauca: Es tev neduršu. Dod!
Viņš saņēma nazi aiz asmens un pacēla uz augšu, lai lecošā saule iespīdētu spalā iestrādātajā mēnesakmenī un tas kvēlotu. Turot dunci kā krucifiksu, viņš kaut ko noskandēja gēlu valodā. Es atcerējos tekstu no zvēresta došanas ceremonijas Kolama zālē, bet manis dēļ Džeimijs turpināja ar tulkojumu angļu valodā:
- Es zvēru pie Mūsu Kunga Jēzus Kristus krusta un pie svētā tērauda, ko turu rokā, ka ar sirdi un dvēseli palikšu tev uzticīgs. Es lūdzu, lai šis svētais tērauds caururbj manu sirdi, ja es kādreiz paceļu roku pret tevi. Viņš noskūpstīja dunci vietā, kur spals savienojās ar asmeni, un to sniedza man.
- Es velti draudus vējā nekaisu, Ārmaliet, Džeimijs sacīja, savilcis uz augšu vienu uzaci, un zvērestu pa jokam nedodu. Nu, vai tagad varam likties vienā gultā?
23 atgriešanās Leohas pilī
Lūgals, mūs gaidot, nepacietīgi staigāja šurpu turpu gar "Sarkanā mežakuiļa" zīmi.
Ak, izturēji gan! viņš atzinīgi iesaucās, skatīdamies, kā es bez palīdzības nokāpju no zirga un tikai mazliet streipuļoju. Braša merga desmit jūdzes bez čīkstēšanas. Nu tad liecies gulēt; tu esi to pelnījusi. Mēs ar Džeimiju aizvedīsim zirgus uz stalli. Viņš, mudinot mani iet projām, uzsita, pavisam viegli, pa sēžamvietu. Es ar lielāko prieku paklausīju ieteikumam un aizmigu, nepaguvusi pat kārtīgi nolikt uz spilvena galvu.
Kad Džeimijs ielīda man blakus gultā, es pat nepakustējos, bet pēkšņi uztrūkos vēlu pēcpusdienā, pārliecināta, ka esmu aizmirsusi kaut ko ļoti svarīgu.
- Horokss! es iesaucos un izslējos.
- Kas? Džeimijs, izbiedēts no dziļa miega, sāņus izšāvās no gultas un sarāvās čokurā uz grīdas, roka uz dunča, ko bija atstājis uz drēbju kaudzītes. Kas? viņš prasīja, raidīdams mežonīgu skatienu uz visām pusēm. Kas ir?
Ieraugot, kā viņš kails tup uz grīdas, sarkanie mati saslējušies stāvus kā zosu spalvas, es tik tikko spēju valdīt smieklus.
- Tu izskaties pēc iztrūcinātas dzeloņcūkas, es iespurcos.
Džeimijs veltīja man niknu skatienu un piecēlās kājās, nolika dunci atpakaļ uz krēsla, kur stāvēja drēbes.
- Kas tev sakāms tāds, ka nevarēji sagaidīt, kamēr es pamostos? viņš pukojās. Tu domāji, ka atstāsi lielāku iespaidu, ja izrausi mani no dziļa miega, iebļaujot ausi "burlaks"?
- Ne jau "burlaks", es izlaboju. Horokss. Pēkšņi atcerējos, ka esmu aizmirsusi pajautāt par Horoksu. Vai atradi viņu?
Džeimijs apsēdās uz gultas un saņēma galvu rokās. Spēcīgi saberzēja seju, it kā gribētu atjaunot asins cirkulāciju.
- 0 jā, viņš teica caur pirkstiem. Jā, atradu.
Pēc balss varēju pateikt, ka dezertieris nebija atnesis labas ziņas.
- Tad viņš tev neko nepateica? es līdzjūtīgi jautāju. Tāda iespēja pastāvēja vienmēr, lai ari Džeimijs bija devies uz tikšanos, gatavs šķirties ne tikai no savas, bet ari nedaudz no Dūgala un Kolama dotās naudas, un, pat ja būs nepieciešams, ari no tēva gredzena.
Džeimijs atlaidās man blakus gultā un blenza griestos.
- Nē, viņš teica. Nē, viņš man visu izstāstīja. Un par saprātīgu cenu.
Es paslējos uz elkoņa, lai varētu skatīties vīram sejā.
- Nu? es prasīju. Kurš nošāva virsseržantu?
Džeimijs paskatījās uz mani un pasmaidīja skumīgu smaidu.
- Rendels, viņš izgrūda un aizvēra acis.
- Rendels? es apstulbusi atkārtoju. Bet kāpēc?
- Nezinu. Viņš joprojām gulēja aizvērtām acīm. Iespējams, es varu uzminēt, bet tam nav nekādas nozīmes. Nolādēts, pierādīt to nevar.
Man bija jāpiekrīt, ka tā ir. Atlaidos Džeimijam blakus gultā un vēros zemo griestu melnajās ozola sijās.
- Ko tad tu vari darit? es jautāju. Doties uz Franciju? Vai varbūt… man iešāvās prātā spoža ideja, …varbūt uz Ameriku? Jaunajā pasaulē tev droši vien veiksies labi.
- Doties pāri okeānam? Man blakus gulošo augumu satricināja drebuļi. Nē! Nē, to es nevaru.
- Nu, ko tad? es gribēju zināt un pagriezu galvu pret vīru. Viņš pavēra vienu aci, tikai tik daudz, lai uzmestu man žultainu skatienu.
- Iedomājos, ka sākumā es varētu vēl stundiņu pagulēt, viņš atteica, bet laikam neizdosies. Samierinājies ar likteni, Džeimijs pierausās gultā sēdus un atspiedās pret sienu. Pirms gulēšanas biju pārāk nogurusi, lai apgrūtinātu sevi ar gultas klāšanu; uz segas netālu no Džeimija ceļgala pamanīju aizdomīgu tumšu traipu. Runājot es to piesardzīgi vēroju.
- Tev taisnība, viņš piekrita, mēs varētu doties uz Franciju. Es satrūkos, jo uz mirkli biju aizmirsusi, ka, vienalga, kāds lēmums tiks pieņemts, tas attieksies arī uz mani.
- Bet ko es tur darīšu, viņš prātoja, izklaidīgi kasīdams cisku. Vienīgi dienests armijā, bet tev tā nebūs nekāda dzīve. Var doties uz Romu un iekļūt karaļa Džeimsa galmā. Tas būtu iespējams; man ir daži Freizeru tēvoči un brālēni ar sakariem, kas man palīdzētu. Uz politiku mani diez kā nevelk un vēl mazāk uz prinčiem, bet, jā, tā ir iespēja. Es labāk mēģinātu vispirms nokārtot lietas Skotijā. Ja tas izdotos, tad ļaunākajā gadījumā es varētu kļūt par sīkzemnieku Freizeru zemēs, labākajā es atgrieztos Lelibrokā. Džeimija seja apmācās, un es zināju, ka viņš domā par māsu. Sevis dēļ, viņš klusi sacīja, es nekur nedotos, bet tagad es vairs neesmu viens.
Viņš skatījās lejup uz mani un smaidīja, bet roka viegli glāstīja man matus.
- Es reizēm aizmirstu, ka tagad man esi tu, Armaliet, viņš sacīja.
Jutos ārkārtīgi neērti. Atklāti sakot, kā nodevēja. Jaunais Freizers, lūk, kala plānus, kas ietekmēs visu viņa dzīvi, paturot prātā manas ērtības un drošību, bet es tikmēr darīju, ko varēju, lai pamestu viņu uz visiem laikiem, turklāt radot viņam nopietnus draudus. Neko tādu es nebiju gribējusi, bet fakts paliek fakts. Pat tagad es domāju par to, ka jāmēģina atrunāt Džeimiju no došanās uz Franciju, jo tas attālinātu mani no mērķa akmeņu loka.
- Bet vai ir kāda iespēja palikt Skotijā? es aizgriezusies jautāju. Man likās, ka melnais plankumiņš uz segas ir pakustējies, bet īsti droša nebiju. Es vairs nenovērsu acis no tā.
Džeimija roka paslīdēja man zem matiem un sāka viegli glāstīt kaklu.
- Jā, viņš kļuva domīgs. Nav izslēgts. Tāpēc jau Dūgals mani gaidīja; viņam ir šādi tādi jaunumi.
- Tiešām? Kādi? Es pagriezu galvu, lai paskatītos uz Džeimiju; šī kustība pavirzīja manu ausi tuvāk viņa pirkstiem, un viņš sāka viegli vilkt ap to apļus, radot man vēlēšanos izliekt kaklu un murrāt kā kaķim. Es apspiedu šo vēlmi, jo labāk vēlējos uzzināt viņa nodomus.