- Ieradās ziņnesis no Kolama, Džeimijs stāstīja. Viņš nebija cerējis mūs te satikt, bet pilnīgi nejauši panācis mūsu vīrus uz ceļa. Dūgalam uz karstām pēdām jāatgriežas Leohas pilī, un atlikušās nomas maksas jāievāc Nedam Gauenam. Dūgals ieteica, lai mēs dodamies viņam līdzi.
- Atpakaļ uz Leohu? Francija tā nebija, bet daudz labāk ari ne. Kamdēļ?
- Pilī gaida drīzumā ierodamies kādu viesi, angļu augstmani, ar kuru Kolamam jau agrāk bijuši darījumi. Viņš ir ietekmīgs vīrs, un iespējams, varēs viņu pierunāt kaut ko darīt manā labā. Neesmu tiesāts un sodīts par slepkavību. Varbūt viņam izdodas apsūdzību atcelt vai nokārtot manu apžēlošanu. Lūpas savilkās šķībā smaidā. Drusku jau savādi ir, ka mani apžēlotu par kaut ko tādu, ko neesmu darījis, bet labāk tā nekā tikt pakārtam.
- Jā, tas tiesa. Plankums kustējās. Es samiedzu acis, cenšoties koncentrēt uzmanību uz to. Kas tas ir par angļu augstmani?
- Sendringemas hercogs.
Es iekliedzos un uzrāvos sēdus.
- Kas ir, Ārmaliet? Džeimijs satraukts uzsauca.
Ar drebošu pirkstu norādīju uz melno punktu, kas šobrīd lēnā, bet apņēmīgā gaitā virzījās augšup pa Džeimija kāju.
- Kas tas ir?! es bļāvu.
Viņš paskatījās un nevērīgi ar nagu aizsita to projām.
- Ak tas? Tikai blakts, Armaliet. Nekas…
Mans straujais lēciens no gultas neļāva viņam pabeigt teikumu. Pie vārda "blakts" es biju izšāvusies no segas apakšas un stāvēju, piespiedusies pie sienas, cik tālu vien iespējams no vietas, kur mudžēja parazīti, mūsu gultas.
Džeimijs vērtējoši mani noskatīja.
- Pag, kā tu tur teici iztrūkusies dzeloņcūka? Viņš izslēja galvu, mani cieši nopētīdams. Mmmm, viņš pieglauda matus. Nu, iztrūkusies noteikti. Tu jau gan mosties kā maza, pūkaina radibiņa. Viņš pavēlās uz manu pusi un pastiepa roku.
- Nāc šurp, mana pienenit! Līdz saulrietam mēs nekustēsim. Ja jau mēs vairs neguļam…
Galu galā mēs tomēr vēl mazliet pagulējām, mierīgi cieši kopā saspiedušies uz grīdas, cietā, bet no blaktīm brīvā gultā, ko veidoja mans apmetnis un Džeimija kilti.
Izrādījās, ka bijām rīkojušies prātīgi, izmantodami iespēju pagulēt. Dedzīgi vēlēdamies ierasties Leohas pilī pirms Sendringemas hercoga, Dūgals traucās uz priekšu ātrā tempā un par atpūtu nedomāja. Ceļi nebija nekādi labie, bet, tā kā rati bija palikuši nomas vācējiem, mēs virzījāmies uz priekšu krietni ātrāk. Dūgals, vienalga, skubināja mūs un tikai pavisam īsu brītiņu ļāva apstāties un atvilkt elpu.
Kad beidzot iejājām pa Leohas pils vārtiem, mēs bijām gandrīz tikpat netīri kā tad, kad ieradāmies te pirmoreiz, un katrā ziņā tikpat noguruši.
Pagalmā noslīdēju no zirga, bet man tūlīt vajadzēja pieturēties pie kāpšļa, lai nenokristu. Džeimijs satvēra manu elkoni, bet, sapratis, ka nevaru nostāvēt, paņēma mani klēpī. Atstājis zirgus kopēju un staļļa zēnu ziņā, viņš ienesa mani iekšā.
- Vai gribi ēst, Armaliet? Džeimijs apjautājās, apstādamies koridorā. Virtuve atradās vienā pusē, bet kāpnes uz guļamistabām pretējā. Es ievaidējos, ar mokām turot acis vaļā. Es gribēju ēst, bet zināju, ka beigās iekritīšu ar seju zupas šķīvī, ja ēdīšu pirms gulēšanas.
Vienā pusē kaut kas sakustējās, es miegaini pavēru acis un ieraudzīju Ficgibonas kundzes kuplo stāvu, kas burtiski izstaroja neticību.
- Vai tam nabaga bērnam kas kaiš? viņa uzklupa Džeimijam. Vai gadījusies kāda nelaime?
- Nē, vienīgi tas, ka viņa ir precējusies ar mani, viņš sacīja, taču tev varbūt taisnība, ja gribi to saukt par nelaimes gadījumu. Izrādījās ka sanācis jau krietns pūlis skatītāju ķēķa meitas, zirgu puiši, pavāri, dārznieki, sargi un citi pils iedzīvotāji, kurus bija piesaistījuši lita kundzes skaļie jautājumi. Tagad Džeimijs pavirzījās sānis, lai izsprauktos tam cauri.
Pieņēmis lēmumu, Džeimijs pagriezās pa labi, kur atradās kāpnes, un pa ceļam saraustīti atbildēja uz jautājumiem, kas bira no visām pusēm. Es spēju tikai blisināt acis kā pūce vīram pie krūtīm un māt ar galvu apkārt sanākušajiem sagaidītājiem, kaut arī sejas likās gan draudzīgas, gan ziņkārīgas.
Kad mēs ap stūri iegriezāmies gaitenī, es pamanīju kādu seju, kas likās krietni draudzīgāka par pārējām. Tā bija Leigēra; izdzirdot Džeimija balsi, meitenes seja sāka starot un mirdzēt. Bet, kad viņa ieraudzīja, ko viņš nes, acis iepletās un rožu pumpura lūpiņas neglīti pavērās.
Taču uzdot jautājumus viņai nebija laika, jo griešanās un spiešanās ap mums pēkšņi norima. Arī Džeimijs apstājās. Pacēlusi galvu, es ieraudzīju Kolamu, kura izbrīnītā seja atradās vienā līmenī ar manējo.
- Kas… viņš iesāka.
- Viņi ir precējušies, Fica kundze staroja. Cik mīļi! Tu vari dot savu svētību, kungs, kamēr es sagatavoju istabu. Viņa pagriezās un stūrēja uz kāpnēm, atstājot pūlī sev aiz muguras ievērojami platu taku, un pa to es redzēju, ka Leigērai seja kļuvusi balta kā palags.
Kolams un Džeimijs runāja vienlaikus, no abām pusēm lidoja jautājumi un paskaidrojumi, kas sadūrās gaisā. Pamazām es sāku mosties, taču teikt, ka biju nomodā, nozīmētu pārspīlēt.
- Nu, Kolama balsi jautās ne visai atzinīgs tonis, ja jau esi apņēmis sievu, tad esi. Man būs jāparunā ar Dūgalu un Nedu Gauenu jānokārto likumu lietas. Saskaņā ar tavas mātes nodrošinājuma kontraktu tev pēc apprecēšanās šis tas pienākas.
Jutu, ka Džeimijs mazliet izslienas.
- Ja jau tu par to ieminējies, viņš nevērīgi izmeta, tad, jā, tas ir tiesa. Un viena lieta, kas man pienākas, ir daļa no ceturkšņa nomas maksas par Makenziju zemi. Dūgals atveda to, ko līdz šim savācis; varbūt tu viņam pateiksi, lai atliek manu daļu, kad viņš taisīs rēķinus? Un tagad neņem ļaunā, tēvoc, mana sieva ir nogurusi. Un, apskāvis mani vēl ciešāk, Džeimijs devās uz kāpnēm.
Vēl nedrošām kājām pārstreipuļoju pāri istabai un ar atvieglojumu sabruku milzīgā baldahīna gultā, kura mums acīmredzot pienācās kā laulātam pārim. Gulta bija mīksta, aicinoša un pateicoties allaž modrajai Fica kundzei tīra. Nevarēju izšķirties, vai vērts pūlēties un celties augšā nomazgāt seju, pirms ļaujos miega varai.
Tikko biju nolēmusi, ka vienīgais, kā dēļ es varētu celties augšā, ir "Gabriela trompete", kad ieraudzīju Džeimiju, kurš bija ne tikai nomazgājis seju un rokas, bet vēl piedevām saķemmējis matus. Viņš devās ārā pa durvīm.
- Vai tu gulēt nenāksi? es uzsaucu. Domāju, ka viņam jābūt vismaz tikpat nogurušam kā es, ja nu vienīgi no sēdēšanas seglos nesāp dibens.
- Pēc brītiņa, Armaliet. Vispirms man jānokārto kāds sīkums. Viņš izgāja, un es paliku ar ļoti nepatīkamu sajūtu pakrūtē blenžam ozolkoka durvīs. Atcerējos priecīgo gaidu izteiksmi Leigēras sejā, kad viņa, izdzirdējusi Džeimija balsi, iegriezās gaitenī ap stūri, un niknā šoka izteiksmi, kas to nomainīja, kad viņa ieraudzīja, ko puisis nes klēpī. Atcerējos, ka viņš, ieraugot meiteni, uz mirkli saspringa, un to, ka ārkārtīgi vēlējos tobrīd ieskatīties vīra sejā. Domāju, ka droši vien viņš tagad aizgājis neatpūties, bet nomazgājies un sakārtojis matus, meklēt meiteni un pavēstīt viņai par laulībām. Ja būtu redzējusi viņa sejas izteiksmi, tad man būtu vismaz kāda nojauta par to, ko viņš nodomājis Leigērai sacīt.
Pēdējo mēnešu notikumi bija tik raibi, ka meitene un tas, ko viņa varētu nozīmēt Džeimijam vai viņš Leigērai, man bija pilnīgi izkritis no prāta. Protams, kad radās jautājums par mūsu pēkšņajām kāzām, es biju iedomājusies par viņu, un tad Džeimijs nekādi nebija izrādījis, ka viņa varētu būt šķērslis, vismaz no viņa puses, kādēļ nevarētu precēties.