Bet, saprotams, ja tēvs neļautu meitai precēt ārpus likuma izsludinātu puisi un, ja Džeimijam vajadzēja sievu, lai iekasētu savu daļu no Makenziju nomas maksas… nu tādā gadījumā viena sieva bija tikpat laba kā cita un viņš, bez šaubām, ņemtu to, ko var dabūt. Uzskatīju, ka tagad jau pazīstu Džeimiju pietiekami labi, lai redzētu, ka praktiskums viņā laidis dziļas saknes kā pienākas vīrietim, kurš pēdējos gadus pavadījis bēguļojot. Es domāju, ka viņš nepieļautu, lai jūtas vai rožsārtu vaigu un līstoša zelta matu krāsas pievilcība ietekmē lēmumus. Bet tas vēl nenozīmē, ka ne jūtas, ne pievilcība neeksistē.
Galu galā es biju kļuvusi par aculiecinieci nelielajai ainai alkovā, kad Džeimijs turēja meiteni klēpī un karsti skūpstīja. (Agrāk esmu sievieti apskāvis, man ausīs ieskanējās viņa balss, sirds sitās kā negudra, elpa aizrāvās…) Attapos, ka manas rokas savilkušās dūrēs un zaļi dzeltenajā segā izveidojušas apaļus uzkalniņus. Es atlaidu dūres, noslaucīju rokas gar svārkiem un tajā brīdī aptvēru, cik tās patiesībā netīras, turot grožus, notraipītas ar divu dienu putekļiem, un nebija neviena brīža, kad nomazgāties.
Aizmirsusi par nogurumu, izkāpu no gultas un devos pie bļodas. Pati nobrīnījos, cik stipri man nepatika atmiņas par Džeimija skūpstīšanos ar Leigēru. Es atminējos, ko viņš bija teicis arī par to, "labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā". Es pati mazliet kaisu un, atceroties, kādu iespaidu atstāja Džeimija skūpsti uz manām lūpām, tumši pietvīku. Kaisu, ko tu neteiksi.
Iešļakstīju sejā ūdeni un sprauslādama mazgājos, mēģinot izklīdināt nepatīkamo sajūtu. Strikti sev atgādināju, ka man nav tiesību uz Džeimija simpātijām. Biju apprecējusies ar viņu, nepieciešamības dzīta. Viņam bija savi iemesli, un viens no tiem, kā viņš atklāti atzina, bija zaudēt nevainību.
Otrs iemesls acīmredzot bija tas, ka viņam vajadzēja sievu, lai dabūtu savu daļu no ienākumiem, un to nevarēja panākt, apprecot savas kārtas meiteni. Iemesls, kas bija krietni mazāk glaimojošs par pirmo un ne tik cēls.
Būdama jau pavisam atmodusies, es ceļojuma drēbes nomainīju pret tīru kreklu, ko, tāpat kā bļodu un krūzi ar ūdeni, acīmredzot bija sagādājuši Fica kundzes padotie. Tas, kā saimniecības vadītājai izdevies sagatavot istabu jaunlaulātajiem īsajā laika sprīdī starp Džeimija strupo paziņojumu Kolamam un brīdi, kad mēs uzkāpām pa kāpnēm, bija viens no šī laika noslēpumiem. Fica kundze, es prātoju, tīri labi tiktu galā ar saimniecību Valdorfa Astorijas vai Londonas Ričas viesnīcā.
Tādas pārdomas pēkšņi lika man ilgoties pēc ierastās pasaules, kā sen nebiju ilgojusies. Ko es te daru? jau tūkstošo reizi uzdevu sev šo jautājumu. Šeit, šajā savādajā vietā, nesasniedzamā tālumā no pazīstamās vides, no mājām, vira, draugiem, viena un nepiesaistīta starp cilvēkiem, kas beigās izrādījās mežoņi. Pēdējās nedēļās, ko pavadīju kopā ar Džeimiju, biju sākusi justies droša un brīžiem pat, šķiet, arī laimīga. Bet tagad es aptvēru, ka laime, visticamāk, bijusi ilūzija, pat ja drošība bija realitāte.
Es nešaubījos, ka Džeimijs pildītu to, ko uzskatīja par savu pienākumu, un turpinātu mani sargāt no visām draudošajām briesmām. Bet šeit, atgriezies no sapnim līdzīgās izolācijas, ko dienu pēc dienas pavadījām cilvēka neskartos pakalnos, uz putekļainiem ceļiem, netīrās iebraucamās vietās un smaržīgās siena kaudzēs, viņš noteikti sajuta agrāko saišu vilkmi tāpat kā es. Mēneša laikā, ko nodzīvojām laulībā, mēs bijām stipri satuvinājušies, bet man likās, ka pēdējo dienu sasprindzinājumā šī tuvība sākusi plaisāt, un es pieļāvu, ka līdz ar atgriešanos Leohas pils ikdienas dzīves realitātē tā sabruks pavisam.
Atspiedu galvu pret loga akmens ietvaru un lūkojos ārā pagalmā. Sētas otrā malā Aleks Makmāns ar diviem staļļa zēniem berza mūsu zirgus. Dzīvnieki, kas beidzot pēc divām dienām bija kārtīgi pabaroti un padzirdīti, izstaroja apmierinājumu, kad mīlīgas rokas sukāja spožos sānus un ar salmu kušķiem no pacelēm un pakaviem noslaucīja netīrumus. Viens no staļļa zēniem aizveda manu apaļīgo Dadzīti, kas labprāt sekoja, lai stallī baudītu pelnīto atpūtu.
Un kopā ar zirgu, es nospriedu, zūd manas cerības uz nenovēršamu bēgšanu un atgriešanos vietā, kur es iederos. Ak, Frenk. Aizvēru acis un ļāvu asarai ritēt gar degunu. Tad plati atvēru acis un skatījos pagalmā, samirkšķināju plakstus un atkal cieši aizvēru, izmisīgi cenšoties iztēloties Frenka seju. Vienu īsu mirkli, kad aizvēru acis, es biju redzējusi nevis savu mīļoto vīru, bet viņa senci Melno Džeku Rendelu, kura pilnīgās lūpas izliektas izsmējīgā smīnā. Un, kad iekšēji atrāvos no šī tēla, mans prāts uzreiz ataicināja Džeimiju, baiļu un dusmu pilnu seju, tādu, kādu es viņu redzēju Rendela kabineta logā. Lai cik ļoti es pūlējos, nespēju atsaukt atmiņā kaut cik skaidru Frenka tēlu.
Pēkšņi man uzbruka paniskas bailes un kļuva auksti, tāpēc sevi apskāvu. Kas būtu noticis, ja man būtu izdevies aizbēgt un atrast ceļu uz akmeņu loku? es prātoju. Ko tad? Džeimijs, cerams, drīz būtu radis mierinājumu varbūt pie Leigēras sāniem. Jau agrāk biju raizējusies, kā viņš uztvertu manu pazušanu. Bet, izņemot to steidzīgo nožēlas bridi avota malā, man agrāk nebija ienācis prātā padomāt, kā es justos pēc šķiršanās no viņa.
Dīki ļāvu pirkstiem darboties, sasienot un atsienot lenti pie kakla. Ja es, kā biju nodomājusi, došos projām, tad nevienam no mums nenāks par labu, ja ļaušu vienojošajai saitei kļūt ciešākai. Es nedrīkstēju ļaut Džeimijam iemīlēties manī.
Varbūt viņam vispār nebija tādu domu, es atkal atcerējos Leigēru un sarunu ar Kolamu. Ja viņš bija mani tik aukstasinīgi apprecējis, tad varbūt viņa jūtas bija stabilākas nekā manējās.
Apvienojoties nogurumam, izsalkumam, vilšanās sajūtai un nedrošībai, es biju novedusi sevi tādā nožēlojamā apjukumā, ka vairs nespēju ne aizmigt, ne nosēdēt mierā. Noskumusi klīdu pa istabu, uz labu laimi cilāju priekšmetus un liku tos atkal vietā.
Vēja pūsma no atvērtajām durvīm izjauca nedrošo līdzsvaru, un ķemme, ko es balansēju uz viena gala, nokrita, vēstot par Džeimija atgriešanos. Viņš likās viegli pietvīcis un dīvaini satraukts.
- O, tu neguli, viņš bija acīm redzami izbrīnījies un neapmierināts.
- Nē, īgni izmetu, vai tu cerēji, ka es guļu, lai vari iet atpakaļ pie viņas?
Džeimija uzacis uz mirkli savilkās, tad neizpratnē paslīdēja uz augšu.
- Pie viņas? Tu domā Leigēru?
Kad izdzirdēju viņas vārdu izrunātu nevērīgajā Hailendas izloksnē "Leijēra" -, pēkšņi aizsvilos neloģiskās dusmās.
- 0, tad tu biji pie viņas! es noskaldīju.
Džeimijs izskatījās apjucis, noguris un pēkšņi saskaitās.
- Jā, viņš teica. Es viņu promejot satiku pie kāpnēm. Vai tev kaut kas kaiš, Armaliet? Zini, tu izskaties tā kā sakreņķējusies. Viņš mani vērtējoši noskatīja. Paķēru spoguli un ieraudzīju, ka mani mati izspūruši kā krūms un zem acīm iegūluši tumši loki. Nosviedu spoguli.
- Nē, ar mani viss ir pilnigā kārtībā, centos savaldities. Un kā klājas Leigērai? es tēloju nevērību.
- 0, pavisam labi, Džeimijs atbildēja. Rokas uz krūtīm sakrustojis, viņš atspiedās pret durvīm un mani domīgi vēroja. Bet laikam bija mazliet pārsteigta, uzzinot, ka esam apprecējušies.