- Cik labi, es noteicu un dziļi ievilku elpu. Pacēlusi galvu, ieraudzīju, ka viņš smaida.
- Tu taču nesāksi kreņķēties par to merģeli, vai ne, Ārmaliet? Džeimijs viltīgi man pajautāja. Viņa taču tev nekas nav… un man ari, viņš vēl piebilda.
- Ak nav? Viņa neprecētos… vai nevarētu precēties ar tevi. Bet kādu tev vajadzēja apprecēt, tāpēc tu paņēmi mani, kad apstākļi tā iegriezās. Es tev to nepārmetu… varbūt mazliet, bet es…
Džeimijs divos soļos bija pāri istabai un saņēma manas rokas, neļaudams turpināt. Viņš ar pirkstu pacēla uz augšu manu zodu un piespieda paskatīties uz viņu.
- Klēra, viņš rāmi sacīja, kāpēc es tevi precēju, es pastāstīšu, kad pats to gribēšu… vai nestāstīšu. Es no tevis prasīju godīgumu un to pašu dodu tev pretī. Un arī tagad esmu godīgs. Tai meitenei nav pret mani nekādu prasību, vienīgi pieklājība. Džeimijs viegli saspieda manu zodu. Uz to viņai ir tiesības, un es to cienu. Viņš atlaida manu zodu un viegli to piebikstīja. Dzirdi, Ārmaliet?
- 0, dzirdu! Es izrāvos un niknumā berzēju zodu. Un es nešaubos, ka pret viņu tu būsi ārkārtīgi pieklājīgs. Bet nākamajā reizē aizvelc alkovam aizkarus… es negribu to redzēt.
Vara krāsas uzacis sarāvās uz augšu, un seja nedaudz pietvīka.
- Vai tu gribi teikt, ka esmu tevi mānījis? Džeimijs nespēja ticēt savām ausīm. Mēs neesam pilī vēl ne stundu, esmu vienos sviedros un putekļos pēc divu dienu ilga ceļa zirga mugurā, tik pārguris, ka ceļi ļogās, un tu gribi teikt, ka es pa taisno gāju pavest sešpadsmit gadus vecu meiteni? Viņš papurināja galvu un izskatījās satriekts. Nezinu, vai tu par augstu vērtē manu vīrišķību, Ārmaliet, vai par zemu manu godaprātu, bet man nepatīk ne viens, ne otrs. Mērtegs sacīja, ka sievietes ir nesaprātīgas, bet, Jēzu mīļais! Viņš ar plaukstu izbrauca cauri matiem, un tie saslējās.
- Protams, es nebiju domājusi, ka tu viņu paved, es teicu, visiem spēkiem cenšoties kaut mazliet savaldīt balsi. Es tikai domāju… Man iešāvās prātā, ka Frenks līdzīgu jautājumu bija risinājis krietni prasmīgāk, nekā tas šobrīd izdevās man, tomēr arī toreiz es dusmojos. Laikam jau nebija vieglas iespējas, kā kaut ko tādu likt saprast savam partnerim.
- Es tikai gribu teikt… es saprotu, tev bija savi iemesli mani apprecēt un tā ir tava darīšana, es steigšus piebildu, un es tev neizvirzu nekādas prasības. Tev ir pilnīgas tiesības izturēties tā, kā vēlies. Ja tu… ja tevi saista kāda cita… es ceļā nestāvēšu, neveikli pabeidzu savu sakāmo. Man vaigos pulsēja asinis, un jutu, ka arī ausis sāk svilt.
Pacēlusi acis, redzēju, ka arī Džeimija ausis kļuvušas uzkrītoši sarkanas un tāpat viss pārējais no kakla uz augšu. Pat acis, no noguruma apsārtušas, likās liesmojam.
- Nav nekādu prasību pret mani! viņš izsaucās. Un kā tev šķiet, kas ir laulības zvērests, zeltenīt? Tikai baznīcā pateikti vārdi? Ar vienu lielo dūri viņš uzsita pa lādi ar tādu spēku, ka porcelāna krūze palēcās. Nav prasību, viņš burkšķēja it kā pie sevis. Varu darīt, ko vēlos. Un tu nestāsies man ceļā?!
Viņš noliecās, lai novilktu zābakus, tad vienu pēc otra no visa spēka trieca pret sienu. Kad zābaki pēc kārtas atsitās pret akmeni un nobūkšķēja uz grīdas, es sarāvos. Džeimijs norāva pledu un pa roku galam nometa sev aiz muguras. Tad nikni paglūnēja uz mani.
- Tātad tev pret mani, Armaliet, nav nekādu prasību? Tu dod man brīvu vaļu priecāties, kur man patīk, vai ne? Nu, vai tā ir? Viņš nelikās mierā.
- Ē… jā… Nevilšus soli atkāpos. Tā es domāju. Viņš sagrāba manas rokas, un es jutu, ka svilšana bija izplatījusies arī uz viņa plaukstām. Viņa sasprēgājušās delnas tā svilināja man ādu, ka es pret savu gribu sarāvos.
- Nu, ja tev pret mani nav nekādu prasību, Armaliet, man pret tevi viena ir! Nāc šurp! Džeimijs saņēma rokās manu seju un piekļāva lūpas manējām. Šis skūpsts nebija ne maigs, ne padevīgs, un es pretojos, cenšoties izrauties.
Viņš pieliecās un pacēla mani, neliekoties ne zinis par maniem mēģinājumiem atbrīvoties. Es nebiju aptvērusi, cik sasodīti stiprs viņš ir.
- Laid mani vaļā! es saucu. Ko tu iedomājies?
- Nu, man likās, ka tas būtu skaidrs, Armaliet, Džeimijs izspieda caur zobiem. Kad viņš nolieca galvu, ciešais skatiens ieurbās manās acīs kā nokaitēta dzelzs. Taču, ja tu tā vēlies, es pateikšu: gribu likties ar tevi gultā. Uz vietas. Un turēt tur tik ilgi, līdz tu sapratīsi, kādas prasības man ir pret tevi. Un viņš atkal mani noskūpstīja, tīšuprāt skarbi, apslāpējot jebkurus iebildumus.
- Es negribu ar tevi gulēt! iebļāvos, kad beidzot mana mute atkal bija brīva.
- Mans nolūks nebij gulēt, Armaliet, Džeimijs mierīgi atbildēja. Vēl ne. Viņš pienāca pie gultas un saudzīgi nolika mani uz segas ar rožu rakstiem.
- Tu sasodīti labi zini, ko es domāju! Es pavēlos tālāk, gribēdama izmukt pa otru pusi, bet mani apturēja stingrs satvēriens pie pleca, kas atrāva mani atpakaļ aci pret aci ar Džeimiju. Es negribu arī mīlēties ar tevi!
Zilās acis niknumā dega pavisam tuvu, un man elpa iestrēga kaklā.
- Es neprasu, ko tu gribi un ko ne, Armaliet, viņš atbildēja biedējoši klusā balsī. Kā jau bieži esmu tev atgādinājis, tu esi mana sieva. Pat ja tu nevēlējies ar mani precēties, tu tomēr to izdarīji. Un, ja tu neesi vēl to sapratusi, tad tava daļa ir "paklausīt". Tu esi mana sieva, un, ja es tevi, sieviete, gribu, tad ari paņemšu, un lai velns par stenderi! Džeimija balss kļuva skaļāka, līdz beigās viņš jau kliedza.
- Lai velns parauj, ja es ņemšu tevi, tu uzpūtīgais cūka! Tu domā, ka vari pavēlēt man likties ar tevi gultā? Izmantot kā staiguli, kad tev ienāk prātā? Nu, tu to nevari, nolādētais maukurs! Pamēģini tik, un tu nebūsi labāks par savu dārgo kapteini Rendelu!
Kādu brīdi viņš nikni lūrēja uz mani, tad negaidīti pakāpās malā.
- Tad ej projām! Viņš ar galvu strupi pamāja uz durvīm. Ja tā tu domā par mani, tad ej! Es tevi neturu.
Mirkli es svārstījos, vērodama Džeimiju. Viņa zobi bija dusmās sakosti, un viņš slējās man pāri kā Rodas koloss. Šoreiz viņš cieši turēja sevi grožos, lai ari bija tikpat dusmīgs kā ceļmalā netālu no Dūnsberi. Bet viņš teica to, ko domāja. Ja es ietu projām, viņš mani neturētu.
Es izslēju zodu, mani zobi bija sakosti tikpat cieši kā Džeimijam.
- Nē, es atbildēju. Nē. Es nebēgu no grūtībām. Un es no tevis nebaidos.
Viņa skatiens apstājās man pie kakla, kur mežonīgā tempā sitās pulss.
- A, es saprotu. Skatiens kavējās pie manis, un sejas vaibsti pamazām atslāba, līdz tajos iegūla nelūgta piekāpība. Tad viņš piesardzīgi apsēdās uz gultas malas, labi tālu no manis, un es, arī piesardzības dēļ, atspiedos pret sienu. Pirms kaut ko teikt, Džeimijs vairākas reizes dziļi ieelpoja, pietvīkums nedaudz mazinājās, un seja atguva dabisko tumšo bronzas toni.
- Es arī nebēgu, Armaliet, viņš norūca. Nu tad tā. Ko nozīmē "maukurs"?
Man sejā noteikti skaidri parādījās izbrīns, jo viņš aizkaitināts sacīja:
- Ja tev vajag apsaukāties, tas ir viens. Bet man nepatīk, ka nevaru uz apsaukāšanos atbildēt. Ka tas ir briesmīgi rupjš vārds, es saprotu pēc tā, kā tu to pasaki, bet ko tas nozīmē?
Neko tādu negaidījusi, es mazliet drebelīgi iesmējos.
- Tas… tas nozīmē… to, ko tu gribēji ar mani darīt, un bieži.
Vienu uzaci savilcis uz augšu, Džeimijs skābi pasmīnēja.
- A, jāklis? Tad man bij taisnība; tas ir briesmīgi rupjš vārds. Un kas ir sadists? Tā tu mani arī nesen nosauci.