Man nāca smiekli, bet es tos apvaldīju.
- Tas ir… ē… tas ir cilvēks, kurš… kurš… ē… gūst baudu, nodarot sāpes. Man vaigi kļuva arvien sārtāki, bet es nespēju novaldīt lūpu kaktiņus, kas liecās uz augšu.
Džeimijs īsi nosprauslojās.
- Nu diez ko glaimojoši nav, viņš norūca, bet es nevaru teikt, ka tavi novērojumi būtu nepareizi. Viņš dziļi ieelpoja, atliecās atpakaļ un atlaida savilktās dūres. Cītīgi izlocīja pirkstus, tad nolika plaukstas uz ceļiem un atklāti uz mani paskatījās.
- Nu kas tad noticis? Kāpēc tu tā dari? Meitene? Es tev stāstīju tīru patiesību. Bet runa nav par pierādījumiem. Runa ir par to, vai tu man tici. Vai tu tici man?
- Jā, es tev ticu, negribīgi atzinu. Bet ne jau tur tā vaina. Vai pareizāk būtu teikt, ne tikai tur, es piebildu, mēģinot būt godīga. Tas ir… vaina laikam slēpjas tai apstāklī, ka tu apprecēji mani naudas dēļ. Es lūkojos lejup un ar pirkstu vilku pa segas rakstu. Es zinu, ka man nav tiesību žēloties es arī tevi apprecēju savtīgu iemeslu dēļ, bet… es iekodu lūpā un noriju siekalas, lai nedrebētu balss, bet, zini, man arī ir mazliet lepnuma.
Zagšus pametu skatienu uz Džeimiju un redzēju, ka viņš nenovērš no manis ne acu, bet sejā atspoguļojas pilnīgs apjukums.
- Naudas dēļ? viņš truli pārjautāja.
- Jā, naudas! Es uzšvirkstēju, jo mani sadusmoja izlikšanās, ka viņš neko nezina. Kad mēs atgriezāmies, tu nevarēji vien sagaidīt, kad varēsi pateikt Kolamam, ka esi apprecējies, un ievākt savu daļu no Makenziju nomas!
Džeimijs vēl bridi lūkojās manī, lēnām vērdams muti, it kā gribētu kaut ko teikt. Bet tad tikai gausi nogrozīja galvu un sāka smieties. Atgāzās un faktiski rēca, tad satvēra galvu rokās, joprojām histēriski smiedamies. Es niknumā atkritu spilvenos. Vai, cik smieklīgi!
Joprojām kratīdams galvu un laiku pa laikam iesēkdamies, Džeimijs piecēlās un pielika rokas pie jostas sprādzes. Es nevilšus sarāvos, un viņš to redzēja.
Džeimijs pilnīgā izmisumā pētīja mani, un viņa sejā joprojām mijās dusmas ar uzjautrinājumu.
- Nē, viņš vēsi sacīja, es nedomāju tevi sist. Devu tev vārdu, ka nekad vairs to nedarīšu lai gan nedomāju, ka nožēlošu tik drīz. Viņš nolika siksnu un iebāza roku sporanā, kas karājās pie tās.
- Mana daļa no Makenziju nomas ir apmēram divdesmit mārciņu ceturksnī, Armaliet. Viņš rakņājās pa krāmiem āpšādas somiņā. Un tās ir skotu, nevis sterliņu mārciņas. Apmēram tik maksā puse no govs.
- Tas… tik vien? Es stulbi noplātīju muti. Bet…
- Tik vien, viņš apstiprināja. Un tas ir viss, ko jebkad saņemšu no Makenzijiem. Tu jau būsi pamanījusi, ka Dūgals ir taupīgs vīrs un
Kolams ar naudu rīkojas divkārt sīkstulīgāk. Bet es teiktu, ka pat karaliski lielā nauda divdesmit mārciņu ceturksnī diez vai ir precēšanās vērta, viņš izsmējīgi piebilda, vērojot mani.
- Es ari nebūtu to uzreiz pieprasījis, viņš turpināja, izvelkot mazu papīra sainīti, bet es gribēju kaut ko nopirkt, un uz turieni ari devos. Leigēru es satiku nejauši.
- Un ko tad tu tik ļoti gribēji nopirkt? es aizdomu pilnā balsī jautāju.
Viņš nopūtās un mirkli šaubījās, tad iemeta mazo sainīti man klēpī.
- Laulības gredzenu, Armaliet, viņš atbildēja. Dabūju no Jūena, bruņu meistara; brīvajā laikā viņš taisa tādas lietiņas.
- O, es nokaunējusies izdvesu.
- Nu, Džeimijs pēc brīža mani mudināja. Taisi nu vaļā. Tas ir
tavs.
Sainītis man pirkstos ieguva neskaidras aprises. Es mirkšķināju plakstus un nošņaukājos, bet nemēģināju taisīt to vaļā.
- Man ļoti žēl, es izmocīju.
- Un pareizi vien ir, Armaliet. Balss vairs nebija dusmīga. Viņš paņēma sainīti man no klēpja, norāva papīru, un atklājās plats sudraba gredzens, rotāts ar Hailendas vijumiem, katrā posmā bija sīciņš, smalks jakobītu dadzītis.
Tik daudz es redzēju, bet tad mans skatiens atkal aizmiglojās.
Jutu, ka man rokā tiek iespiests kabatlakats, un darīju, ko varēju, lai apturētu asaru plūdus.
- Tas ir… skaists, es nokāsējos un izslaucīju acis.
- Vai neuzvilksi pirkstā, Klēra? Tagad Džeimijs runāja maigi, un mans vārds, ko viņš parasti lietoja, kad vēlējās būt oficiāls vai maigs, gandrīz lika man atkal apraudāties. Nedari tā, viņš sacīja, nopietni manī lūkodamies pāri saliektai plaukstai. Mūsu laulības kontrakts ir apstiprināts tas ir likumīgs. Tu esi pasargāta no daudz kā, izņemot aresta orderi, un pat no tā, kamēr atrodies Leohā. Ja vēlies, mēs varam dzīvot atsevišķi; ja to tu gribēji pateikt ar visām tām muļķībām par Leigēru. Ja tu patiešām vēlies, tad vari gar mani nelikties ne zinis. Viņš sēdēja nekustīgi, gaidīdams un turēdams mazo gredzentiņu pie sirds.
Tātad Džeimijs man deva izvēles brīvību, to pašu, ko es biju grasījusies piedāvāt viņam. Apstākļu spiests, viņš apprecēja mani, bet vairs man neuzmāksies, ja es tā vēlēšos. Protams, pastāvēja izvēle pieņemt gredzenu ar visu, kas nāca tam līdzi.
Saule rietēja. Pēdējie gaismas stari spīdēja cauri zilai stikla karafei, kas stāvēja uz galda, iekrāsojot sienu košā lazurīta krāsas joslā. Jutos tikpat trausla un mirdzoša kā stikls, it kā varētu no pieskāriena sašķīst druskās un zaigojošās lauskās noklāt grīdu. Ja biju gribējusi saudzēt vai nu Džeimija, vai savas jūtas, tad laikam biju stipri nokavējusi.
Es nespēju parunāt, bet pastiepu labo roku, pirksti man drebēja. Gredzens, vēss un mirdzošs, pārslīdēja kauliņam un ērti iegūla savā vietā tas derēja kā uzliets. Džeimijs mirkli turēja manu roku savējā, skatījās uz to, tad negaidīti piespieda manus pirkstus sev pie lūpām. Viņš pacēla galvu, un es vienu brīdi redzēju viņa seju, niknu un kaisles pārņemtu, tad viņš nesaudzīgi iesēdināja mani sev klēpī.
Džeimijs turēja mani cieši apskautu, klusēja, un es jutu, kā kaklā viņam sitas pulss, tikpat spēcīgi kā manējais. Saņēmis manus kailos plecus, viņš mani atstūma, lai piespiestu ieskatīties viņam sejā. Plaukstas bija lielas un siltas, un man mazliet noreiba galva.
- Es tevi gribu, Klēra, Džeimijs aizžņaugtā balsī atzinās. Mirkli viņš klusēja, it kā īsti nezinādams, ko teikt. Es tevi ļoti gribu gandrīz nespēju paelpot. Vai… Viņš norija siekalas, tad nokāsējās. Vai tu pieņemsi mani?
Es jau biju atguvusi balsi. Tā čīkstēja un drebēja, tomēr skanēja.
- Jā, es teicu. Jā, pieņemšu.
- Es domāju… Džeimijs iesāka un aprāvās. Neveikli attaisīja kiltu sprādzi, bet tad paskatījās uz mani un iespieda rokas sānos. Viņš runāja ar grūtībām, valdīdams tik spēcīgas emocijas, ka rokas no piepūles drebēja. Es ne… es nevaru… Klēra, es nespēšu būt maigs.
Man laika pietika, tikai lai pamātu ar galvu par zīmi, ka sapratu vai atļauju, un viņš jau atkal piekļāva mani sev klāt, ar auguma svaru piespiezdams pie gultas.
Džeimijs nekavējās, lai izģērbtos. Saodu viņa kreklā ceļa putekļus, uz ādas sagaršoju ceļojuma sauli un sviedrus. Viņš turēja mani izplestām rokām, delnu locītavas piespiedis pie gultas. Viena roka berzējās gar sienu, un es jutu klusu skrāpēšanos, kad viens no laulibas gredzeniem pieskārās akmenim. Pa vienam katrā rokā: viens sudraba, otrs zelta. Un plānā metāla stlpiņa pēkšņi kļuva smaga kā laulības saites, it kā gredzeni būtu sīkas važas, kas piekalušas mani ar izplestām rokām pie gultas, uz mūžīgiem laikiem izstieptu starp diviem poliem, ieslēgtu jūgā kā Prometejs uz vientuļas klints, sadalīta mīlestība maitasputns, kas plosīja manu sirdi.