Džeimijs ar celi paplēta manas kājas un vienā paņēmienā ienāca manī līdz galam tā, ka man aizrāvās elpa. Viņš izdvesa vaidam līdzīgu skaņu un vēl ciešāk apskāva.
- Tu esi mana, mo duinne, viņš čukstēja, cenšoties iekļūt manī vēl dziļāk. Tikai mana, uz mūžīgiem laikiem. Mana, vai tu to gribi vai ne. Es turējos pretī ciešajam tvērienam un ievilku plaušās elpu ar klusu "ā", kad viņš nerada sātu.
- Jā, es tevi ņemšu skarbi, Armaliet, Džeimijs klusi sacīja. Gribu, lai tu piederi man ar miesu un dvēseli. Es pacīnījos pretī, bet viņš piespieda mani pie gultas un triecās noteikti, nenogurdināmi -, ar katru reizi sasniedzot dzemdi. Es gribu piespiest tevi, Armaliet, saukt mani par "kungu". Viņa klusā balss pauda atriebības draudus par pēdējās minūtēs izciestajiem pārdzīvojumiem. Es tevi padarīšu par savu.
Tad es nodrebēju un ievaidējos, mana miesa sarāvās spazmās no šiem uzbrūkošajiem triecieniem. Kustība turpinājās, mērķtiecīga, bez mitas vairākas minūtes, atkal un atkal aiznesot mani līdz robežai starp baudu un sāpēm. Jutos izšķīdusi, it kā eksistētu tikai uzbrukuma smailē un tādējādi tiktu grūsta līdz līnijai, aiz kuras ir pilnīga padošanās.
- Nē! es dvesu. Izbeidz, lūdzu, man sāp! Sviedru lāses tecēja viņam pa seju, pilēja uz spilvena un manām krūtīm. Mūsu miesa satikās ar tādu spēku, kas ātri pārsvieda pāri sāpju robežai. Manas ciskas no triecienu spēka bija noberztas jēlas, likās, ka delnu locītavas tūlīt pārlūzis, bet vīrieša tvēriens neatslāba.
- Jā, lūdzies man žēlastību, Armaliet. Taču tu to nedabūsi, vēl ne. Viņa elpa plūda karsta un strauja, bet nebija ne miņas no noguruma. Mans ķermenis noraustījās, kājas apvija Džeimija augumu, gribot paturēt šo sajūtu.
Jutu katra trieciena spēku dziļi sev vēderā un ikreiz sarāvos, kaut ari mani gurni nodevigi tiecās tiem pretī. Džeimijs juta manu atsaukšanos un dubultoja uzbrukuma spēku, tagad spiežoties man uz pleciem, lai paturētu zem sevis.
Manai atdevībai nebija ne sākuma, ne gala, tikai nepārtrauktas trīsas, kas ar katru grūdienu cēla tuvāk baudas virsotnei. Šie grūdieni bija jautājums, kas nemitīgi tika uzdots manai miesai, pieprasot atbildi. Viņš atkal piespieda manas kājas pie gultas un pāri sāpēm aiznesa mani uz neierobežotu baudu, pāri padošanās linijai.
- Jā! es iekliedzos. Ak Dievs, Džeimij, jā! Viņš satvēra mani aiz matiem un atlieca galvu, lai skatos viņam acīs, kurās dega negants uzvaras triumfs.
- Jā, Armaliet, viņš murmināja, drīzāk atbildot manām kustībām, nevis vārdiem. Es izjāšu tevi! Viņa rokas satvēra manas krūtis, spieda un glāstīja, tad noslīdēja gar sāniem. Tagad viss vīrieša auguma svars gulēja man virsū, kad viņš mani pacēla, lai iekļūtu vēl dziļāk. Es iekliedzos, un viņš aizspieda man muti ar savējo, nevis ar skūpstu, bet ar vēl vienu uzbrukumu, piespiežot atvērt man muti, nobrāžot man lūpas un skrāpējot seju ar bārdas rugājiem. Viņš grūda stiprāk un ātrāk, it kā plosītu ne tikai manu miesu, bet arī dvēseli. Kaut kur, miesā vai dvēselē, viņš uzšķīla dzirksti, un padošanās pelnos uzliesmoja neganta kaisle un alkas. Es izliecos uz augšu viņam pretī trieciens pret triecienu. Iecirtu zobu viņam lūpā un sagaršoju asinis.
Tad jutu zobus sev uz kakla un ielaidu nagus viņam mugurā. Skrāpēju viņu no skausta līdz dibenam, liekot viņam savukārt pacelties uz augšu un iekliegties. Mēs plosījām viens otru izmisīgās alkās, kodām, plēsām, centāmies tikt pie asinīm, cenšoties ievilkt sevī otra miesu, visu aprijošā vēlmē kļūt par vienu būtni. Mans kliedziens savijās ar viņa, un beidzot pēdējā izplūšanas un pilnības mirklī mēs pazaudējām sevi viens otrā.
Es tikai lēnām atgriezos īstenībā, daļēji gulēdama uz Džeimija krūtīm, sviedriem noplūdušie augumi joprojām bija salipuši kopā, kājas savijušās. Džeimijs smagi elpoja, acis bija aizvērtas. Dzirdēju sev pie auss viņa sirdi sitamies nedabiski lēnā un spēcigā ritmā, kas sekoja kulminācijai.
Viņš juta, ka esmu nomodā, un pievilka mani sev klāt. It kā lai vēl bridi saglabātu savienību, ko bijām sasnieguši pēdējās mūsu bistamās savienošanās sekundēs. Es saritinājos viņam pie sāniem un apskāvu.
Tad Džeimijs atvēra acis un nopūtās, lielā mute izliecās vieglā smaidā, kad mūsu skatieni satikās. Es klusā jautājumā savilku uzacis.
- 0 jā, Armaliet, viņš atbildēja mazliet skumīgi. Es esmu tavs kungs… un tu manējais. Izskatās, ka es nevaru iegūt tavu dvēseli, nepazaudējot savējo. Viņš pagrieza mani uz sāna un aplieca savu augumu ap manējo. Vakara vējā, kas pūta pa logu istabā, kļuva vēsāks, un viņš uzvilka mums pāri segu. Tu esi pārāk veikls, puis, es, laizdamās miegā, nodomāju. Frenks nekad to nenoskaidroja. Aizmigu viņa roku apskāvienā un ar viņa silto elpu ausī.
Nākamajā rītā, kad pamodos, man sāpēja un smeldza visi muskuļi. Aizšļūcu uz mazmājiņu, tad devos pie bļodas. Manas iekšas bija kā sakults sviests. It kā es būtu sista ar trulu priekšmetu, es prātoju, tad iedomājos, ka tālu no patiesības jau nebija. Kad atgriezos pie gultas, minētais trulais priekšmets bija redzams, tagad gan tas izskatījās visai nekaitīgs. Kad apsēdos gultā, tā īpašnieks pamodās un nopētīja mani ar tādu izteiksmi, kas ļoti atgādināja vīriešu pašapmierinātību.
- Izskatās, Armaliet, ka jājiens bijis grūts, viņš viegli pieskārās zilumam ciskas iekšpusē. Daži jēlumi no sēdēšanas seglos, ko?
Es samiedzu acis un ar pirkstu pieskāros dziļai koduma brūcei viņam uz pleca.
- Tu, puis, arī izskaties tāds kā saņurcīts.
- Nu, viņš ierunājās skotu izloksnē, ja liecies migā ar lapsu, tad jārēķinās ar kodieniem. Viņš pastiepa roku, sagrāba mani pie kakla un novilka pie sevis. Nāc pie manis, lapsa. Iekod man vēl mazliet.
- Ak nē, nevajag! es noteicu un parāvos sāņus. Nevaru, man pārāk stipri sāp visas maliņas.
Džeimijs Freizers nebija tas vīrietis, kas samierināsies ar atraidījumu.
- Būšu ļoti maigs, viņš pielabinājās, bez ierunām pavelkot mani zem segas. Un viņš bija maigs, kā to prot tikai liela auguma vīrieši, auklēja mani kā paipalas olu, visādi izdabājot ar padevīgu pacietību, ko es pazinu kā pārestības izlīdzināšanu, un saudzīgu uzstājību. Es zināju, ka tas ir turpinājums mācību stundai, kas iepriekšējā naktī sākās tik brutāli. Maigs viņš varēja būt, bet ne atraidīts.
Beidzis viņš manās rokās drebēja no piepūles, lai nepakustētos un nenodarītu man sāpes, ļaujot visam iet savu gaitu.
Pēc tam kad joprojām bijām savienojušies, viņš ar pirkstu braucīja pa pabalojušajiem zilumiem, kas uz maniem pleciem bija radušies pirms divām dienām ceļmalā.
- Piedod par tiem, mo duinne, viņš sacīja, maigi noskūpstot katru. Kad to izdarīju, es biju nelāgā omā, bet tas nav attaisnojums. Kauns darīt sāpes sievietei, dusmās vai kā citādi. Es nekad tā vairs nedarīšu.
Es ironiski pasmējos.
- Tu atvainojies par tiem? Un kā tad ar pārējiem? Esmu vienos zilumos no galvas līdz kājām!
- Ak tā? Viņš atvirzījās, lai lietpratīgi mani apskatītu. Nu, par šiem es esmu atvainojies, pieskāriens manam plecam, šos, viegls uzsitiens man pa dibenu, tu biji pelnījusi, un es neteikšu, ka nožēloju, jo es nenožēloju.
- Un par šiem, viņš glāstīja manu gurnu, es neatvainošos. Tu man pilnā mērā atmaksāji. Saviebies viņš paberzēja plecu. Vismaz divās vietās tu man iekodi līdz asinīm, Armaliet, man mugura deg kā guni.
- Nu ja liecies migā ar lapsu… Es smaidīju. Es tev par to neatvainošos. Viņš smējās un uzvilka mani sev virsū.