- Vai tad es teicu, ka gaidu atvainošanos? Ja pareizi atceros, tad es teicu: "Iekod vēl."
/
CETURTĀ DAĻA SĒRA SMAKA
,,
24 "īkškis niezēdams man teic'…"
Mūsu negaidītā ierašanās un ziņa par manām un Džeimija laulībām sacēla lielu kņadu, bet gandrīz tūlīt to aizēnoja daudz svarīgāks notikums.
Nākamajā dienā mēs sēdējām lielajā zālē pie vakariņu galda, uzklausījām mums veltītos tostus un laba vēlējumus.
- Buidheachas, mo caraid[4]. džeimijs galanti paklanījās pēdējam tosta uzsaucējam un apsēdās, skanēja aplausi, bet tie kļuva arvien šķidrāki. Koka sols zem lielā auguma svara nolīgojās, un uz mirkli viņš aizvēra acis.
- Ticis mazliet par daudz? es pačukstēju. Džeimijs bija uzņēmies iznest galveno nastu uz saviem pleciem un iztukšoja katru mums par godu dzerto kausu, bet tikmēr es biju tikusi cauri tikai ar simboliskiem malciņiem un platu smaidu par nesaprotamajiem tostiem gēlu valodā.
Džeimijs atvēra acis un arī smaidīdams paskatījās uz mani.
- Tu gribi teikt, ka esmu piedzēries? Nē, es šito dzērekli varu lakt visu nakti.
- Tā jau ari ir. Es pametu zīmīgu skatienu uz tukšo vīna pudeļu un akmens alus kausu rindu mums priekšā. Ir vēls. Sveces uz Kolama galda bija gandrīz izdegušas, un notecējušais vasks zeltaini kvēloja; šī gaisma brāļus Makenzijus izrotāja ar savādiem ēnu laukumiem, liekot sejām zaigot, kad viņi, galvas kopā sabāzuši, klusi kaut ko sprieda. Viņi labi iederētos starp izgrebtajiem rūķiem uz milzīgā kamīna malas, un es iedomājos, nez cik daudziem no šiem kariķētajiem stāviem par modeli patiesi ņemti bijušie augstprātīgie Makenziju pilskungi varbūt to figūru autors ir bijis kokgriezējs ar labu humora izjūtu… vai tuvs radinieks.
Džeimijs, tāpat sēžot, mazliet pastaipījās un vieglā neapmierinātībā saviebās.
- Starp citu, viņš sacīja, man kuru katru mirkli pārsprāgs pūslis. Tūlīt būšu atpakaļ. Viņš ar rokām atspiedās pret solu, veikli uzlēca kājās, pārkāpa tam un nozuda zemajā arkā.
Es palūkojos sev otrā pusē, kur sēdēja Geilisa Dankena un bikli no sudraba kausa dzēra alu. Viņas vīrs Artūrs sēdēja pie Kolama galda, kā pieklājas apgabala prokuroram, bet Geilisa bija pastāvējusi, ka sēdēs blakus man, sakot, ka viņai nav vēlēšanās visu vakariņu laiku garlaikoties, klausoties vīru runās.
Artūra dziļi iekritušās acis ar tumšajiem maisiņiem, iegrimušas no vīna baudīšanas un noguruma, bija pievērtas. Viņš smagi balstījās uz apakšdelmiem, sejas vaibsti bija šļaugani, un viņš neklausījās, ko runāja blakussēdošais Kolams. Gaisma pilskunga un viņa brāļa skarbos vaibstus vērta bareljefā, turpretī Artūrs Dankens izskatījās vienkārši resns un slims.
- Tavs vīrs neizskatās labi, es ieminējos Geilisai. Vai māgas vaina kļuvusi stiprāka? Simptomi mani mulsināja. Ne gluži čūla, es prātoju, ne vēzis ja vēl tik daudz miesas uz kauliem -, varbūt tikai hronisks gastrīts, kā spītīgi apgalvoja Geilisa.
Viņa veltīja laulenim pavisam īsu skatienu un, paraustījusi plecus, atkal pagriezās pret mani.
- Ak, nekas viņam nekaiš. Viņa atmeta ar roku. Katrā ziņā ļaunāk nav kļuvis. Bet kā iet tavam vīram?
- Ē… kas viņam varētu būt par vainu? es piesardzīgi atvaicāju.
Sieviete familiāri man iegrūda ribās diezgan asu elkoni, un tad es
pamanīju, ka arī viņai priekšā ir liels skaits pudeļu.
- Un kā tu domā? Vai pliks viņš izskatās tikpat labi kā apģērbies?
- Umm… Es meklēju atbildi, kamēr viņa, kaklu izstiepusi, lūkojās uz ieeju.
- Un tu saki: viņš tev vienaldzīgs! Tu esi slīpēta! Puse no pils merģelēm būtu gatavas izplēst tev matus es tavā vietā skatītos, ko bāžu mutē.
- Mutē? Samulsusi nodūru skatienu koka šķīvī, kurš bija gandrīz tukšs, atlikusi tikai maza piciņa tauku un vientulīgs vārīts sīpols.
- Ģifts, Geilisa teatrāli iešņāca man ausī reizē ar krietnu devu viskija garaiņu.
- Muļķības, es pavēsi atteicu, paraujoties atpakaļ. Neviens taču neindēs mani tāpēc, ka es… nu tāpēc… Man samežģījās mēle, un es iedomājos, ka, iespējams, esmu iedzērusi pāris malciņu vairāk, nekā likās.
- Nu patiešām, Geilis. Šī laulība… ne jau es to izkārtoju, tu taču zini. Es negribēju! Tas nebija melots. Sanāca tāds… tāds kā darījums… citas izejas nebija, es aizbildinājos, cerot, ka sveču gaismā nebūs manāms mans pietvīkums.
- Ha! mana sarunu biedre ciniski pasmējās. Es zinu, kā izskatās labi izmīlēta meita. Viņa pameta skatienu uz velvi, kur bija nozudis Džeimijs. Un, sasodīts, es nedomāju, ka tie plankumiņi uz dāmas kakla ir odu kodumi. Viņa savilka uz augšu vienu sudrabkrāsas uzaci. Ja tas bija darījums, tad tu par savu naudu esi dabūjusi labu preci.
Geilisa atkal pieliecās man tuvu klāt.
- Vai tā ir taisnība? viņa čukstēja. Par īkšķiem?
- Par kādiem īkšķiem, Geilis? Dieva dēļ, ko tu tur muldi?
Viņa, koncentrējoties savilkusi pieri, lūkojās gar savu mazo, taisno degunu. Skaistās, pelēkās acis nespēja raudzīties vienā punktā, un es jau sāku baidīties, vai viņa nenovelsies no sola.
- Tu taču to zini? Visi zina! Vīrieša īkšķis ir tikpat liels kā viņa ķigulis. Protams, arī kāju īkšķi, Geilisa delverīgi piebilda, bet par tiem parasti spriest ir grūtāk, jo kājas ir apautas. Re, ku' tavs lapsēns! Viņa ar galvu pamāja uz velvi, kur tikko bija parādījies Džeimijs. Šitais savās rokās var paņemt pamatīgu ķirbi. Vai pamatīgu pakaļu, ko? Sieviete vēlreiz iegrūda man dunku sānos.
- Geilis Danken, vai… tu… nevari… aizvērties! es šņācu, sejai liesmojot. Kāds vēl izdzirdēs!
- Ak, neviens, kurš… viņa iesāka, tomēr aprāvās un truli blenza. Džeimijs bija pagājis garām galdam, it kā mūs neredzētu. Viņa seja bija bāla un lūpas cieši sakniebtas, kā nepatīkamu pienākumu pildot.
- Kas tam vainas? Geilisa jautāja. Viņš izskatās tāpat kā Artūrs, kad saēdies rāceņus.
- Nezinu. Mirkli šaubījusies, es atgrūdu solu. Džeimijs devās tieši pie Kolama galda. Vai man sekot? Acīmredzot kaut kas bija noticis.
Geilisa, pārlaidusi skatienu visai telpai, pēkšņi paraustīja mani aiz piedurknes un norādīja tajā virzienā, no kurienes tikko bija atnācis Džeimijs.
Velvētajā ejā stāvēja kāds vīrietis un, tāpat kā es, nevarēja izšķirties, ko darīt. Viņa drēbes bija notrieptas ar dubļiem un putekļiem tikko no ceļa. Ziņnesis. Lai kāda būtu vēsts, viņš to nodevis Džeimijam, kurš tieši šobrīd pieliecies čukstēja kaut ko ausi Kolamam.
Nē, ne Kolamam. Dūgalam. Sarkanā galva bija zemu noliekta starp divām tumšajām, trīs plato seju glītie vaibsti dziestošo sveču gaismā likās pārdabiski līdzīgi. Un, kamēr es skatījos, man atausa, ka līdzibu rada ne tik daudz paaudzēs pārmantotā kaulu un cīpslu struktūra, bet šoks un bēdas, kas atspoguļojās vīru sejās.
Geilisas roka spieda manu delmu.
- Sliktas ziņas. Viņas vārdi bija pilnīgi lieki.
- Divdesmit četri gadi, es klusi noteicu. Jā, šķiet, ka laulībai tas ir daudz.
- Jā, ir gan, Džeimijs man piekrita. Silts vējiņš šūpoja koka zarus mums virs galvas, saceļot matus, kas slīga man pār pleciem, un tie kutināja man seju. Tas ir ilgāk, nekā es vispār esmu nodzīvojis.
Paskatījos uz Džeimiju, pārliekušos pāri aploka sētai, izstīdzējis, vingrs, spēcīgiem kauliem. Man aizvien aizmirsās, cik viņš patiesībā jauns; viņš likās tik pašpārliecināts un varošs.