- Tomēr, ar knipi ielidinājis salmu aploka izmīcītajos dubļos, viņš turpināja prātot, šaubos, vai Dūgals kopumā nodzīvoja ar sievu trīs gadus. Zini, parasti viņš bij te, pilī, tur vai šur klana īpašumos, aizstājot Kolamu.
Dūgala sieva Mora bija mirusi viņu muižā Bīnečadā. Viņai pēkšņi bija sācies drudzis. Dūgals kopā ar Nedu Gauenu un vēstnesi, kas vakar atnesa šis ziņas, jau rītausmā bija devies ceļā, lai sarīkotu bēres un nokārtotu sievas īpašuma lietas.
- Tad jau viņi nebija īpaši tuvi? Manī modās ziņkāre.
Džeimijs paraustīja plecus.
- Nu, teiksim tā kā jau lielākajai daļai. Morai bij bērni un saimniecība, kas neļāva garlaikoties; šaubos, vai viņa izjuta Dūgala trūkumu, lai arī ar prieku sagaidīja vīru mājās.
- Pareizi, tu taču kādu laiku dzīvoji pie viņiem, vai ne? es apklusu, lai apdomātos. Nez vai tāda Džeimija acīs izskatījās laulība; katram sava dzīve, satiekoties tikai palaikam, lai radītu bērnus. Tomēr, cik varēju spriest no tā mazumiņa, ko Džeimijs bija stāstījis, viņa vecāki bija dzīvojuši saskanīgā, mīlas pilnā laulībā.
Tā kā Džeimijs neizprotamā kārtā prata lasīt manas domas, viņš sacīja:
- Zini, maniem vecākiem bij pavisam citādi. Dūgals, tāpat kā Kolams, precējās aiz aprēķina, tas vairāk bija jautājums par zemi un darījumiem nekā vēlme dzivot kopā. Bet mani vecāki nu, viņi apprecējās mīlestības dēļ pretēji abu ģimeņu gribai, un tāpēc mēs bijām… ne nu gluži izraidītie, tomēr dzīvojām Lelibrokā paši par sevi. Mani vecāki reti ciemojās pie radiem un nekārtoja darījumus ārpus mājas, tāpēc, manuprāt, viņu attiecības bija ciešākas nekā vairumam laulātu pāru.
Viņš uzlika roku man uz muguras un pievilka sev tuvāk. Tad pieliecās un pārbrauca ar lūpām manai ausij.
- Arī mūs savienoja darījums, viņš klusi dudināja. Es gribētu cerēt… varbūt kādu dienu… Teikums samulsumā palika nepabeigts, lūpas savilkās šķībā smaidiņā, un viņš atmeta ar roku.
Nevēlēdamās pamudināt viņu, es pasmaidīju, cik neitrāli spēju, un atkal pagriezos pret aploku. Jutu viņa augumu sev blakus, kas nepieskārās manējam, lielās plaukstas bija satvērušas žoga augšējo kārti. Ari es pieķēros žogam, lai Džeimijs nevarētu saņemt manu roku. Vairāk par visu es vēlējos pagriezties pret viņu, mierināt, pārliecināt ar pieskārieniem un vārdiem, ka tas, kas vieno mūs, ir kaut kas vairāk par darījumu. Bet patiesība man neļāva to darīt.
"Tas, kas mūs vieno," viņš bija teicis. "Kad mēs guļam blakus, kad tu man pieskaries." Nē, tas nepavisam nebija parasti. Tā nebija ari parasta aizraušanās, kā sākumā biju domājusi. Kas gan varētu būt vienkāršāk?
Fakts bija tāds, ka ar solījumu, uzticību un likumu biju saistīta pie cita vīrieša. Un ari ar mīlestību.
Un es nevarēju, nedrīkstēju teikt Džeimijam, ko pret viņu jūtu. Pateikt un tad pazust, kas man nenovēršami būs jādara, būtu augstākajā mērā nežēlīgi. Un es nevarēju viņam ari melot.
- Klēra! Džeimijs bija pagriezies un raudzījās mani; es to jutu. Neko neteicu, tikai pavērsu seju augšup, kad viņš pieliecās mani noskūpstīt. Es nevarēju melot viņam ari šādā veidā, un es to nedarīju. Galu galā man prātā pavīdēja neskaidra doma, es biju devusi viņam solījumu būt godīga.
Mūs pārtrauca skaļš "khm!" otrpus aploka žogam. Džeimijs satrūcies apcirtās uz to pusi, no kurienes nāca skaņa, instinktīvi pagrūzdams mani sev aiz muguras. Tad viņš nomierinājās un pasmaidīja, jo redzēja, ka kāsētājs ir vecais Aleks Makmāns savās netīrajās rūtainajās biksēs, večuks izsmējīgi skatījās uz mums ar savu spoži zilo aci.
Ironiskā sveicienā viņš novicināja pa gaisu draudīga izskata kastrējamās dzirkles.
- Es gribēju šitās likt lietā pie Muhameda, viņš nokrekšķināja. Bet varbūtam citam tās vairāk ģeldētu, ko? Viņš aicinoši pašņakstināja šķēres. Tas, puis, liks tev vairāk domāt par darbu un mazāk par savu ķiguli.
- Neiedrošinies i' domāt tā! Džeimijs smaidīja. Tu mani meklē?
Aleks pakustināja uzaci kā spalvainu kāpuru.
- Nē, aiz ko tev tā liekas? Iedomāju, ka provēšu izrūnīt vienu divgadīgu ērzeli viens pats, tāpatam, tīrā prieka pēc. Viņš sēcoši iesmējās par savu joku, tad norādīja ar dzirklēm uz pili.
- Tec' nu, merģelīt, mājā. Uz vakariņām dabūsi šito dēlieti atpakaļ nez cik liela labuma no viņa vis nebūs.
Acīmredzot pēdējās piezīmes izaicināts, Džeimijs pastiepa garo roku un sakampa dzirkles.
- Jutīšos mierīgāk, ja tās būs rokā man. Viņš, šķelmīgi savilcis uzacis, skatījās uz veco Aleku. Ej nu, Ārmaliet. Kad būšu padarījis visus darbus vecā Aleka vietā, tad es tevi uzmeklēšu.
Viņš pieliecās, uzspieda buču man uz vaiga un iečukstēja ausi:
- Staļļos. Kad saule būs pašā dienvidū.
Leohas staļļi šķita daudz labāki nekā krietna tiesa no mājām, ko biju redzējusi, ceļojot kopā ar Dūgalu. Staļļiem bija akmens grīdas un sienas, vienīgās atveres bija šaurie lodziņi vienā, durvis otrā galā un nelielas spraugas zem biezā niedru jumta, lai pūces varētu tikt iekšā un izķert siena pantos mītošās peles. Taču ar šim atverēm pietika, lai te vienmēr būtu papilnam svaiga gaisa un ari tik daudz gaismas, lai staļļos valdītu patīkams mijkrēslis, nevis drūma pustumsa.
Sienaugšā, zem paša jumta, apgaismojums bija pat vēl labāks, saules staru kūļi siena kaudzēs ievilka dzeltenas strēles, un planējošie sausās zāles smalkumi virmoja kā zeltainu putekļu lietus. Pa jumta spraugām gaiss siltās vēsmās atnesa no dārziem lefkoju, čemurneļķu un ķiploku aromātu, bet no lejas augšup cēlās patīkams zirgu smārds.
Jutu, ka Džeimijs man zem rokas sakustas un pieceļas sēdus, viņa galva, no ēnas nokļuvusi saules spožajā gaismā, izskatījās kā liesmojoša svece.
- Kas ir? es miegaini apjautājos un pagriezos uz to pusi, kur bija vērsts Džeimija skatiens.
- Heimišs, viņš nočukstēja, lūkodamies pāri bēniņu malai stalli. Laikam meklē savu poniju.
Neveikli apvēlos uz vēdera, pieklājības pēc pavelkot uz leju krekla stērbeli; muļķīgi, jo no apakšas nevarēja redzēt neko vairāk kā manu pakausi.
Kolama dēls Heimišs lēnām gāja pa eju starp zirgu steliņģiem. Likās, ka pie dažiem viņš it kā saminstinās, taču bērim un sarķim, kas ziņkārīgi kārstīja galvas pāri dēļu nožogojumam, lai apskatītu nācēju, viņš nepievērsa uzmanību. Zēns nepārprotami kaut ko meklēja un ue jau savu resno, brūno poniju, kas flegmātiski gremoja salmus steliņģī pie staļļa durvīm.
- Dievs Visaugstais, viņš meklē Donasu! Džeimijs paķēra kiltus, steigšus apmeta ap gurniem un nolēca no sienaugšas. Viņš neapgrūtināja sevi ar rāpšanos pa trepēm, bet pieķērās ar rokām pie bēniņu malas un lēca lejā. Kaut ari viņš uz salmiem piebērtās akmens grīdas piezemējās viegli, tomēr būkšķis bija tik skaļš, ka Heimišs sabijies apcirtās.
Mazā, mūsainā seja mazliet atslāba, redzot, kurš ieradies stalli, taču zilo acu skatiens saglabāja piesardzību.
- Vai ko meklē, brāl? Džeimijs laipni apjautājās. Viņš piegāja pie nožogojumiem un atspiedās pret vienu no stabiem, tādējādi neuzkrītoši nostādamies starp Heimišu un steliņģi, uz kuru zēns mērķēja.
Puika svārstījās, bet tad saņēmās un izslēja mazo zodu.
- Es jāšu ar Donasu, viņš paziņoja toni, kuru bija paredzējis apņēmīgu, bet gluži tāds neizdevās.
Donass (tas nozīmēja "dēmons" un nebūt nebija pārspīlējums) mita viens pats tālākajā staļļa galā, no pārējiem zirgiem droši norobežots ar tukšu steliņģi. Ar milzīgo, nevaldāmo sarkanbrūno ērzeli neviens nejāja, un tikai vecais Aleks un Džeimijs uzdrošinājās tam tuvoties. No ēnā grimstošā steliņģa atskanēja aizkaitināts zviedziens, un pēkšņi izšāvās varena vara krāsas galva, kas, klabinot lielus, dzeltenus zobus, velti mēģināja iekampt kailajā plecā, kas atradās kārdinoši tuvu.