Džeimijs nekustējās, jo zināja, ka ērzelis nevar viņu aizsniegt. Pēkšņi parādoties nezvēra zvīļojošajai galvai ar izvalbītajām, asinīm pierietējušajām acīm un drebošajām nāsīm, Heimišs iespiedzies atlēca atpakaļ, acīmredzot no bailēm zaudējis valodu.
- Nezin vis, kā tur būs, Džeimijs mierīgi noteica. Viņš saņēma mazo brālēnu aiz pleca un veda projām no zirga, kas protestējot spārdīja steliņģi. Heimišs nodrebēja ikreiz, kad nāvi nesošie pakavi triecās pret dēļiem.
Džeimijs pagrieza Heimišu pret sevi un labu laiku stāvēja, rokas iespiedis sānos, vērdamies lejup uz zēnu.
- Nu, viņš stingri noprasīja. Kas par lietu? Kāpēc tev vajag tieši Donasu?
Heimiša zods bija spītīgi izsliets, bet Džeimija seja pauda gan iedrošinājumu, gan stingrību. Viņš viegli iedunkāja zēna plecu, par atbildi saņemot tikko jaušamu smaidiņu.
- Nu, duine, Džeimijs klusi mudināja puiku uz runāšanu. Tu taču zini, ka es nevienam neteikšu. Vai esi sastrādājis kādas blēņas?
Viegls sārtums iekrāsoja zēna gaišo ādu.
- Nē. Liekas… ne. Nu, varbūt drusku.
Vajadzēja vēl mazliet paskubināt, bet tad atklājās viss stāsts, sākumā vārdi raisījās negribīgi, toties vēlāk atzīšanās izplūda varenā straumē. Vecākie puikas bija sākuši sacensties, kurš zirga mugurā var pārlēkt pāri šķēršļiem. Heimišs tikmēr ar zināmu skaudību bija viņus apbrīnojis, līdz bravūrība uzveica veselo saprātu un viņš mēģināja piespiest savu resno poniju pārlēkt pāri akmens žogam. Tā kā dzīvniekam nebija ne spēju, ne intereses veikt šādu uzdevumu, viņš apstājās kā zemē iemiets un apkaunojošā veidā jātnieku pāri galvai iesvieda nātrēs otrpus žogam. Nātru un biedru izsmiekla sadzelts, Heimišs bija apņēmies nākamajā dienā izjāt ar "īstu zirgu", kā viņš izteicās.
- Ja es izjātu ar Donasu, viņi vairs nesmietos, Kolama dēls sacīja, baisā baudā iztēlodamies šo skatu.
- Nē, nesmietos vis, Džeimijs piekrita. Viņiem nebūtu laika, jo vajadzētu lasīt kopā tavas skrandas.
Galvu grozīdams, viņš skatījās uz brālēnu.
- Zini ko es tev, puis, teikšu. Labam jātniekam vajadzīga gan drosme, gan prāts. Drosmes tev netrūkst, bet prāta gan pagaidām tā pamazāk. Džeimijs mierinoši apņēma Heimiša plecus un veda zēnu uz staļļa galu.
- Nāc šurp, vecīt. Palīdzi man sakraut sienu, un es tevi sapazīstināšu ar Coaru. Tev taisnība: ja esi nospriedis, ka ir laiks, tad tev vajadzīgs labāks zirgs, bet tāpēc jau nav jānositas.
Ejot man garām, Džeimijs pacēla skatienu uz sienaugšu, savilka uzacis un bezpalīdzīgi paraustīja plecus. Es pasmaidīju un pamāju ar roku, liekot saprast, ka viss kārtībā un lai dara, kas jādara. Pie durvīm stāvēja grozs ar kritušajiem āboliem, un es redzēju, ka Džeimijs vienu paņēma. Izcēlis no kakta siena dakšas, viņš aizveda Heimišu atpakaļ uz staļļa vidu.
- Te, brāl, viņš pateica un apklusa. Tad klusi pasvilpa, un pār steliņģa malu pārkārās bēra galva ar platu pieri un nāsīm, pa kurām šņākuļojot plūda elpa. Tumšās, lielās acis raudzījās draudzīgi, ausis bija mazliet paliektas uz priekšu, kas piešķīra zirgam laipnas modrības izteiksmi.
- Nu tad, Coar, ciamar a tha thu?[5]džeimijs stipri uzplāja ar delnu pa slaiko kaklu un pakasīja saspicētās ausis.
- Nāc nu šurp! Viņš pamāja mazajam brālēnam. Tā, stāvi man blakus. Pietiekami tuvu, lai viņš var tevi saost. Zirgs grib visu apostīt.
- Es zinu. Heimiša spalgā balss skanēja nicinoši. Viņš tik tikko sniedzās zirgam līdz purnam, tomēr pastiepa roku un to noglāstīja. Viņš stāvēja un nebēga, kamēr lielā galva pieliecās un zirgs ar interesi apostīja apmeklētāja ausi, pūzdams tam matos dvašu.
- Iedod man ābolu, zēns palūdza Džeimijam. Mīkstās, samtainās lūpas piesardzīgi satvēra cienastu, kas gulēja uz Heimiša plaukstas, un ābols pazuda mutē, kur varenie dzerokļi, sulīgi krakšķinot, to samala. Džeimijs atzinīgi vēroja notiekošo.
- Nu re! Jūs sapratīsieties. Nu, turpini vien iedraudzēties, kamēr es pabaroju pārējos, tad varēsi izjāt.
- Viens pats? Heimišs dedzigi iesaucās. Coars, kura vārds nozīmēja "putas", bija labdabīgs, tomēr ražens un pietiekami spēcīgs četrpadsmit gadus vecs kastrāts, kurš nebija ne salīdzināms ar brūno poniju.
- Divas reizes apkārt pa aploku manu acu priekšā, un, ja nenovelsies vai nesaplēsīsi zirgam lūpas, varēsi jāt viens pats. Taču, kamēr nebūšu atļāvis, nekādas lēkšanas. Garo augumu saliecis, vizēdams siltajā staļļu puskrēslā, Džeimijs paķēra dakšās siena klēpi no kakta un aiznesa uz vienu no steliņģiem.
Iztaisnojies viņš uzsmaidīja savam brālēnam.
- Esi tik labs, padod man vienu. Viņš atslēja dakšas pret steliņģi un iekodās Heimiša padotajā ābolā. Abi stāvēja, atspiedušies pret staļļa sienu, un draudzīgi kriukšķināja. Notiesājis ābolu, Džeimijs atdeva serdi sarķim, kas ošņājās ap viņu, un atkal paņēma dakšas. Heimišs, lēnām košļādams savu ābolu, sekoja Džeimijam pa eju.
- Esmu dzirdējis, ka mans tēvs bijis labs jātnieks, puika piesardzīgi ieminējās pēc krietna klusuma brīža. Pirms… pirms viņš vairs nevarēja jāt.
Džeimijs uzmeta ašu skatienu zēnam, bet vispirms pabeidza mest sienu sarķa steliņģi un tikai pēc tam sāka runāt. Un viņš atbildēja uz domu, nevis uz vārdiem.
- Nekad neesmu redzējis viņu jājam, bet, zini, ko es tev teikšu, vecīt, ceru, ka man nekad nevajadzēs tik daudz dūšas kā Kolamam.
Redzēju, ka Heimiša skatiens ziņkāri kavējas pie Džeimija rētainās muguras, bet viņš neko neteica. Kamēr viņš notiesāja otru ābolu, likās, ka zēna domas pievērsušās citai tēmai.
- Ruperts sacīja, ka tev vajadzējis precēties, puika teica ar pilnu muti.
- Es gribēju precēties, Džeimijs stingri noteica, atslienot dakšas pret sienu.
- Ak tā. Nu… labi, Heimišs nedroši izstomija, it kā šis jaunais pavērsiens darītu viņu nemierīgu. Man tikai ienāca prātā… vai tev nav nepatīkami?
- Kas? Redzēdams, ka saruna var ieilgt, Džeimijs apsēdās uz siena ķīpas.
Heimiša kājas gluži līdz grīdai nesniedzās, citādi viņš būtu varējis tās pašļūkāt. Tāpēc viņš ar papēžiem sita pa stingro siena ķīpu.
- Vai tev nebija nepatīkami precēties? Zēns nenovērsa skatienu no brālēna. Nu, es domāju, katru nakti likties gultā blakus sievietei.
- Nē, Džeimijs nemeloja. Nē, patiesībā tas ir ļoti patīkami.
Heimiša sejā bija lasāmas šaubas.
- Man gan tas diez vai patiktu. Jo visas pazīstamās meitenes ir kārnas kā slotaskāti un visas ož pēc kviešūdeņa. Bet Klēras kundze… nu, tava sieva, viņš steigšus piebilda, it kā vēlētos, lai nerastos juceklis, viņa ir… ē… izskatās, ka gulēt blakus viņai būtu patīkamāk. Viņa ir mīksta.
Džeimijs pamāja ar galvu.
- Jā, tas tiesa. Arī smaržo labi, viņš piebilda. Es pat pustumsā varēju saskatīt, ka Džeimijam vienā mutes kaktiņā raustās sīks muskulītis, un zināju, ka viņš neuzdrīkstas pacelt acis uz sienaugšu.
Klusums ieilga.
- Kā tu zināji? beidzot Heimišs pajautāja.