- Ko tad?
- Kura ir pareizā dāma, ar kuru precēties, zēns nepacietigi paskaidroja.
- Ak tā. Džeimijs atlaidās atpakaļ un, rokas aizlicis aiz galvas, iekārtojās pie akmens sienas.
- Zini, es to reiz jautāju savam tētim, viņš sacija. Un viņš atbildēja, ka to vienkārši zinot, un viss. Un, ja tu nezini, tad nav īstā meitene.
- Mmmphmmm. Šis paskaidrojums nekādā ziņā ne tuvu nebija apmierinošs, cik varēja spriest no izteiksmes mazajā, vasarraibumainajā sejā. Heimišs ari iekārtojās ērtāk, apzināti atdarinādams Džeimija pozu. Zeķēs autās kājas tikai nedaudz sniedzās pāri siena ķīpas malai. Lai arī tagad zēns bija mazs, taču spēcīgais augums solīja, ka dienās viņš nebūs vārgāks par brālēnu. Stūraino plecu veidols un stiprā, glītā galvaskausa forma abiem bija gandrīz vienāda.
- Kur tavas tupeles? Džeimijs apsūdzoši noprasīja. Nebūsi tak atkal pametis ganībās? Ja būsi pazaudējis, māte tev sados sutu.
Heimišs tikai paraustīja plecus, it kā šiem draudiem nebūtu nekādas nozīmes. Domas acīmredzot kavējās pie kaut kā nopietnāka.
- Džons… viņš iesāka, domīgi savilcis smilškrāsas uzacis. Džons saka…
- Džons, staļļu puika, Džons, virtuves zēns, vai Džons Kamerons? Džeimijs vēlējās noskaidrot.
- Staļļu puika. Heimišs noplivināja roku pa gaisu, noraidot nesvarīgo jautājumu. Viņš stāstīja par… ē… precēšanos…
- Mmm? Džeimijs uzmundrinoši noņurdēja, taktiski novērsis seju. Viņš izbolīja acis un pavērās uz augšu, mūsu skatieni satikās, kad es lūrēju pāri sienaugšas malai. Es pasmaidīju, un viņam vajadzēja iekost lūpā, lai saglabātu nopietnību.
Heimišs dziļi ievilka elpu un strauji izpūta, reizē izšaujot vārdus kā ložu kārtu.
- Viņš-teica-ka-tev-jāaplec-meitene-tāpat-kā-ērzelis-aplec-ķēvi-esneticēju-bet-vai-tā-ir-taisnība?
Es iekodu pirkstā, lai nesāktu skali smieties. Tā kā Džeimija pozīcijas nebija tik labas kā manējās, viņš ielaida nagus sev ciskas mīkstumā un kļuva tikpat sarkans kā Heimišs. Abi atgādināja divus tomātus, kas nolikti uz siena ķīpas, lai grāfistes rudens gadatirgū žūrija varētu viņus novērtēt.
- Ē… jā… nu, zināmā mērā… Likās, ka kāds būtu aizžņaudzis Džeimijam rīkli. Tad viņš saņēmās.
- Jā, viņš stingri noteica, jā, tā ir.
Heimišs pameta šausmu pilnu skatienu tuvākajā steliņģi, kur atpūtās bērs zirgs, kuram nokarājās apmēram pēdu garš reproduktīvais orgāns. Tad šaubu pilns ieskatījās savā klēpī, un es sastūķēju sev mutē krekla apakšmalu.
- Zini, tomēr gluži tāpat jau nav, Džeimijs turpināja. Košā krāsa no sejas pamazām izbalēja, lai ari ap muti varēja manīt bīstamu Taustīšanos. Pirmkārt, jau tas ir… maigāk.
- Tu tātad nekod viņām kaklā? Heimiša sejā bija tāda nopietna, saspringta izteiksme, kāda ir cilvēkam, kurš konspektē. Lai viņas kļūtu mierīgas?
- Ē… nē. Katrā ziņā, ne vienmēr. Likdams lietā savu ne gluži neizsmeļamo gribasspēku, Džeimijs vīrišķīgi uzņēmās izglītošanas smago nastu.
- Bet, otrkārt, viņš sacīja, ļoti sargādamies, lai nepaskatītos uz augšu. Jūs esat viens pret otru ar seju, nevis no muguras. Kā sievietei labāk patīk.
- Sievietei? Heimišam tas likās apšaubāmi. Es gan laikam labāk darīšu to no muguras. Nezin vai man patiks, ja, darot kaut ko tādu, kāds uz mani skatīsies. Vai tas ir grūti? viņš apjautājās. Vai ir grūti valdīt smieklus?
Kad tovakar posos gulēt, aizvien vēl domāju par Džeimiju un Heimišu. Pie sevis smaidīdama, atlocīju biezās segas. No loga vilka vēss vējš, un es nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu palīst zem segām un ieritināties Džeimija siltajā azotē. Viņš bija imūns pret aukstumu, likās, ka viņā allaž kuras neliels ugunskurs, tādēļ āda vienmēr ir silta, reizēm gandrīz karsta, it kā mana vēsā auguma pieskāriens liktu viņam degt vēl negantāk.
Es joprojām pilī jutos kā svešiniece un ārzemniece, bet ne vairs viešņa. Precētās sievas pret mani bija kļuvušas draudzīgākas, jo nu biju viena no viņām, meitenēm turpretī, šķiet, stipri nepatika fakts, ka esmu izņēmusi no aprites ņemamu, brīvu jaunekli. Atklāti sakot, jūtot neskaitāmus saltus skatienus un čukstus, izteiktas manā virzienā mērķētas paļājošas piezīmes, es jau sāku prātot, nez cik daudz tad īsti mīt pilī to jaunavu, kas kopā ar Džeimiju Maktevišu viņa īsās viesošanās laikā atradušas ceļu uz noslēgto alkovu.
Protams, nekāda Makteviša vairs nebija. Lielākā daļa pils iedzīvotāju vienmēr bija zinājuši, kas viņš ir, un, vai nu es biju, vai nebiju angļu spiedze, tagad arī es zināju, kāpēc tas bijis nepieciešams. Tā viņš publiski kļuva par Freizeru un es līdz ar viņu. Istabā virs virtuves, kur precētās sievietes šuva, auklēja bērnus, kur mātes dalījās audzināšanas pieredzē un atklāti vērtējoši noskatīja manu vidukli, tiku uzņemta kā Freizera kundze.
Tā kā man jau agrāk bija sarežģījumi ar bērna ieņemšanu, tad es, piekrītot kāzām ar Džeimiju, grūtniecības iespēju pat nebiju pieļāvusi. Tāpēc tagad bažījos, kā būs, līdz paredzētajā laikā sākās mēnešreizes. Šoreiz jutu vienīgi atvieglojumu, bet ne drusciņas skumju, kā tas bija parasti. Mana dzīve jau tā bija gana sarežģīta, lai tajā vēl parādītos zīdainis. Es domāju, ka Džeimijam varbūt iedūra neliela nožēla, lai gan ari viņš apgalvoja, ka jūtot atvieglojumu. Tēva laime bija kas tāds, ko vīrietis viņa situācijā diez vai varēja atļauties.
Atvērās durvis, un viņš ienāca istabā, vēl slaucīdams matus lina dvielī, ūdens lāses no slapjajām šķipsnām pilēja uz krekla un atstāja tumšus traipus.
Kur tad tu biji? es nobrīnījos. Lai gan Leohas pils salīdzinājumā ar ciema vai zemnieku mājām bija grezna, tajā nebija citu mazgāšanās ierīču kā vien vara vanna, kurā Kolams mērcēja savas sāpošās kājas, un vēl viena maķenīt lielāka, kuru izmantoja tādas dāmas, kas uzskatīja, ka mazgāšanās vienatnē ir vērta tā smagā darba, ko prasīja vannas piepildīšana. Citādi mazgāšanās notika pa daļām, izmantojot bļodu un krūzi, vai ārā ezerā vai dārza būdiņā ar akmens grīdu, kur jaunas sievietes stāvēja kailas un ļāva draudzenēm liet sev virsū ar spaiņiem ūdeni.
- Ezerā, viņš atbildēja, kārtīgi izklājot slapjo dvieli uz palodzes. Kāds, viņš sapīcis turpināja, bij atstājis vaļā steliņģa un ari staļļa durvis, un Coars bij izgājis krēslā drusku papeldēties.
- Ak, tāpēc tu nebiji vakariņās. Bet zirgiem taču nepatīk peldēties, vai ne? es nesapratu.
Viņš papurināja galvu un izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, lai tie ātrāk žūtu.
- Nē. Bet, zini, viņi ir tādi paši kā cilvēki atšķirīgi. Un Coaram garšo mazās ūdenszāles. Šis pie ezera knibināja zāli, kad no ciema atjoņoja suņu bars un ietrenca nabadziņu ūdenī. Man vajadzēja tos kvankšķus patriekt un tad peldēt pakaļ zirgam. Lai tikai Heimišs patrāpās man pa tvērienam, Džeimijs drūmā apņēmībā nosolījās. Es viņam parādīšu, kā atstāt durvis vaļā.
- Vai tu stāstīsi Kolamam? vaicāju, juzdama līdzi nelaimīgajam puikam.
Džeimijs papurināja galvu, kaut ko meklēdams sporanā. Viņš izvilka maizi un gabalu siera, ko acīmredzot bija nospēris virtuvē pa ceļam uz mūsu istabu.
- Nē, viņš sacīja. Kolams ir traki stingrs pret Heimišu. Ja uzzinās, ka puika bijis tik nolaidīgs, tad neļaus jāt veselu mēnesi, bet pēc tāda pēriena jau ari nevarētu. Ak kungs, kā es gribu ēst. Viņš nikni metās virsū maizei, un drupačas pašķīda uz visām pusēm.
- Gultā ar maizi nekāp, pieteicu, bet pati palīdu zem segas. Ko tad tu grasies darīt ar Heimišu?