Džeimijs norija pēdējo kumosu un uzsmaidīja man.
- Par to tu neraizējies. Es viņu rīt bridi pirms vakariņām aizraušu uz ezeru un iemetīšu ūdenī. Kamēr viņš tiks ārā un noslaucīsies, vakariņas būs cauri. Trijos kumosos viņš norija sieru un nekautrēdamies aplaizīja pirkstus. Lai viņš liekas gultā slapjš un badā, redzēs, kā viņam tas patiks.
Ar cerībām Džeimijs ielūkojās galda atvilktnē, kur es reizēm noglabāju ābolus vai kādus atlikumus no maltītes. Šovakar tā bija tukša, un viņš ar nopūtu atvilktni aizvēra.
- Līdz brokastīm droši vien izvilkšu, viņš filozofiski noteica. Veikli atbrīvojies no apģērba, Džeimijs drebinādamies ielīda man blakus gultā. Kaut ari viņa rokas un kājas pēc peldes ledainajā ezerā bija aukstas, viņa ķermenis bija svētlaimīgi silts.
- Mmm, cik jauki pie tevis ierūksities, viņš nomurmināja, manuprāt, ruksīdamies. Tu smaržo citādi. Vai šodien raki zālītes?
- Nē, es izbrīnījos. Domāju, tas esi tu… kas tā smaržo. Tā bija asa zālīšu smarža, patīkama, bet nepazīstama.
- Es ožu pēc zivīm, Džeimijs secināja, paostījis delnas virspusi. Un slapja zirga. Nē, viņš vēl piebilda, ievelkot gaisu nāsīs un pieliecoties man tuvāk. Nē, arī tu tā neesi. Bet tepat kaut kur ir.
Viņš izslīdēja no gultas un atlocīja segas, meklējot smaržas avotu. Mēs to atradām zem spilvena.
- Pie joda… Es paņēmu to rokā un uzreiz nometu. Au! Duras!
Tas bija neliels pušķītis augu, kas bija nevērīgi izrauti ar visām saknēm un apsieti ar melnu diegu. Augi bija novītuši, bet no slābanajām lapām joprojām cēlās siva smarža. Pušķī bija viena puķe, kuras dzelkšņainais kāts bija sadūris man īkšķi.
Sūkāju apskādēto pirkstu, otrā rokā piesardzīgi grozot zāļu pušķīti. Džeimijs stāvēja nekustīgi un kādu brīdi raudzījās uz atradumu. Tad pēkšņi izrāva man to no rokām un pa vaļējo logu izlidināja naktī. Atgriezies pie gultas, viņš enerģiski savāca saujā zemes piciņas, kas bija nobirušas no auga saknēm, un izmeta pakaļ pušķim. Tad ar troksni aizcirta logu un nāca atpakaļ pie gultas, slaucīdams delnas.
- Prom ir, viņš gluži lieki noteica. Tad iekāpa gultā. Nāc šurp, Armaliet!
- Kas tas bija? es paklausot jautāju.
- Laikam jau joks, viņš izvairījās. Ļauns, tomēr joks. Paslējies uz elkoņa, viņš nopūta sveci. Nāc šurp, mo duinne. Man ir auksti.
Par spīti ļauna vēlējumam, kas mazliet izsita no līdzsvara, es gulēju labi, jo divkāršajā nodrošinājumā, ko sniedza aizbultētās durvis un Džeimija rokas, man nekas nevarēja draudēt. Uz rīta pusi es sapņoju par leknām pļavām, kurās lidinājās milzum daudz taureņu. Dzelteni, brūni, balti un oranži, tie virpuļoja ap mani kā rudens lapas te nolaidās uz galvas un pleciem, te noslīdēja gar augumu kā lietus lāses, ar šikajām kājiņām kutinot ādu un samtainajiem spārniem plivinoties kā manas sirds ritma atbalsīm.
Līgani uzpeldēju līdz reālās pasaules virsmai un atklāju, ka taureņu kājiņas uz mana vēdera bija Džeimija sarkanīgo krēpju liesmojošās šķipsnas un taurenis, kas iestrēdzis man starp kājām, bija viņa mēle.
- Mmm, kaut kad vēlāk izdvesu. Nu, man ir ļoti labi, bet tev?
- Apmēram trīs ceturtdaļminūtes, ja turpināsi tādā pašā garā, viņš sacīja ar smaidu, pabīdot malā manu roku. Bet es labprāt nesteigtos… redzi, pēc dabas esmu lēns un viltīgs. Vai drīkstu izlūgties to godu pavadīt vakaru jūsu sabiedrībā, kundze?
- Varat, es pieņēmu ielūgumu. Aizliku rokas aiz galvas un no puspievērto plakstu apakšas ieurbos viņā ar izaicinošu skatienu. Ja tu vēlies teikt, ka esi tik sagrabējis, ka vairs nejaudā vairāk par vienu reizi dienā.
Sēdēdams uz gultas malas, Džeimijs cieši samiedza acis un noskatīja mani. Pēkšņi nozibēja kaut kas balts, kad viņš lēca, un es tiku iespiesta dziļi pēlī.
- Nu labi, viņš dvesa manos matos, kas bija pamatīgi sapinkājušies, bet nesaki, ka es tevi nebrīdināju.
Pēc divarpus minūtēm viņš novaidējās un atvēra acis. Spēcīgi saberzēja seju un galvu tā, ka īsākie matiņi saslējās stāvus gaisā. Tad ar slāpētu lamuvārdu gēlu valodā negribīgi izslīdēja no segu apakšas un, drebinādamies dzestrajā rīta gaisā, sāka ģērbties.
- Laikam jau tu nevari, es cerīgi ieminējos, pateikt Alekam, ka esi slims, un likties atpakaļ gultā?
Džeimijs iesmējās un noskūpstīja mani, tad sāka čamdīties zem segas, meklējot zeķes.
- Varēt jau varētu, Armaliet. Taču šaubos, vai tāds aizbildinājums ģeldētu, ja nebūtu gluži bakas, mēris vai nāvējošs ievainojums. Ja es negulētu asiņodams, tad vecais Aleks acumirklī būtu te augšā, izrautu mani no nāves gultas un liktu palīdzēt viņam attārpot zirgus.
Noskatīju jaunā vīrieša graciozos, slaidos apakšstilbus, kamēr viņš rūpīgi vilka kājās zeķes un atlocīja augšējo malu.
- Ak tad nāvējošs ievainojums? Varbūt es varētu mēģināt, draudīgi ieminējos.
Stiepjot roku pēc otras zeķes, viņš kaut ko noņurdēja.
- Nu, skaties, kur tu raidi savas burvju bultas, Armaliet. Viņš mēģināja baudkāri piemiegt ar aci, bet tas beidzās ar palūrēšanu uz mani. Ja nomērķēsi par augstu, tev no manis nebūs nekādas jēgas.
Es izliecu vienu uzaci un ieritinājos atpakaļ segās.
- Neraizējies. Apsolu augstāk par ceļgalu nemērķēt.
Džeimijs uzsita pa vienu no maniem apaļumiem un devās uz stalli, diezgan skaļi dziedādams dziesmu "Augšā viršos". No kāpnēm atplūda piedziedājums:
Turu klēpī meitēnu mazu…
Kad kamene iedzeļ man krietni virs ceļa…
Augšā starp viršiem, pie Bendikas!
Nodomāju, ka Džeimijam taisnība; viņam nav dziedamās rīkles.
Uz brīdi ļāvos apmierinājuma pilnai miegainībai, bet drīz vien cēlos un devos lejā brokastīs. Vairums no pils iemītniekiem jau bija paēduši un aizgājuši dienas gaitās; tie, kas vēl kavējās zālē, draudzīgi mani sveicināja. Neviens neraidīja manā virzienā slepus skatienus, nevienam nebija aizplīvuroti naidīga sejas izteiksme, prātojot, kā iedarbojies mazais, ļaunais jociņš. Tomēr es vēroju sejas.
Rītu pavadīju vienatnē dārzā un laukos ar grozu un lāpstiņu. Man sāka aptrūkties dažas no biežāk vajadzīgajām zālītēm. Parasti gan cieminieki pēc palīdzības devās pie Geilisas Dankenas, bet pēdējā laikā vairāki slimnieki no ciema bija pasākuši nākt uz manu kambari, un zāļu patēriņš bijis liels. Varbūt vīra slimiba paņēma pārāk daudz laika, lai Geilisa spētu apkalpot savus pacientus.
Dienas otru daļu pavadīju savā ambulancē. Vajadzēja palīdzēt dažiem slimniekiem; nekas nopietns, saasinājusies hroniska ekzēma, izmežģīts īkšķis un ķēķa puika, kas uzgāzis uz kājas katlu ar karstu zupu. Iedevusi dižskābarža un zilo īrisu ziedi, ievilkusi un pārsējusi īkšķi, es ņēmos saberzt Bītona mazajās piestiņās akmenssakni, kas pilnībā atbilda savam nosaukumam.
Darbs bija garlaicīgs, bet piemērots šādai dīkai pēcpusdienai. Laiks bija labs, un, kad uzkāpu uz galda un palūkojos ārā, es redzēju, ka rietumu pusē zem gobām zilās ēnas stiepjas garākas.
Manā darba telpā plauktos kārtīgās rindās vizuļoja stikla pudeles, tām blakus gulēja akurātas pārsēju un komprešu kaudzītes. Pamatīgi iztīrītajā un dezinficētajā zāļu skapitī, glīti sasaiņoti marles maisiņos, glabājās žāvētu lapu, sakņu un sēņu krājumi. Ievilku dziļi plaušās savas svētnīcas aso, pikanto smaržu un apmierināta nopūtos.
Tad pārtraucu bēršanu un noliku miezeri. Satriekta konstatēju, ka biju apmierināta. Par spīti neskaitāmām šī laikmeta dzīves neskaidrībām, par spīti nepatīkamajai sajūtai, ko sagādāja ļauna vēlējums, par spīti pastāvīgajai smeldzei un ilgām pēc Frenka, patiesībā es nebiju nelaimīga. Gluži otrādi.