Man uzreiz uzmācās kauns, un es jutos kā nodevēja. Kā es varēju kļūt laimīga, kad Frenks noteikti no raizēm jūk prātā? Pieņemot, ka laiks turpinās bez manis un nespēju iedomāties, kāpēc lai būtu citādi, šķiet, esmu pazudusi jau vairāk par četriem mēnešiem. Iztēlojos, kā viņš pārmeklē Skotijas laukus, zvana uz policiju, cerot no manis sagaidīt kādu mājienu vai ziņu. Tagad jau viņš droši vien atmetis visas cerības un gaida paziņojumu, ka atrasts mans līķis.
Mani žņaudza vainas, bēdu un nožēlas apziņa; noliku piestu un sāku staigāt pa šauro telpu, berzēdama rokas priekšautā. Ātrāk jātiek no šejienes projām. Jāpieliek vairāk pūļu, lai varētu atgriezties. Bet es taču biju mēģinājusi, atgādināju sev. Biju mēģinājusi vairākkārt. Un, paskat tik, kas iznāca.
Jā, paskat! Esmu precējusies ar skotu, kas pasludināts ārpus likuma, mūs abus vajā sadistiski noskaņots dragūnu kapteinis, es dzīvoju kopā ar barbariem, kas nogalinātu Džeimiju, tiklīdz to ieraudzītu, ja uzskatītu, ka šis puisis apdraud viņu dārgā klana turpinājumu.
Es apsēdos un bezpalīdzīgi blenzu uz rindu burciņu un pudelīšu. Kopš atgriezos Leohas pilī, biju dzīvojusi vienai dienai, tīšuprāt nomākdama atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Dziļi sirdī es zināju, ka drīz vajadzēs pieņemt kādu lēmumu, bet es šo nepieciešamību biju atlikusi no dienas uz dienu, no stundas uz stundu, norokot neskaidros jautājumus Džeimija sabiedrības un apskāvienu priekos.
Pēkšņi koridorā atskanēja blīkšķis un lamāšanās, es steigšus piecēlos un devos pie durvīm, tieši laikā, lai noskatītos, kā iekšā gāžas Džeimijs, kuru balsta vecā Aleka Makmāna salīkušais stāvs vienā pusē, bet otrā -, cik spēka, pūlas vārgs staļļa zēns. Džeimijs noslīga uz ķebļa, izstiepa kreiso kāju un saviebies skatījās uz to. Grimase vairāk liecināja par apgrūtinājumu nekā sāpēm, tāpēc es salīdzinoši mierīgi notupos, lai aplūkotu skarto locekli.
- Viegls sastiepums, es teicu pēc virspusējas apskates. Kas notika?
- Es nokritu, Džeimijs īsi atbildēja.
- No žoga? es viņu paķircināju. Džeimijs nikni palūrēja uz mani.
- Nē. No Donasa.
- Tu jāji ar to briesmoni? Es neticēju savām ausīm. Tādā gadījumā tev paveicies, ka tiki cauri ar sastieptu potīti. Paņēmu pārsēju un sāku apsaitēt locītavu.
- Nebija jau tik briesmīgi, vecais Aleks pajokoja. Patiesībā, puis, kādu strēķīti tev veicās tīri labi.
- Pats zinu, Džeimijs noskaldīja, sakozdams zobus, kad ciešāk pievilku pārsēju. Viņam iekoda bite.
Ķerrainās uzacis savilkās.
- Ak tad tur tas suns aprakts! Tas lops uzvedās tā, it kā viņam būtu trāpījusi bulta, večuks man pačukstēja kā noslēpumu. Palēcās uz visām četrām un atkal nokrita zemē, tad aptraka, blenza kā dulls trakoja pa steliņģi kā kamene pa podu. Šitais puika ari dabūja, viņš ar galvu norādīja uz Džeimiju, kas par atbildi demonstrēja jaunu nepatīkamu grimasi, kamēr tas dzeltenais nezvērs pārlikās pāri sētai.
- Pāri sētai? Kur tad viņš ir tagad? — Es piecēlos un nopurināju rokas.
- Laikam jau pusceļā uz elli, Džeimijs atbildēja, noliekot kāju uz zemes un piesardzīgi mēģinot pārlikt uz tās svaru. Kaut viņš tur paliktu pavisam. Saviebies viņš atkal apsēdās.
- Šaubos, vai vellam tiek liels labums no pusiejāta ērzeļa, Aleks norādīja. -Jo, redz, tas, ja vajadzība spiež, pats spēj pārvērsties par zirgu.
- Varbūt Donass arī ir nelabais, es uzjautrināta nosmējos.
- Noteikti. Džeimijs vēl aizvien īgņojās, bet pamazām jau sāka atgūt parasto labo omu. Tikai velns gan parasti ir melns ērzelis, vai ne?
- Nūjā, Aleks noteica. Liels, melis ērzelis, kas skrien tik ātri kā doma starp jaunu puisi un jaunu meitu.
Viņš sirsnīgi uzsmaidīja Džeimijam un piecēlās, lai dotos projām.
- Ja runājam par to, viņš piemiedza man ar aci, rit uz staļļiem nenāc. Paliec gultā, puis, un ē… ē… atvelc elpu.
- Kāpēc, es stingri noprasīju, skatoties pakaļ īgnajam staļļmeistaram, visiem liekas, ka mums prātā tikai viena doma likties gultā?
Džeimijs vēlreiz, pieturoties pie galda, mēģināja uzspiest kāju uz zemes.
- Pirmkārt, tāpēc, ka neesam precējušies vēl ne mēnesi, viņš man atgādināja. Otrkārt… Viņš pacēla galvu un, to purinādams, pasmaidīja. Es jau agrāk esmu tev teicis, Ārmaliet. Viss, ko tu domā, parādās tavā sejā.
- Sūdu būšana, es izspiedu caur zobiem.
Ja neņem vērā īslaicīgu iegriešanos ambulancē, lai pārbaudītu, vai nav kādi steidzami gadījumi, nākamajā dienā es visu rīta cēlienu pavadīju, izdabājot mana vienīgā pacienta kaprīzēm.
- Tev vajadzētu atpūsties, es vienā brīdī pārmetoši aizrādīju.
- Es jau atpūšos. Nu, mana potīte taču netiek piepūlēta. Redzi!
Gaisā izslējās garš, kails apakšstilbs, un glītā, slaidā pēda pakustējās uz priekšu un atpakaļ. Pēkšņi tā sastinga mierā un tās īpašnieks izdvesa slāpētu "au". Džeimijs saudzīgi nolaida kāju uz gultas un sāka viegli masēt vēl pietūkušo potīti.
- Tā tev būs laba mācība, es norāju slimnieku un pati izlīdu no segas apakšas. Nāc šurp! Esi gana ilgi sutis gultā. Tev vajadzīgs svaigs gaiss.
Vājnieks piecēlās sēdus, mati krita viņam pār seju.
- Man likās, tu teici, ka man vajag atpūsties.
- Tu vari atpūsties ari svaigā gaisā. Celies augšā! Es saklāšu gultu.
Visu laiku sūdzoties par manu vispārējo nelaipno attieksmi un iejūtības trūkumu pret nopietni ievainotu vīrieti, viņš apģērbās un nosēdēja mierā pietiekami ilgi, lai es apsietu saudzējamo potīti, bet tad atkal pieteicās viņa dabiskā omulība.
- Ārā ir draņķigs laiks, Džeimijs secināja, pametis skatienu pa logu, kur viegli smidzinošais lietutiņš tikko bija nolēmis nopietni ķerties pie darba un kļūt par pamatīgu gāzmu. Iesim augšā uz jumta.
- Uz jumta? Nu, protams. Nespēju iedomāties neko labāku sastieptai potītei kā kāpšana pa sešiem kāpņu posmiem.
- Pieciem. Turklāt man ir spieķis. Džeimijs no aizdurves ar uzvarošu žestu izvilka solīto spieķi vecu vilkābeles kūju.
- Kur tu to rāvi? es jautāju, pētīdama mietu. Apskatot tuvāk, redzēju, ka tas ir pamatīgi noskrāpēts trīs pēdas garš skabargains koka gabals, kas ar gadiem kļuvis ciets kā dimants.
- Aleks aizdeva. Viņš to izmanto mūļiem; uzšauj starp acīm, citādi šie neklausa.
- Šķiet, ka šī vāle ir ļoti iedarbīga. Es noskatīju apbružāto koka mietu. Būs kādreiz jāizmēģina. Pie tevis.
Beidzot mēs iznācām nelielā laukumiņā tieši zem dakstiņu jumta pārkares. Zems nožogojums sargāja šī mazā novērošanas punkta malu.
- Ak, cik skaisti! Kaut ari lietus gāza kā ar spaiņiem, no jumta pavērās debešķīgs skats; mēs redzējām plašo, sudrabaino ezera klaidu un otrā krastā augstās klintis, kas kā cieši savilktas melnas dūres triecās debesu nomācošajā pelēkumā.
Džeimijs atspiedās pret margām, lai slimajai kājai nebūtu tik liela slodze.
- Jā, ir gan. Agrāk es mēdzu te dažkārt nākt.
Viņš norādīja pāri ezeram, kura virsmā lietus lāses izsita mazas bedrītes.
- Vai redzi to iedobi starp tām divām klintīm?
- Kalnos? Jā.
- Tas ir ceļš uz Lelibroku. Kad sailgojos pēc mājām, reizēm uzkāpju te augšā un skatos uz to pusi. Iztēlojos, ka spēju laisties kā vārna pāri tai kalnstarpai, iztēlojos kalnus un laukus grēdas otrā pusē un muižu ielejas galā.