Es viegli pieskāros viņam pie rokas.
- Vai tu vēlies atgriezties mājās, Džeimij?
Viņš pagrieza galvu un uzsmaidīja man.
- Nu, esmu par to domājis. Nezinu, vai tieši vēlos, bet laikam jau man to vajadzēs darit. Nevaru pateikt, ko tur atradīšu, Armaliet. Bet… jā. Tagad esmu precējies. Tu esi Broktūrekas kundze. Tas nekas, ka esmu izsludināts ārpus likuma, man jādodas atpakaļ, kaut vai uz tik ilgu laiku, lai visu nokārtotu.
Jutu satraukumu, ko izraisīja gan atvieglojums, gan raizes, iedomājoties, ka jāatstāj Leoha ar visām tās intrigām.
- Kad dosimies ceļā?
Džeimijs sarauca pieri un bungāja ar pirkstiem pa margām. Salijušais akmens bija tumšs un slidens.
- Nu, domāju, ka jāsagaida hercogs. Iespējams, viņš uzskatītu, ka izdara Kolamam pakalpojumu, ja uzņemas manu lietu. Ja viņa spēkos nebūs mani atbrīvot, tad varbūt viņš varēs nokārtot apžēlošanu. Redzi, tad būs krietni drošāk doties uz Lelibroku.
- Nūjā, bet… Džeimijs pameta asu skatienu uz mani, kad es saminstinājos.
- Kas ir, Armaliet?
Es dziļi ievilku elpu.
- Džeimij… ja es tev kaut ko pateikšu, vai apsoli man nejautāt, kā es to zinu?
Viņš mani apskāva un ielūkojās man sejā. Lietus samitrināja viņa matus, un sīkas lāsītes tecēja lejup pa seju. Viņš smaidīja.
- Es tev teicu, ka nejautāšu neko, ko tu nevēlies stāstīt. Jā, apsolu.
- Apsēdīsimies. Tev nevajag tik ilgi stāvēt uz slimās kājas.
Mēs aizgājām līdz sienai, kur jumta pārkare atstāja mazu bruģa laukumiņu sausu, un, atspieduši muguras pret sienu, iekārtojāmies ērtāk.
- Labi, Armaliet. Kas par lietu? Džeimijs vaicāja.
- Sendringemas hercogs… es iesāku un iekodu lūpā. Džeimij, es viņam neuzticos. Es pati nezinu par viņu visu, bet vienu gan kaut kas ar to cilvēku nav kārtībā. Kaut kas nav pareizi.
- Tu to zini? Džeimijs izskatījās izbrīnījies.
Tagad bija mana kārta neizpratnē blenzt.
- Tu gribi teikt, ka tu jau zini? Vai esi viņu saticis? Sajutu atvieglojumu. Varbūt noslēpumainie sakari starp Sendringemu un jakobītu lietu bija daudz labāk zināmi, nekā Frenks un vikārs domāja.
- O jā. Viņš bija te ieradies vizitācijā, kad man bija sešpadsmit. Kad es… devos projām.
- Kāpēc? Mani mocīja ziņkāre, jo pēkšņi atminējos, ko Geilisa Dankena sacīja mežā, kad mēs iepazināmies. Savādās tenkas, ka Džeimijs ir Kolama dēla Heimiša īstais tēvs. Es zināju, ka tā nav, ka tas nav iespējams, bet, visticamāk, biju vienīgā visā pilī, kura to zināja. Tāda veida aizdomas itin viegli varēja novest līdz tam, ka Dūgals jau agrāk bija mēģinājis laupīt Džeimijam dzīvību ja pie Kerierikas patiešām notika uzbrukums.
- Tas taču nav… Letīcijas kundzes dēļ, vai ne? mazliet šaubījusies, pajautāju.
- Leticijas? Džeimija pēkšņais izbrīns bija tik nepārprotams, ka manī uzreiz atraisījās kāds saspringums, par kura eksistenci nemaz nebiju nojautusi. Es patiesi nebiju domājusi, ka Geilisas pieņēmumā ir kāds patiesības grauds, tomēr…
- Pie joda, kāpēc tu pieminēji Letīciju? Džeimijs ieinteresēts jautāja. Gadu nodzīvoju pilī un atceros tikai vienu reizi, kad sarunājos ar viņu, toreiz viņa iesauca mani savā istabā un sadeva sutu par to, ka biju vadījis spēli viņas rožu dārzā.
Es pastāstīju, ko Geilisa bija teikusi, un viņš smējās, elpa vēsajā, lietainajā gaisā kļuva redzama kā viegla migliņa.
- Apžēliņ, it kā man pietiktu dūšas!
- Kā tu domā, vai ari Kolamam bija tādas aizdomas, ko? es gribēju dzirdēt Džeimija viedokli.
Viņš pārliecināti papurināja galvu.
- Nē, nedomāju, Armaliet. Ja viņam būtu tādas aizdomas, tad es nebūtu nodzīvojis līdz septiņpadsmit gadu vecumam, nemaz nerunājot par to, ka es varētu sasniegt tādu nopietnu briedumu kā divdesmit trīs gadi.
Šie vārdi vairāk vai mazāk apstiprināja manus uzskatus par Kolamu, tomēr es, vienalga, jutos atvieglota. Džeimija sejas izteiksme bija kļuvusi domīga, zilās acis pēkšņi vērās tālumā.
- Bet, ja labi apsver, tad nezinu, vai Kolams zina, kāpēc es toreiz tik negaidīti pazudu no pils. Un, ja Geilisa Dankena staigā apkārt, izplatīdama tādas baumas, šitais sievišķis ir kašķīgs, Armaliet, tenku vācele un ķildniece, ja ne ragana, kā ļaudis melš, labāk būs, ja es pacentīšos viņam pavēstīt patieso iemeslu.
Džeimijs pacēla skatienu pret lietus sienu, kas tecēja no ģēvelēm.
- Varbūt iesim lejā, Armaliet. Kļūst tā kā par mitru.
Lejā devāmies pa citu ceļu mēs pārgājām pāri jumtam un nokāpām pa ārējām kāpnēm sakņu dārziņā, kur gribēju izraut mazliet gurķenes, ja lietus pierimtu. Mēs patvērāmies pie pils sienas, viena no izvirzītajām palodzēm novadīja lietusūdeni uz citu pusi.
- Ko tu dari ar gurķenēm, Armaliet? Džeimijs ar interesi vaicāja, lūkodamies uz izmētātajām stīgām un augiem, ko lietus bija nositis uz zemes.
- Ar zaļām neko. Vispirms tās jāizžāvē un tad…
Mani pārtrauca drausmīga riešana un klaigas, kas skanēja otrpus dārza mūrim. Es pa lietu metos uz mūri, un mazliet lēnāk, klibodams man sekoja Džeimijs.
Pa taku cauri peļķēm, ūdenim šļakstot, skrēja ciema priesteris tēvs Beins, un viņam pakaļ joņoja bars kvankšķošu suņu. Sapinies platajā sutanā, priesteris paklupa un, saceļot visapkārt dubļu un ūdens šaltis, nostiepās zemē. Nākamajā mirklī suņi metās viņam virsū, rūkdami un šņakstinādami zobus.
Man blakus pāri sienai pazibēja izplūdis pleda traips, un Džeimijs jau bija bara vidū, vicinādams savu bozi un kliegdams gēlu valodā, tādējādi pievienodams jezgai vēl savu balsi. No kliedzieniem un lāstiem bija maza jēga, savukārt boze bija iedarbīgāka. Atskanēja spalgi smilksti, kad miets trāpīja pa spalvainu muguru, pamazām bars atkāpās un aizjoņoja ciema virzienā.
Džeimijs elsodams atbīdīja matus no pieres.
- Nikni kā vilki, viņš noteica. Es jau Kolamam stāstīju par šito baru; tie paši, kas pirms divām dienām ietrenca Coaru ezerā. Būtu labāk viņus nošāvis, kamēr nav kādu nokoduši. Viņš skatījās lejup uz mani, kad es, notupusies pie pakritušā priestera, viņu izmeklēju. No matiem man tecēja ūdens, un es jutu, ka mans lakats piemirkst.
- Pagaidām tas vēl nav noticis, es sacīju. Izņemot dažas koduma brūces, nekā bīstama nav.
Tēva Beina sutana vienā sānā bija atplēsta vaļā, un varēja redzēt tauku, bezspalvainu, baltu cisku ar neglītu plēstu brūci un vairākām koduma vietām, kurās pamazām krājās asinis. Priesteris, balts kā palags no šoka, centās uzslieties kājās; acīmredzot nopietni cietis viņš nebija.
- Ja nāksiet man līdzi uz ambulanci, tēvs, es jums iztīrīšu brūces, es piedāvāju, nomācot smaidu par mazā, tuklā priestera izskatu, kad sutana plivinājās un kļuva redzamas rūtainas zeķes.
Pat ikdienā tēva Beina seja atgādināja savilktu dūri. Šobrīd šī līdzība bija vēl izteiktāka sarkano plankumu dēļ, kas izraibināja viņa žokļus un uzsvēra vertikālās rievas starp vaigiem un muti. Viņš lūrēja uz mani tik nikni, it kā es būtu piedāvājusi publiskā vietā veikt kādas neķītrības.
Acīmredzot viņš patiešām tā domāja, jo nākamie vārdi skanēja:
- Ko! Dieva vīrs lai atklāj savas intīmās auguma daļas sievietei? Es jums saku, kundzīt, man nav ne jausmas, kādas neķītrības jūs piekopjat tajās aprindās, kurās apgrozāties, bet, es jums saku, ka te nekas tāds netiks ciests, vismaz tik ilgi, kamēr es atbildēšu par šīs draudzes dvēselēm! To teicis, viņš pagriezās un klumzāja projām, stipri klibodams un neveiksmīgi cenzdamies saturēt saplēsto sutanu.