- Kā vēlaties, es nosaucu viņam pakaļ. Ja neļausiet man brūces iztīrīt, tās sastrutos!
Priesteris nekādi nereaģēja, bet savilka savus slipos plecus un klumburoja augšup pa dārza kāpnēm pa vienam pakāpienam kā pingvīns, kas lec pa peldošiem ledus gabaliem.
- Tam vīram sievietes diez ko nepatīk, vai ne? es sacīju Džeimijam.
- Ņemot vērā viņa amatu, tā ari labāk, viņš atbildēja. Iesim ēst.
Pēc pusdienām es aizsūtīju savu pacientu uz gultu atpūsties šoreiz, par spīti iebildumiem, vienu pašu un nogāju lejā uz ambulanci. Likās, ka stiprais lietus ir samazinājis slimnieku skaitu; ļaudis vairāk uzturējās mājās, kur bija drošāk, tāpēc neuzbrauca ar arkla lemešiem uz kājas vai nenoripoja no jumta.
Laiku pavadīju diezgan patīkami, papildinot Deivida Bītona reģistru ar saviem ierakstiem līdz šai dienai. Taču tieši tad, kad biju beigusi, durvīs parādījās kāda apmeklētāja tumšā ēna.
Šis cilvēks burtiskā nozīmē aizsedza gaismu, jo aizpildīja visu durvju aiļu. Cenšoties pustumsā kaut ko saskatīt, es sazīmēju Aleka Makmāna stāvu, ievīkstījušos neiedomājamā savārstījumā no mēteļiem, šallēm un zirgu deķu paliekām.
Aleks pārvietojās tik lēni, ka man atmiņā nāca pirmā reize, kad Kolams mani te atveda un izteica mājienus par savu kaiti.
- Reimatisms, vai ne? es līdzjūtīgi apvaicājos, kad Aleks ar slāpētu vaidu gausi nolaidās vienīgajā krēslā.
- Nuka. Mitrums spiežas kaulos, viņš žēlojās. Vai kauč ko var līdzēt? Staļļmeistars nolika milzīgās, rēpuļainās plaukstas uz galda, ļaujot pirkstiem atpūsties. Tie lēnām atvērās kā naktī plaukstoši ziedi un atklāja tulznainas delnas. Pacēlu vienu no mezglainajām rokām, saudzīgi pagrozīju, pastaipīju pirkstus un pamasēju sacietējušo delnu. Vecā vīra grumbu izvagotā seja uz mirkli saviebās, bet, kad pirmās spazmas atlaidās, atkal izlīdzinājās.
- Cietas kā koks, es secināju. Pamatīgs malks brandvīna un dziļa masāža ir labākais, ko varu ieteikt. Drusku var palīdzēt biškrēsliņu tēja.
Večuks iesmējās, un šalles noslīdēja no pleciem.
- Ak, brandavu? Negribas ticēt, merģelīt, bet redzu, ka tev ir labas daktera dāvanas.
No zāļu skapja dzīlēm izmakšķerēju brūnu pudeli bez etiķetes, kurā glabājās mani krājumi no Leohas spirta tecinātavas. Noliku to un raga kausiņu priekšā pacientam uz galda.
- Izdzer! es nokomandēju. Tad izģērbies tik tālu, cik uzskati par pieklājīgu, un uzgulies uz galda. Es iekuršu uguni, lai ir silts.
Zilā acs atzinīgi nopētīja pudeli, tad savilktā roka lēnām pastiepās pie kakliņa.
- Labāk ierauj arī tu vienu šļuku, merģelīt, viņš aicināja. Tevi gaida smags darbiņš.
Aleks iekunkstējās no sāpēm un labpatikas, kad ar visu svaru uzgūlu uz viņa kreisā pleca, lai atslābinātu sasprindzinājumu, tad pacēlu plecu un rotēju to.
- Mana sieva braucija man muguru, viņš ieminējās, kad sagrāba lumbago. Bet šitā ir pat labāk. Tev nu gan ir makten stipras rokas, zeltenīt. Zini, no tevis iznāktu viens varens staļļa puika.
- Uzskatīšu to par uzslavu, vēsi noteicu, tad ielēju sev plaukstā vēl mazliet uzkarsētā eļļas un tauku maisījuma un uzklāju uz baltās, platās muguras. Vēja ārdētā, plankumainā, brūnā āda uz rokām, ko ikdienā nesedza krekls, krasi robežojās ar plecu un muguras pienbalto miesu.
- Nu, tu jau pats reiz biji viens foršs puika, es ieminējos. Ada uz muguras tev ir tikpat balta kā manējā.
Klusi smiekli sadrebināja augumu man zem rokām.
- Tagadiņ to vairs nevar pateikt, vai ne? Jā, jā, reiz Elena Makenzija redzēja mani bez krekla peldinām ķēveli un teica, ka esmot izskatījies, it kā pats labais Kungs būtu pielicis manam rumpim nepareizo galvu vajadzējis likt man uz pleciem podu ar piena pudiņu, nevis ģīmi no altārgleznas.
Es sapratu, ka viņš runā par ikonostasu kapelā, kurā bija attēloti vairāki ārkārtīgi nepievilcīgi dēmoni, kas spīdzina grēciniekus.
- Izklausās, ka Elena Makenzija visai brīvi izteikusi savas domas, es piezīmēju. Mani diezgan stipri mocīja ziņkāre, gribēju ko vairāk uzzināt par Džeimija māti. No retajām piezīmēm, ko viņš šad un tad izmeta, biju izveidojusi Džeimija tēva, Braiena, tēlu, bet māti viņš nekad nebija pieminējis, un vienīgais, ko es par viņu zināju, bija tas, ka viņa jauna mirusi dzemdībās.
- O, Elenai bij asa mēle un vēl piedevām sava galva uz pleciem. Atsēju bikšu staru galus, pabīdīju tās uz augšu un sāku masēt muskuļainos apakšstilbus. Bet viņa bij arī jauka, pret ko nevienam nebija iebildumu, izņemot viņas brāļus. Un viņa Kolamu vai Dūgalu neņēma galvā.
- Mm. Tā es dzirdēju. Slepus aizbēga, vai ne? Es iegrūdu īkšķus ceļa cīpslās, un Aleks izdvesa skaņu, kas, atskanējusi no mazāk cienījama cilvēka mutes, varētu tikt nodēvēta par kviecienu.
- O jā. Elena bij vecākā no sešiem Makenziju bērniem pāris gadu vecāka par Kolamu un vecā Džeikoba acuraugs. Tāpēc jau viņa tik ilgi nodzīvoja meitās; neparko negribēja ielaisties ar Džonu Kameronu vai Malkomu Grāntu, vai kādu citu, pie kā būtu varējusi iziet, un tēvs nespieda viņai precēties pret savu gribu.
Taču, kad vecais Džeikobs aizgāja pie tēviem, Kolams pret māsas kaprizēm vairs nebij tik iecietīgs. Izmisīgi cīnīdamies, lai nostiprinātu savu nedrošo vadību klana priekšgalā, viņš meklēja sabiedrotos vai nu pie Manro ziemeļos, vai pie Grāntiem dienvidos. Abiem klaniem bij jauni vadoņi, kas labi ģeldētu māsasvīra lomai. Jaunā Džokesta tikai piecpadsmitajā gadiņā bij paklausīgi pieņēmusi Džona Kamerona bildinājumu un devusies uz ziemeļiem. Elena divdesmit divu gadu vecumā, jau teju veca meita, nebij tik pakļāvīga.
- Cik saprotu, Malkolma Grānta bildinājums bija nepārprotami noraidīts, ja spriež pēc tā, kā viņš uzvedās pirms divām nedēļām, es piebildu.
Vecais Aleks sāka smieties, un smiekli pārvērtās apmierinātā ņurdēšanā, kad es uzspiedu dziļāk.
- Kā ta'. Neesu dzirdējis, ko viņa teica preciniekam, bet laikam jau tas bij šerpi. Zini, viņi satikās lielajā Saietā. Vakarā šie izgāja rožu dārzā, un visi nu gaida, lai redzētu, ņems viņa šo vai ne. Uznāca tumsa, bet visi tik gaida. Kļūst vēl tumšāks, sadedz lukturus, sākas dziedāšana, bet vēl ne ziņas, ne miņas no Elenas vai Malkolma Grānta.
- Ak kungs. Tā nu gan bijusi gara saruna. Es uzpilināju vēl mazliet ziedes večukam starp lāpstiņām, un viņš apmierinājumā, ko sagādāja siltums, nopūtās.
- Tā likās. Bet laiks gāja, un šie kā nenāk, tā nenāk, Kolams sāka jau bažīties, vai tikai Grānts nav māsu nolaupījis nu, paņēmis ar varu. Un tā ar' sāka izskatīties, jo rožu dārzā neviena nebij. Un, kad šis aizsūtīja uz staļļiem, skaidra lieta, ka pēc manis, es teicu, ka Grānta vīri bij ienākuši pēc zirgiem, un viss bars aizlikās prom, nesakot ne vārdiņa.
Dūgals, kuram bij astoņpadsmit gadi, pārskaities uzlēca zirgam mugurā un, negaidot un neaprunājoties ar Kolamu, laida pa pēdām Malkolmam Grāntam.
Kad Kolams padzirdēja, ka Dūgals aizlicies Grāntam pakaļ, viņš mani un vēl dažus pa galvu pa kaklu trieca atkal pakaļ brālim, jo Kolams labi zināja Dūgala karsto galvu un negribēja, lai jauno švāģeri nogalē uz ceļa, iekams jaunie nav uzsaukti baznīcā. Viņš, redz, bij nospriedis, ka Malkolms Grānts, nevarēdams piedabūt Elenu pie precēšanās, aizvedis viņu, lai panāktu savu un lai tā piespiestu salaulāties.