Aleks apklusa un iegrima domās.
- Bet Dūgals, zināms, redzēja tikai apvainojumu. Bet es, taisnību sakot, nedomāju, ka Kolams to tik ļoti ņēma pie sirds, apvainojums vai ne. Tas atrisinātu viņa grūtības un Grāntam, visticamāk, vajadzētu ņemt Elenu bez pūra, vēl piemaksāt Kolamam sāpju naudu.
Aleks nicīgi nošņaukājās.
- Kolams nav tas virs, kas laidis izdevību garām. Jā, Kolams ir apķērīgs un nežēlīgs. Vienīgā ledus zilā acs pašķielēja pāri uzkumpušajam plecam uz mani. Tu, zeltenīt, darītu prātīgi, ja liktu to aiz auss.
- Diez vai es varētu to aizmirst, es viņu mierināju ar zināmu nopietnību balsī. Es atcerējos Džeimija stāstu, kā viņš pēc Kolama pavēles tika sodīts, un iedomājos, cik lielā mērā tā bija atriebība par Džeimija mātes dumpīgumu.
Tomēr Kolamam neizdevās izmantot izdevību un izprecināt savu māsu Grāntu klana vadonim. Jau uz rīta pusi Dūgals atrada Malkolmu Grāntu lielā ceļa malā kopā ar saviem pavadoņiem, pledā satinušos, saldā miegā guļam zem irbuleņu krūma.
Un, kad Aleks ar pārējiem atjoņoja brīdi vēlāk, viņi palika kā zemē iemieti no skata, kas pavērās viņu acīm, Dūgals Makenzijs un Malkolms Grānts, abi līdz jostasvietai kaili un kautiņa pēdu izraibinātu miesu, šūpojās un steberēja pa ceļu, vēl palaikam izdarīdami sitienus uz labu laimi, kad pietuvojās viens otram. Grānta kalpi tupēja ceļmalā kā pūces, galvas grozīdami te uz vienu, te otru pusi atkarībā no tā, kur mitrajā dūmakā streipuļoja jau pagurušie kaušļi.
- Abi elsa kā nokausēti zirgi, un rīta vēsumā no viņu miesām cēlās garaiņi. Grānta deguns bija uzpampis divtik liels, un Dūgals tikai knapi spēja ko saskatīt ar abām acīm, krūtis gan vienam, gan otram bij klātas apkaltušām un vēl svaigām asinīm.
Kad parādījās Kolama vīri, Grānta vasaļi pielēca kājās un satvēra zobenus; šī tikšanās, visticamāk, būtu pāraugusi nopietnā asinsizliešanā, ja kāds acīgs puika no Makenzijiem nebūtu pamanījis visai svarīgo faktu, ka starp Grāntiem Elena Makenzija nav manāma.
- Nu, kad bij uzgāzuši Malkolmam Grāntam uz galvas pāris spaiņu ūdens un šis atžilbis, viņam izdevās pateikt to, ko Dūgals nemaz nebij klausījies, ka Elena pavadījusi ar Malkolmu rožu dārzā tikai stundas ceturksni. Viņš negribēja teikt, ko runājuši, bet nav ar' svarīgi, viņš bijis tik aizskarts, ka uzreizam gribējis laisties projām un nerādīties vairs zālē. Tā meitu atstājis dārzā un kopš tā brīža nav viņu vairs redzējis un negrib Elenas Makenzijas vārdu vairs ne dzirdēt. To teicis, Malkolms uzkāpa zirgam mugurā vēl maķenīt nedroši un aizjāja. Kopš tā laika viņš nav draugos ar Makenziju klana ļaužiem.
Es klausījos kā apburta.
- Un kur tad Elena tajā laikā bija?
Vecā Aleka smiekli atgādināja staļļa durvju ierūsējušo viru čīkstēšanu.
- Tālu prom, pāri kalniem. Taču to viņi nezināja vēl labu laiku. Mēs griezāmies riņķī un atkal likāmies uz māju, tur redzējām, ka Elenas aizvienam vēl nav un Kolams bālu ģimi stāv sētsvidū, stutējoties pret Engusu Mhoru.
Jezgai ar to vēl nebij gala, jo viesu dēļ visas pils istabas bij pilnas, tāpatam arī bēniņi, pieliekamie, ķēķi un kambari. Likās bezcerīgi mēģināt noskaidrot, kurš vēl no pils iemītniekiem pazudis, bet Kolams sasauca visus kalpus un rūpīgi izskatīja lūgto viesu listes, jautājot, kurš redzēts vakar vakarā, kur un kad. Pēdīgi viņš uzgāja ķēķa meitu, kura atminējās mirkli pirms vakariņām sētas puses gaitenī manījusi vīrišķi.
Viņa šo bij ievērojusi tikai tāpēc, ka puisietis bijis izskatīgs garš un spēcīgs, viņa sacīja, mati kā melns zīžainis un acis kā kaķim. Mielodama acis, meiča bij noskatījusies, kā viņš aiziet pa gaiteni, un redzējusi, ka pie ārdurvīm viņu kāds sagaida sieviete no galvas līdz kājām melnā un ietinusies apmetnī ar kapuci.
- Kas ir zīžainis?
Aleka skatiens apstājās pie manis, un ap acīm ievilkās grumbiņas.
- Angļu valodā tos sauc par roņiem. Kādu laiciņu pat tad, kad visi jau zināja, ciema ļaudis stāstīja cits citam pasaciņu, ka Elena Makenzija aizvestā uz jūru pie roņiem. Vai tu zini, ka zīžainis, izkāpjot krastā, novelk ādu un staigā kā cilvēks? Un, ja tu atron to ādu un noslēp, tad viņš vai viņa, Aleks kārtības labad piebilda, nevar vairs tikt atpakaļam jūrā un ir jāpaliek uz zemes. Apprecēt roņa sievu likās laba doma, jo viņas prata labi gatavot ēdienu un bij vislabākās mātes.
Taču, Aleks pajokoja, Kolams diez ko neticēja, ka māsa aizbēgusi ar roņiem, un tā arī pateica. Tāpēc aicināja visus viesus pa vienam pie sevis un prasīja, kurš pazīst tāda izskata vīrieti. Un beigu beigās viņi izdomāja, ka šī cilvēka vārds ir Braiens, bet ne uzvārdu, ne pie kura klana viņš piederēja neviens nezināja; viņš bij piedalījies spēlēs, bet bij saukts tikai par Braienu Dū.
Un tā tas kādu laiku palika, jo meklētājiem nebij ne jausmas, uz kuru pusi lūkoties. Tomēr pat vislabākajiem medniekiem šad tad jāiegriežas mājā, lai palūgtu sauju sāls vai stopiņu piena. Beidzot ziņa par šādu pāri sasniedza Leohu, jo Elena Makenzija nebij parasta jaunava.
Mati kā uguns, Aleks sapņaini sacīja, izbaudīdams siltumu, ko deva mugurai uzziestā eļļa. Un acis kā Kolamam pelēkas, ar melnām skropstām makten smukas, bet tādas, kas iet tev cauri kā zibens. Slaida auguma sieviete, pat garāka par tevi. Un tik gaišu ādu, ka tev sāpētu acis, uz to skatoties. Vēlāk dzirdēju runas, ka viņi satikušies Saietā, saskatījušies, uz vietas nolēmuši, ka viens otram ir īstie. Tā viņi sadomājuši un aizlaidušies Kolamam Makenzijam un trijiem simtiem viesu gar degunu.
To atcerējies, viņš pēkšņi sāka smieties.
- Dūgals pēdīgi šos atrada dzīvojam zemnieka namiņā Freizeru zemju nomalē. Viņi bij izdomājuši, ka vienīgā iespēja, kā īstenot savu nodomu, ir slēpties, līdz Elena kļūs grūta un pietiekami liela, lai nevarētu to apšaubīt. Tad Kolamam vajadzētu dot savu svētību laulībām, patīk tas viņam vai ne bet viņam nepatika.
Aleks pasmaidīja.
- Kad jūs ceļojāt, vai tu ievēroji Dūgalam rētu pāri visām krūtīm?
Es biju to ievērojusi šaura, balta līnija, kas stiepās no pleca pāri
sirdij.
- Vai to izdarīja Braiens? es vaicāju.
- Nē, Elena, Aleks atbildēja, pasmaidīdams par manu sejas izteiksmi. Lai neļautu pārgriezt Braienam rīkli, ko Dūgals taisījās darīt. Tavā vietā es ar Dūgalu par to nerunātu.
- Nē, diez vai tas būtu prātīgi.
Par laimi, plāns bija izdevies, un Dūgals viņus atrada, kad Elena jau bija piektajā mēnesi.
- Sacēlās milzu jezga, starp Leohu un Bjūliju ceļoja ļoti naidīgas vēstules, bet beigās viņi vienojās un Elena ar Braienu nedēļu pirms bērna piedzimšanas apmetās Lelibrokas muižā. Viņi tika salaulāti pagalmā, Aleks piebilda, it kā ko atcerējies, lai Braiens varētu pārnest Elenu pāri slieksnim kā sievu. Pēc tam viņš teica, ka gandrīz esmot pārsprādzis, paceļot viņu.
- Tu jau runā tā, it kā būtu viņus labi pazinis, es teicu. Pabeigusi dakterēšanu, noslaucīju eļļainās rokas dvielī.
- Ak, mazliet, Aleks teica, siltumā samiegojies. Plakstiņš noslīdēja pāri vienīgajai acij, un vecās sejas vaibstos vairs nemanīja vieglo sāpju grimasi, kas parasti viņa sejai lika izskatīties tik niknai.
- Elenu es, saprotams, pazinu labi. Ar Braienu iepazinos pēc daudziem gadiem, kad viņš atveda uz pili puiku, mums labi sapasēja. Zēns mācēja apieties ar zirgiem. Aleka balss apdzisa un plaksts pavisam aizslēdzās.