Es uzvilku segu pāri vecajam vīram un uz pirkstgaliem izgāju ārā, atstājot viņu sapņu varā pie pavarda.
Atstājusi aizmigušo Aleku guļam, es uzkāpu uz mūsu istabu, kur atradu Džeimiju tādā pašā stāvoklī. Nav daudz iespēju, kā izklaidēties telpās tumšā, lietainā dienā, un, ja es nevēlējos modināt Džeimiju vai pievienoties viņam aizmirstībā, tad, šķiet, atlika tikai lasīšana vai šūšana. Ņemot vērā, ka manas spējas pēdējā nodarbē bija sliktākas par vidējo, nolēmu aizņemties grāmatu no Kolama bibliotēkas.
Saskaņā ar savādajiem Leohas pilī valdošajiem arhitektūras principiem tie balstījās uz vispārēju nepatiku pret taisnām līnijām kāpnes, kas veda uz Kolama telpām, veidoja divus asus pagriezienus, un katru iezīmēja mazs laukumiņš. Otrajā parasti stāvēja kalpotājs, gatavs izpildīt pilskunga pavēles vai palīdzēt, bet šodien postenis bija tukšs. No augšstāva telpām skanēja balsis. Varbūt kalpotājs bija pie Kolama? Negribēdama pārtraukt sarunu, es neziņā apstājos pie durvīm.
- Vienmēr esmu zinājis, ka tu esi muļķis, Dūgal, bet nedomāju, ka tāds idiots. Tā kā Kolams kopš jaunības uzturējās skolotāju sabiedrībā un nebija radis kā brālis apgrozīties karavīru un vienkāršo ļaužu vidū, parasti viņa runā nebija jaušama platā izruna, kas raksturoja Dūgala valodu. Taču tagad literārā izruna bija mazliet sašķobījusies un abas balsis bija dusmās piesmakušas un bija grūti tās atšķirt. Tā varētu rīkoties divdesmit gadus vecs zaļknābis, bet Dieva dēļ! cilvēk, tev taču ir četrdesmit pieci!
- Vai tu no tā kaut ko spēj saprast, Dūgala balsī skanēja neglīts izsmiekls.
- Nē, Kolams noskaldīja. Un, lai arī man reti ir bijis iemesls pateikties Tam Kungam, varbūt viņš mani apbalvojis vairāk, nekā biju domājis. Bieži esmu dzirdējis sakām, ka tad, kad vīrietim saceļas daikts, viņa smadzenes pārstāj darboties. Un tagad es sāku tam ticēt. Ar troksni pa akmens grīdu tika bīdīts krēsls. Ja brāļiem Makenzijiem par abiem ir viens daikts un vienas smadzenes, tad es priecājos par to daļu, kas kritusi man!
Nospriedusi, ka trešais dalībnieks šajā sarunā pilnīgi noteikti nebūtu vēlams, es klusi atkāpos no durvīm un pagriezos, lai dotos lejā. Bet svārku čaukstēšana pirmajā kāpņu laukumiņā mani apturēja. Nevēlējos, ka mani pieķer noklausāmies pie pilskunga kabineta durvīm, tāpēc es atkal pagriezos atpakaļ. Nākamais kāpņu laukumiņš bija plats, un vienu sienu no griestiem līdz grīdai sedza gobelēns. Manas kājas būs redzamas, bet tur neko nevarēja darīt.
Slapstoties kā žurka aiz gobelēna, dzirdēju no lejas lēnām tuvojamies soļus, tad tie apstājās laukumiņa tālākajā malā, kad neredzamais viesis, tāpat kā es, aptvēra brāļu sarunas kutelīgo raksturu.
- Nē, Kolams sacīja jau mierīgāk. Nē, protams, ne. Tā sieviete ir ragana vai kaut kas uz to pusi.
- Jā, bet… Dūgala atbildi aprāva brāļa nepacietīgā balss.
- Es jau teicu, ka par to parūpēšos. Nelauzi par to savu galvu, brālīt; es parūpēšos, ka viņa saņem pēc nopelniem. Negribot Kolama vārdos ieskanējās simpātijas.
- Zini, ko es tev, brāl, teikšu. Esmu aizrakstījis hercogam, vai viņš nevēlas pamedīt Ērlikā hercogs ļoti labprāt pašauda briežus. Gribu sūtīt viņam līdzi Džeimiju; varbūt viņam ir vēl saglabājušās kādas jūtas pret puisi…
Dūgals iejaucās ar kādu piezīmi, acīmredzot gēlu valodā, turklāt rupju, jo Kolams sāka smieties:
- Nē, es pieļauju, ka Džeimijs ir pietiekami liels, lai pats parūpētos par sevi. Bet, ja hercogs būs noskaņots aizlikt kādu vārdiņu par puiku Viņa Majestātei, tad tā ir labākā iespēja iegūt apžēlošanu. Ja vēlies, es pateikšu Viņa Gaišībai, ka tu ari pievienosies. Tu varēsi palīdzēt Džeimijam un nemaisīsies man pa kājām, kamēr es te visu nokārtoju.
Kāpņu laukumiņa otrā pusē atskanēja klusināts būkšķis, un es riskēju palūrēt gar gobelēna malu. Tā bija Leigēra balta kā sienas apmetums viņai aiz muguras. Rokā viņa turēja paplāti ar karafi; alvas kauss bija nokritis no paplātes uz paklāja šo skaņu es biju dzirdējusi.
- Kas tur? no kabineta atskanēja Kolama skarbā balss. Leigēra nometa paplāti uz galdiņa blakus durvīm, steigā gandrīz apgāzdama karafi, un pagriezusies steigšus bēga.
Dzirdēju, ka durvīm tuvojas Dūgala soļi, un zināju, ka man neizdosies nemanītai tikt lejā pa kāpnēm. Man tik tikko pietika laika izlocīties no paslēptuves un pacelt kausu, kad atvērās durvis.
- Ā, tā esi tu! Dūgals likās mazliet izbrīnījies. Vai tas ir tas draņķis, ko Fica kundze atsūtījusi Kolama sāpošajam kaklam?
- Jā, es ticami samelojos. Viņa lūdza pateikt, ka, cerams, kungam drīz kļūs labāk.
- Noteikti. Kustēdamies lēnāk, atvērtajās durvīs parādījās Kolams. Viņš man uzsmaidīja. Pasakiet Fica kundzei paldies! Un paldies jums, mīļā, ka atnesāt. Vai, lūdzu, neapsēdīsieties uz brīdi, kamēr es izdzeršu.
Saruna, kuru es noklausījos, bija pilnīgi likusi man aizmirst nāciena sākotnējo nolūku, bet tagad es atcerējos, ka vēlējos aizņemties grāmatu. Dūgals atvainojies aizgāja, un es lēnām sekoju Kolamam uz bibliotēku, kur viņš man piedāvāja izmantot viņa krājumus.
Kolams vēl joprojām bija pietvīcis, strīds ar brāli vēl kavējās viņam prātā, bet uz maniem jautājumiem par grāmatām viņš atbildēja gandrīz savā parastajā manierē. Tikai spožums acīs un neliels saspringums stājā nodeva to, kur kavējās viņa domas.
Es atradu pāris grāmatu par augiem, kuras izskatījās interesantas, un atliku malā, kamēr pāršķirstīju kādu romānu.
Kolams pāri istabai piegāja pie putnu būra, bez šaubām, gribēdams nomierināties, kā parasti vērojot skaistās, ar sevi aizņemtās radibiņas lēkājam pa zariem, katrs no tiem bija vesela pasaule pati par sevi.
Manu uzmanību piesaistīja ārā dzirdamie kliedzieni. No šī augstā punkta varēja pārredzēt laukus no pils līdz pašam ezeram. Neliela grupa jātnieku, priekā klaigādami, traucās gar ezera galu, kamēr lietus strūklas pātagoja muguras.
Kad viņi piejāja tuvāk, es redzēju, ka tie nemaz nav vīrieši, bet zēni, vairākums no tiem pusaudži. Šur un tur uz ponija pavīdēja pa kādam mazākam zēnam, cenšoties neatpalikt no vecākajiem biedriem. Iedomājos, vai tur ir Heimišs. Un drīz vien pamanīju nodevīgi košo matu plankumu uzkrītoši degam uz Coara muguras bara vidū.
Viss pulks joņoja uz pili, mērķējot uz vienu no neskaitāmajām akmens sienām, kas atdalīja laukus. Viens, divi, trīs, četri… Vecākie zēni pārlidoja pāri sienai ar pieredzes piešķirtu vieglumu.
Tā noteikti bija mana iztēle, kas lika bērim uz mirkli atpalikt, jo Coars sekoja pārējiem zirgiem ar acīm redzamu prieku. Viņš tuvojās žogam, ieņēma izejas pozīciju, saspringa un lēca.
Likās, ka viņš to dara kopā ar pārējiem, un tomēr kaut kas misējās. Varbūt jātnieka nedrošība, pārāk cieši pievilkta pavada vai nepareiza poza. Jo priekšējie pakavi skāra sienu dažas collas par zemu, un zirgs ar visu jātnieku pārkūleņoja pāri žogam visuzskatāmākajā parabolas līknē, kādu biju redzējusi.
Au!
Mana izsauciena pievilināts, Kolams pagrieza galvu uz loga pusi tieši laikā, lai redzētu, kā Coars smagi nogāžas uz sāniem un Heimiša mazais augumiņš paliek apakšā. Lai arī Kolams bija sakropļots, viņš kustējās ātri. Viņš jau bija man blakus un izliecās pa logu, iekams zirgs bija paguvis tikt kājās.
Vējš nesa istabā lietu, izmērcējot Kolama samta svārkus. Satraukti lūkodamās viņam pār plecu, es redzēju bariņu zēnu, kas lielā vēlmē palidzēt cits citu grūstīja un bakstīja. Likās, pagāja ilgs laiks, līdz pūlis pašķīrās un mēs redzējām mazo, drukno Heimišu, kas, vēderu saķēris, i/lauzās no drūzmas. Zēns noraidoši purināja galvu par atbildi uz daudzajiem piedāvājumiem palīdzēt un mērķtiecīgi stūrēja uz sienu, kur pieliecās un stipri vēma. Tad noslidēja gar sienu un saļima slapjajā zalē, kājas izpletis, seju pavērsis pret lietu. Kad redzēju, ka viņš izbāž mēli, lai uztvertu krītošās lāses, es uzliku roku Kolamam uz pleca.