- Viņam nekas nekaiš, es sacīju. Tikai aizsista elpa.
Kolams aizvēra acis un nopūtās, sasprindzinājumam atslābstot, viņa augums pēkšņi saguma. Līdzjūtīgi viņu vēroju.
- Jūs viņu mīlat kā savu dēlu, vai ne? es ierunājos.
Pelēkās acis negaidīti kvēli ieurbās manējās, kurās pavīdēja milziga trauksme. Mirkli kabinetā nebija dzirdama ne skaņa, tikai uz plaukta tikšķēja stikla pulkstenis. Tad ūdens lāse noritēja gar Kolama degunu un vizuļodama palika karājamies degungalā. Nevilšus pastiepu roku, lai noslaucītu to ar mutautu, un sejas saspringums atslāba.
- Jā, viņš vienkārši atzina.
Beigās es Džeimijam pastāstīju tikai par Kolama ieceri sūtīt viņu līdzi hercogam medībās. Tagad es jau biju pārliecināta, ka Džeimijs pret Leigēru jūt tikai bruņniecisku draudzību, taču man nebija ne jausmas, ko viņš varētu izdarīt, uzzinot, ka paša tēvocis pavedis meiteni un padarījis grūtu. Acīmredzot Kolams negrasījās šajā ārkārtas situācijā meklēt Geilisas Dankenas pakalpojumus; es minēju, vai meitene tiks izdota par sievu pie Dūgala vai arī pagaidām, kamēr grūtniecība vēl nav redzama, Kolams atradīs viņai citu vīru. Katrā ziņā, ja Džeimijs ar Dūgalu dienām ilgi būs spiesti mitināties pieticīgā mednieku namiņā, tad es uzskatīju, ka būs labāk, ja viņiem nepievienosies Leigēras ēna.
- Hm, Džeimijs domīgi novilka. Ir vērts pamēģināt. Visu dienu kopā medījot un tad namiņā sēžot pie uguns un dzerot viskiju, cilvēki stipri sadraudzējas. Viņš pabeidza pogāt manu kleitu uz muguras un noskūpstīja plecu.
- Man būs žēl tevi atstāt, Ārmaliet, bet tā, iespējams, būs labāk.
- Par mani neraizējies, es sacīju. Tikai tagad aptvēru, ka Džeimija prombūtnē es pili palikšu pilnīgi viena, un šī apziņa darīja mani nedaudz nemierīgu. Tomēr es biju apņēmusies izturēt, ja vien viņam tas nāks par labu.
- Vai esi gatavs doties vakariņās? es jautāju. Vīra roka kavējās man uz vidukļa, un es pagriezos pret viņu.
- Mmmm, viņš pēc brīža izdvesa. Es labprāt paliktu neēdis.
- Bet es gan ne, noteicu. Tev būs jāpagaida.
Es noskatīju gan tos, kas sēdēja pie galda, gan tos, kas sēdēja otrā zāles galā. Tagad jau es pazinu gandriz visus, dažus pat diezgan tuvu. Man ienāca prātā, cik šis ļaužu pulks ir raibs. Frenks par šo sanākšanu būtu sajūsmā tik daudz atšķirīgu sejas tipu.
Iedomājoties par Frenku, es allaž jutos tā, it kā būtu uzkodusi sāpošam zobam; man radās vēlme atrauties. Bet tuvojās laiks, kad es vairs nevarēšu kavēties, un tāpēc ar varu piespiedu domas atgriezties, centīgi atsaucot viņu atmiņā un iztēlē izvelkot viņa garo uzacu gludos lokus, tāpat kā biju tos izvilkusi ar pirkstu. Nav svarīgi, ka mani pirkstu gali pēkšņi atcerējās cietākas, biezākas uzacis un es redzēju zem tām tumšzilas acis.
Meklējot pretlīdzekli šādām nemierīgām domām, steidzīgi pagriezos pret tuvāko seju. Sagadījās, ka tā piederēja Mērtegam. Nu, viņš vismaz nelīdzinājās nevienam no vīriešiem, kas mani vajāja domās.
Maza auguma, vieglu ķermeņa uzbūvi, bet stiegrains kā gibons, ar garām rokām, kas vēl pastiprināja līdzību ar pērtiķi, zemu pieri, šauru žokli viņš nez kāpēc man atsauca atmiņā alu iemītniekus un pirmā cilvēka attēlus, kas bija redzami dažos Frenka tekstos. Taču ne jau neandertālietis. Pikts. Lūk, kā. Mazajā vīriņā bija kaut kas ļoti pamatīgs, kas man atgādināja laika ārdētos raibos laukakmeņus, mūžvecus jau 18. gadsimtā, kas kā neaizvietojami sargi stāvēja krustcelēs un apbedījuma vietās.
Šī doma man iepatikās, un es vakariņotājus aplūkoju no etnisko tipu viedokļa. Piemēram, tas vīrs, kurš sēdēja netālu no pavarda, viņu sauca Džons Kamerons, noteikti bija normanis, ja es vispār tādu biju redzējusi un nebiju jau arī -, izcilni vaigu kauli un augsta, šaura piere, gara virslūpa un galla tumsnējā āda.
Šur tur pa kādam gaišam saksim… ā, Leigēra, lūk, ideāls piemērs. Italu ādu, zilām acīm un mazu, mazu drusciņu pilnīga… es pārtraucu nelabvēlīgo raksturojumu. Viņa tīšuprāt vairījās skatīties uz mani vai Džeimiju, dzīvi tērzēdama ar saviem draugiem pie viena no tālākajiem galdiem.
Es palūkojos pretējā virzienā uz nākamo galdu, kur sēdēja Dūgals Makenzijs, pirmo reizi pa gabaliņu no Kolama. Tas nu gan ir viens sasodīts vikings. Ar tādu iespaidīgu augumu un platajiem, plakanajiem vaigu kauliem bija viegli viņu iztēloties komandējam pūķu kuģi: dziļi iegrimušās acis kvēlo mantrausībā un miesaskārē, kad viņš cauri miglai cenšas saskatīt kādu klinšainās piekrastes ciemu.
Man garām pastiepās liela roka ar vara krāsas spalviņām un paņēma no šķīvja auzu plācenīti. Vēl viens ziemeļnieks, Džeimijs. Viņš man atgādināja Bērda kundzes leģendas par milžu rasi, kas reiz staigājusi pa Skotiju un guldījusi savus garos kaulus ziemeļu zemē.
Sarunām, kā parasti, bija vispārējs raksturs, cilvēki sēdēja nelielos pulciņos un ēdot sarunājās. Bet manas ausis pēkšņi uztvēra dzirdētu vārdu, kurš atskanēja no galda, kas atradās tepat netālu. Sendringems. Man likās, ka balss piederēja Mērtegam, un es pagriezos, lai paskatītos. Viņš sēdēja blakus Nedam Gauenam un čakli kustināja žokļus.
- Sendringems? Ā, vecais Villijs, puišu mīlnieks, Neds domīgi atkārtoja.
- Ko?! Viens no jaunākajiem sargiem gandrīz aizrijās ar alu.
- Mūsu cienījamam hercogam smēķē zēni, cik noprotu, Neds paskaidroja.
- Mmm, Ruperts piekrītoši noņurdēja ar pilnu muti. Norijis kumosu, viņš vēl papildināja: Ja pareizi atminos, tad iepriekšējo reizi, kad viņš te viesojās, bija uzdomājis mūsu jauno Džeimiju. Kad tas bij, Dūgal? Trīsdesmit astotajā? Trīsdesmit devītajā?
- Trīsdesmit septītajā, no blakusgalda atsaucās Dūgals. Viņš samiegtām acīm pavērās māsasdēlā. Tu sešpadsmit gados biji smuks puika, Džeimij.
Uzrunātais pilnu muti pamāja.
- Jā. Un arī veikls.
Kad smiekli bija apklusuši, Dūgals sāka Džeimiju ķircināt.
- Es nezināju, Džeimij, ka biji viņa iemīļotais. Ne viens vien pie hercoga samainījis sāpošu pakaļu pret iespēju dabūt zemi un amatus.
- Tu būsi pamanījis, ka man nav ne viena, ne otra, smaidīdams atteica Džeimijs, atkal saceldams smieklu brāzmas.
- Ko? Netika pat tuvumā? Ruperts skaļi čāpstināja.
- Atklāti sakot, tuvāk, nekā es būtu vēlējies.
- Bet, puis, cik tuvu tad tu gribētu? Šis sauciens atskanēja kaut kur tālāk uz galda galu no gara auguma vīra ar brūnu bārdu, bet viņu es nepazinu, un šo piezīmi atkal uztvēra ar smiekliem un piedauzīgiem komentāriem. Džeimijs rāmi pasmaidīja un mierīgi pastiepa roku pēc vēl viena plāceņa.
- Vai tāpēc tu tik negaidīti pameti pili un atgriezies pie tēva? Ruperts tincināja.
-Jā-
- Nu, puis, tev vajadzēja man pateikt, ka tev ir tādas klapatas, Dūgals tēlotās raizēs iesaucās. Džeimijs lēnām pa skotu modei rīklē norūcās.
-Ja es tev būtu to pateicis, vecais nelieti, tu man kādu vakaru pie alus būtu pielējis magoņu sulu un kā mazu dāvaniņu atstājis Viņa Gaišības gultā.
Ap galdu sēdošie sāka rēkt, un Džeimijs pieliecies izvairījās no Dūgala mestā sīpola.