Ruperts samiegtām acīm lūkojās uz Džeimiju.
- Man šķiet, puis, ka redzēju tevi, īsi pirms tu aizlaidies, vakarā ieejam hercoga guļamkambarī. Vai droši zini, ka stāsti mums patiesību? Džeimijs paķēra citu sīpolu un svieda zobgalim. Tas netrāpīja un aizripoja niedru klājumā.
- Nekā, Džeimijs smējās, es joprojām esmu nevainīgs vismaz tādā veidā. Bet, ja tu, Rupert, nevari aizmigt, to nezinādams, tad es tev labprāt visu izstāstīšu.
Kamēr apkārt skanēja saucieni "Stāsti! Stāsti!", Džeimijs tīšuprāt lēnām ielēja sev alu un apsēdās klasiskā stāstnieka pozā. Varēju redzēt Kolamu pie galvenā galda piešķiebtu galvu klausāmies tikpat uzmanīgi kā zirgu puisis vai karavīri, kas sēdēja pie mūsu galda.
- Labi, Džeimijs iesāka, tas, ko Neds teica, ir taisnība. Viņa Gaišība, kā mēdz teikt, meta uz mani aci, bet, tā kā sešpadsmit gados es biju tāds vientiesis… Šajā vietā viņu pārtrauca vairākas ciniskas piezīmes, un Džeimijs pacēla balsi, lai varētu turpināt. Kā jau teicu, tā ka es neko nezināju par tādām izdarībām, man nebija ne jausmas, kas hercogam padomā, kaut ari likās drusku jocīgi, ka Viņa Gaišība allažiņ vēlējās mani glaudīt kā kucēnu un ka viņam atkal un atkal gribējās zināt, kas man ir sporanā. ("Vai zem tā!" atskanēja kāda piedzēruša vira bļāviens.)
- Vēl jocigāk man likās, Džeimijs nepievērsa saucienam uzmanību, ka viņš, nejauši pamanījis mani mazgājamies, vēlējās noberzt man muguru. Kad viņš tika galā ar muguru un pārgāja pie pārējā, es sāku tā kā drusku nervozēt, bet, kad viņš pabāza roku man zem kiltiem, es visu sapratu. Jo redziet, varbūt es biju vientiesīgs, bet ne jau pilnīgs muļķis.
No tās ķezas es izkūlos, ar visiem kiltiem ienirstot ūdeni un aizpeldot uz otru krastu; Viņa Gaišība negribēja savas dārgās drānas notriept ar dubļiem un samērcēt. Bet pēc tās reizes es dikti piesargājos trāpīties viņam ceļā viens pats. Pāris reižu mēs saskrējāmies dārzā vai pagalmā, bet tur bija gana vietas, lai es tiktu projām, bez nopietnākām padarīšanām kā viena buča uz auss. Vienīgi reiz viņš ienāca pie manis staļļos, kad biju viens, tas gan bij nepatīkami.
- Manos staļļos? Vecais Aleks bija šausmās. Viņš pacēlās un kliedza pāri zālei uz galvenā galda pusi. Kolam, parūpējies, lai tas vecis nelien maniem staļļiem ne tuvumā! Lai gan viņš ir hercogs, es neļaušu biedēt savus zirgus! Un ari uzmākties puiškāniem! viņš piebilda, kā tikko atcerējies.
Džeimijs netraucēts turpināja savu stāstu. Dūgala abas pusaugu meitas pavērtām mutēm sajūsminātas klausījās.
- Redziet, es biju steliņģi un tur nebij necik vietas, kur izgrozīties. Es biju pārliecies pār [atkal rupjas piezīmes]… pārliecies pār sili, kā jau teicu, raušot no apakšas ārā sēnalas, dzirdēju sev aiz muguras troksni, un nepaguvu izslieties, kad kilti tika uzmesti man uz muguras un man pie dibena piespiedās kaut kas ciets.
Džeimijs pavicināja roku, lai apklusinātu troksni, kas sacēlās.
- Nu, man diez ko nepatika, ka mani čakarē steliņģi, bet es ari neredzēju, kā tikt no šitās ķezas laukā. Es sakodu zobus un cerēju, ka pārāk nesāpēs, kad zirgs tas bija lielais, melnais kastrāts, Ned, tas, ko tu dabūji Broklberi, nu, tas, ko Kolams pārdeva Bredalbinā, lai nu kā, zirgam bij iebildumi pret Viņa Gaišības sacelto troksni. Vairumam zirgu patīk, ja ar viņiem aprunājas, un arī tam patika, bet viņam bij savāda nepatika pret ļoti augstām skaņām; es nevarēju izvest viņu pagalmā, ja tur bij mazi bērni, jo viņš no tiem spiedzieniem sāka satraukti mīdīties un kārpīties.
Viņa Gaišībai, kā jūs varbūt atminaties, ir diezgan spalga balss un tajā reizē tā bij vēl augstāka, jo viņš ar' bij maķenīt satraucies. Nu, kā jau teicu, zirgam tas diez ko nepatika jāsaka, ka man ari ne, un viņš sāka mīdīties, sprauslāt un gorīties, un piespieda Viņa Gaišību plakanu pie steliņģa sienas. Tiklīdz hercogs palaida mani vaļā, es ielēcu silē un aizslīdēju pa otru pusi gar zirgu, atstājot Viņa Gaišību, lai pats tiek no turienes laukā.
Džeimijs apklusa, lai ievilktu elpu un iedzertu malku alus. Tagad jau visu klātesošo uzmanība un sejas, kas lāpu gaismā vizēja, bija pievērstas stāstītājam. Šur tur varēja manīt kādu sarauktu pieri, uzzinot tādas lietas par visvarenāko angļu kroņa augstmani, bet to pārmāca milzīga sajūsma par skandālu. Es sapratu, ka hercogs Leohas pilī nebija necik iecienīts.
- Ticis jau tik tuvu, ja tā var izteikties, Viņa Gaišība bij apņēmies dabūt mani, lai tur vai kas. Tā nākamajā dienā viņš pasaka Makenziju vadonim, ka sulainis saslimis, un lūdz, vai nevar aizņemties mani, lai palīdzu viņam nomazgāties un apģērbties. Kolams, pūlim par lielu prieku, tēlotā izmisumā aizklāja ar rokām seju. Džeimijs pamāja ar galvu Rupertam.
- Tāpēc tu redzēji mani vakarā ieejam Viņa Gaišības istabā. Varētu teikt, tāda bij pavēle.
- Tu varēji man pateikt, Džeimij. Es nebūtu licis tev to darīt, Kolams ar pārmetuma izteiksmi sejā sauca pāri zālei.
Džeimijs paraustīja plecus un pasmaidīja.
- Man to neļāva darīt dabiskā kautrība, tēvoc. Turklāt es zināju, ka tu centies vienoties ar to cilvēku; domāju, ka tavām sarunām varētu nākt par ļaunu, ja tu būtu spiests pateikt Viņa Gaišībai, lai neliek rokas klāt tava māsasdēla pakaļai.
- Ļoti iejūtīgi, Džeimij, Kolams salti noteica. Tu tātad upurējies manis dēļ, vai ne?
Džeimij s tēlotā tostā pacēla savu kausu.
- Man tavs labums vienmēr ir pirmajā vietā, tēvoc, viņš sacīja, un man likās, ka bez ķircināšanās zemtekstā skanēja arī patiesība un Kolams to uztvēra tikpat skaidri kā es.
Viņš iztukšoja savu kausu un nolika uz galda.
- Bet nē, Džeimijs noslaucīja muti, tajā reizē es nedomāju, ka ģimenes saites prasa no manis tik lielu upuri. Es aizgāju uz hercoga istabām, jo tu man liki, bet tas arī viss.
- Un iznāci ārā ar neizstieptu caurumu? Ruperta balsī skanēja neticība.
Džeimijs pasmaidīja.
- Jā. Redzi, tiklīdz padzirdēju par pavēli, es devos taisnā ceļā pie Fica kundzes un teicu, ka man vajag vīģu sīrupu. Kad viņa man to iedeva, es noskatījos, kur viņa liek pudeli, vēlāk atnācu un izdzēru.
Visi zālē sēdošie smējās, vēderus turēdami, ieskaitot Fica kundzi, kuras seja kļuva tik tumšsarkana, ka sāku jau baidīties, vai viņa nedabūs trieku. Viņa ceremoniāli uzslējās kājās un labsirdīgi paraustīja Džeimiju aiz auss.
- Tad, redz, kas notika ar manām labajām zālēm, tu mazais nekauņa! Rokas sānos iespiedusi, viņa grozīja galvu, un zaļie auskari zibēja kā spāres. Labāku vairs neesmu spējusi izvārīt!
- 0, tas iedarbojās teicami, Džeimijs viņai apliecināja, smejoties reizē ar apjomigo kundzi.
- Skaidrs! Kad iedomājos, ko tik daudz sīrupa nodarīja tavām iekšām, puis, es ceru, ka tas vismaz bij tā vērts. Pēc tam tu noteikti vairākas dienas nekam nederēji.
Viņš, joprojām smiedamies, papurināja galvu.
- Tā ir, bet es nebiju derīgs arī Viņa Gaišības nolūkiem. Likās, ka viņam nebij iebildumu, kad lūdzu atļauju atstāt viņu. Bet es zināju, ka otru reizi tas neietu cauri, tāpēc, tiklīdz vēdergraizes pārgāja, es paņēmu stallī zirgu un aizlaidos. Ceļā pagāja ilgs laiks, jo man vajadzēja ik pa desmit minūtēm apstāties, bet nākamajā dienā uz vakariņām tiku mājās.
Dūgals pamāja, lai atnes jaunu krūzi alus, ko pa rokām padeva Džeimijam.
- Jā, tavs tēvs atlaida ziņu, ka, iespējams, tu būsi pietiekami apguvis pils zinības, Dūgals skumīgi noteica. Tolaik man likās, ka gluži visu no vēstules nesaprotu.