- Es ceru, ka būsi uzvārījusi jaunu devu vīģu sīrupa, Fica kundze, iejaucās Ruperts un familiāri iebakstīja viņai sānos. Pēc pāris dienām Viņa Gaišība būs atkal klāt. Vai ari tu ceri uz savu jauno sievu, ka šoreiz viņa tevi pasargās, Džeimij? Viņš baudkāri paglūnēja uz mani. Patiesībā tev vajadzētu sargāt viņu. Esmu dzirdējis, ka hercoga kalpam iet pie sirds kas cits nekā Viņa Gaišībai, kaut ari viņš ir tikpat nemierīgs.
Džeimijs atstūma solu, piecēlās un pastiepa roku pēc manis. Viņš apņēma mani ap pleciem un uzsmaidīja Rupertam.
- Nu tad mums abiem laikam vajadzēs atsisties ar kopā saliktām mugurām.
Šausmu izteiksmē Rupertam plati iepletās acis.
- Ar kopā saliktām mugurām?! viņš iesaucās. Es zinu, ka mēs pirms kāzām aizmirsām tev kaut ko pateikt, puis! Nav brīnums, ka neesi savu sievu vēl padarījis grūtu.
Džeimija rokas tvēriens man uz pleca kļuva ciešāks, viņš pagrieza mani uz velvi, un mēs mukām projām, bet mums aiz muguras brāzmoja smiekli un bira rupju padomu krusa.
Tumsā pie zāles ieejas Džeimijs atspiedās pret akmens sienu un saļima. Nespēdama nostāvēt, es noslīgu viņam pie kājām un bezspēcīgi smējos.
- Tu viņam nepateici, vai ne? beidzot Džeimijs izdvesa.
Es papurināju galvu.
- Protams, ne. Joprojām elsdama, es meklēju Džeimija roku, un viņš uzrāva mani kājās. Es sabruku viņam pie krūtīm.
- Nu tad paskatīsimies, vai esmu pareizi sapratis. Viņš saņēma manu seju rokās un piespieda pieri manējai tik tuvu, ka viņa acis izplūda vienā lielā acābolā un siltā elpa skāra manu zodu.
- Seja pret seju. Vai tā? Smieklu dzirkstis rima manās asinīs, un to vietā stājās kaut kas cits, tikpat spēcīgs. Ar mēli pieskāros Džeimija lūpām, kamēr manas rokas darbojās kaut kur zemāk.
- Seja nav tā svarīgākā ķermeņa daļa. Bet tu pamazām mācies.
Nākamajā dienā es savā ambulancē pacietīgi uzklausīju vecāku kundzi no ciema, virējas radinieci, kura līdz pēdējam sīkumam aprakstīja savas vedeklas kaiti briesmīgu aizsmakumu, kuram teorētiski bija kaut kas kopējs ar pacientes sūdzībām par angīnu, lai gan tajā brīdī nekādu saistību nespēju saskatīt. No durvīm krita ēna, pārtraucot simptomu uzskaitījumu.
Satrūkusies es pacēlu galvu un ieraudzīju ieskrienam Džeimiju, kuram sekoja vecais Aleks, abi vīri izskatījās noraizējušies un satraukti. Džeimijs bez ceremonijām atņēma man kociņu, ar ko piespiest mēli, lai ieskatītos kaklā, un, satvēris mani aiz abām rokām, uzrāva kājās.
- Kas… es iesāku, bet Aleks, cenšoties pāri Džeimija plecam saskatīt manas plaukstas, kuras Džeimijs viņam rādīja, mani pārtrauca.
- Jā, tas ir labi, bet visa roka? Vai viņai ir pietiekami stipras rokas, vecīt?
- Skaties! Džeimijs sagrāba vienu roku un izstiepa visā garumā, samērojot ar savējo.
- Nu, sacīja Aleks, šaubīgi to apskatot, varētu būt. Jā, varētu.
- Vai jūs nebūtu tik laipni un nepateiktu, ko te darāt? es apvaicājos, bet nepaguvu pabeigt sakāmo, kad abi vīri, paņēmuši mani pa vidu, norāva pa kāpnēm, atstājot padzīvojušo pacienti mulsi skatāmies.
Pēc dažām minūtēm es šaubīdamās raudzījos liela, spīdīga, brūna zirga pakaļpusē, kas bija novietota sešas collas no manas sejas. Problēma man tika izklāstīta pa ceļam uz stalli. Džeimijs skaidroja, un vecais Aleks šad tad iesprauda pa vārdam, lāstam vai izsaucienam.
Losgana, laba vaislas ķēve un Kolama staļļu dārgums, bija ķezā. Tik daudz es redzēju pati ķēve gulēja zemē, spīdīgie sāni laiku pa laikam pacēlās, un likās, ka milzīgais stāvs nodreb. Nometusies četrrāpus aiz zirga pakaļgala, es varēju redzēt, kā ar katru kontrakciju mazliet paveras maksts lūpas, bet nekas vairāk nenotiek; atverē neparādījās sīka kājiņa vai smalks, mitrs purniņš. Kumeļš aizkavējies acīmredzot nāca ar sāniem vai muguru pa priekšu. Aleks domāja, ka ar sāniem, Džeimijs -, ka ar dibenu. Kādu brīdi viņi stāvēja un strīdējās, līdz es nepacietīgi saucu abus pie kārtības, lai pajautātu, ko viņi vienā vai otrā gadījumā grib no manis.
Džeimijs paskatījās uz mani, it kā es būtu pamuļķe.
- Protams, tev jāpagriež kumeļš, viņš pacietīgi sacīja. Izvelc priekškājas, lai tas tiek ārā.
- O, tik vien? Es skatījos uz zirgu. Losgana, kuras elegantais vārds patiesībā nozīmēja "varde", bija ķēve ar smalkiem kauliem, taču ar visu to neiedomājami liela.
- Ē, tu gribi teikt, ka man jābāž roka tur iekšā? Es slepus pametu skatienu uz savu roku. Droši vien tā ies iekšā atvērums bija pietiekami plats -, bet ko tālāk?
Abiem vīriešiem ķetnas šādam darbam noteikti bija pārāk lielas. Un Roderiks, staļļa puisis, kuru parasti piespieda izlīdzēt šādos delikātos jautājumos, protams, bija kļuvis nederīgs, jo pati biju uzlikusi viņam šinu zēns pirms divām dienām bija lauzis roku. Tomēr Villijs, otrs staļļa puisis, bija aizgājis pēc Roderika, lai viņš dotu padomus un sniegtu morālu uzmundrinājumu. Tieši šajā brīdī viņš ieradās, ģērbies tikai noskrandušās biksēs, šaurais krūškurvis staļļa puskrēslā vizēja balts.
- Tas ir smags darbs, puisis šaubīdamies sacīja, novērtējis situāciju un domu, ka es stāšos viņa vietā. Zini, viltīgs. Tur vajadzīga sava zināšana, bet ari spēku vajag.
- Neķer kreņķi, Džeimijs kā noslēpumu pačukstēja. Klēra ir krietni spēcīgāka par tevi, nabaga salātiņ. Ja tu tikai pateiksi viņai, kas jāmeklē un kas jādara, tad viņa pagriezīs kumeļu kā nieku.
Es atzinīgi novērtēju tādu ticību manām spējām, taču pati ne tuvu nejutos tik optimistiski. Cenšoties sev iestāstīt, ka šī procedūra necik neatšķiras no asistēšanas vēdera dobuma operācijā, es iegāju steliņģī nomainīt kleitu pret biksēm un maisauduma uzsvārci, tad ieziepēju roku no pirkstu galiem līdz plecam ar taukainām ziepēm.
- Nu tad aiziet, es pie sevis nomurmināju un ieslidināju roku ķēves dzemdē.
Tur bija ļoti maz vietas, kur grozīties, un sākumā es nesapratu, ko esmu sataustījusi. Tomēr aizvēru acis, lai labāk koncentrētos, un uzmanīgi taustījos tālāk. Tur bija gan gludas virsmas, gan dažādi puni.
Ciludās virsmas noteikti bija rumpis, bet puni kājas vai galva. Man vajadzēja kājas, ja precizāk, priekšējās. Pamazām es apradu ar to, ko varu sataustīt, un to, ka jāpaliek mierā, kad uznāk kontrakcijas; pārsteidzoši spēcīgie dzemdes muskuļi sagrāba manu delmu kā skrūvspīles, saspiežot kaulus ļoti sāpīgi, līdz spazma atlaidās un es atkal varēju sākt meklēt.
Beidzot mani pirksti uzdūrās kaut kam tādam, par ko biju pārliecināta.
- Mani pirksti ir viņam nāsīs! es uzvaroši iesaucos. Esmu atradusi galvu!
- Ziķeris meitene, ziķeris! Nelaid tik vaļā! Aleks nometās man blakus un mierinoši glāstīja ķēvi, jo sākās nākamā kontrakcija. Es sakodu zobus un atspiedos ar pieri pret spožo rumpi, kad milzīgs spēks saspieda manu locītavu. Taču spazma atlaidās, un es biju saglabājusi tvērienu. Taustīdamās uzmanīgi uz augšu, es atradu acābola un pieres izliekumu un mazu, saliekušās auss uzkalniņu. Pārlaidusi vēl vienu kontrakciju, es izsekoju kakla līkumam līdz plecam.
- Galva piespiesta pie pleca, es ziņoju. Bet vismaz tā ir uz pareizo pusi.
- Labi. Džeimijs, stāvot ķēvei pie galvas, mierinoši pārlaida roku pār nosvīdušo kastaņbrūno kaklu. Kājas droši vien ir salocītas zem krūtīm. Paskaties, vai vari satvert vienu celi.
Tāpēc es turpināju taustīties un meklēt zirga siltajā tumsā, izjuzdama dzemdību spazmu briesmīgo spēku un atvieglojumu nesošo atlaišanos, akli cīnoties uz mērķi. Jutos gandrīz tā, it kā pati dzemdētu, un tas bija sasodīti smags darbs.