Beidzot mana roka uzgūla kumeļa kājai; sataustīju apaļu virsmu un vēl nelietotā naga aso malu. Cik spēdama, es centos ievērot manu padomdevēju satrauktos, bieži pretrunīgos rīkojumus, pārmaiņus vilku un grūdu, bīdīdama kumeļa nepadevīgo masu otrādi, vilku vienu kāju uz priekšu, otru stūmu atpakaļ, reizē ar ķēvi svīstot un vaidot.
Un tad pēkšņi viss notika. Kontrakcijas atlaidās, un vienā rāvienā viss ieslīdēja savās vietās. Nekustēdamās es gaidīju nākamo kontrakciju. Tā sākās, un izšāvās mazs, mitrs purniņš, izgrūžot arī manu roku. Sīkās nāsis notrīsēja, it kā viņu interesētu jaunā sajūta, tad purniņš pazuda.
- Ar nākamo būs laukā! Aleks sajūsmā gandrīz dejoja, artrīta sakropļotais augums siena kaudzē lēkāja uz augšu un leju. Nu, Losgan! Nu, mana mazā, mīļā vardite!
It kā atbildot, ķēve konvulsīvi noņurdēja. Asi sarāvās viņas pakaļgals, un kumeļš līdzeni izslīdēja uz tīrā siena gluma mezglainu kāju un lielu ausu kaudze.
Es atkritu sienā un idiotiski smaidīju. Biju nomūrējusies ar ziepēm, gļotām un asinīm, pārguruši un sāpošiem locekļiem, stipri odu pēc zirga ne tik patīkamās smakas. Bet biju eiforijā.
Sēdēju un skatījos, kā Villijs un vienrocis Roderiks ar salmu sauju apkopj jaundzimušo. Un viņi gavilēja kopā ar pārējiem, kad Losgana pagriezās un nolaizīja kumeļu, maigi bakstīja un ostīja, lai viņš beidzot nostājas uz savām garajām, nedrošajām kājām.
- Varens darbiņš, zeltenīt! Sasodīti labs! Aleks bija sajūsmā, apsveicot spieda to manu roku, kas nebija notraipīta ar gļotām. Pēkšņi aptvēris, ka es šūpojos uz savas laktas un neizskatos diez cik glīti, viņš pagriezās un uzbļāva vienam no zēniem, lai atnes ūdeni. Tad apgāja man apkārt un uzlika savas cietās plaukstas man uz pleciem. Viņš spieda un braucīja, ar pārsteidzoši maigu un vieglu pieskārienu atbrīvodams plecus no saspringuma un izgludinādams muskuļu mezglus kaklā.
- Tā, zeltenīt, Aleks beidzot sacīja. Smags darbiņš, vai ne? Viņš man uzsmaidīja, tad, pielūgsmē starodams, skatījās uz jauno kumeļu.
- Smuks puisēns, viņš dudināja. Kas gan ir šis mazais mīļumiņš?
Džeimijs palīdzēja man nomazgāties un pārģērbties. Mani pirksti
bija pārāk stīvi, lai tiktu galā ar ņiebura pogām, un es zināju, ka rīt visa roka būs zila, bet jutos pilnīgi apmierināta un laimīga.
Likās, ka lietus lijis mūžīgi, tāpēc no rīta, kad diena atausa gaiša un skaista, es saulē samiedzu acis kā tikko virspusē izlīdis kurmis.
- Tava āda ir tik plāna, ka redzu zem tās plūstam asinis, Džeimijs nobrīnījās, vilkdams ar pirkstu pa saules staru pāri manam kailajam vēderam. Varu izsekot dzīslām no rokas līdz sirdij. Pirksts pa rokas iekšpusi aizslīdēja pāri delnas locītavai līdz elkonim un tālāk pa nolaideno slīpumu zem atslēgkaula.
- Tā ir zematslēgkaula vēna, es paskaidroju, ar acīm sekojot pirksta kustībai.
- Ko tu saki? Ak jā, jo tā ir zem atslēgkaula. Pastāsti man vēl kaut ko. Pirksts gausi slīdēja lejup. Man patīk uzzināt latīniskos nosaukumus; nekad nebiju pat sapņojis, ka būs tik patīkami mīlēties ar dziednieci.
- Tā, es stīvi sacīju, ir areola, un tu to zini tāpēc, ka es tev jau to teicu pagājušajā nedēļā.
- Jā, teici, viņš piekrita. Un, padomā tik, te ir vēl viena. Košā galva pieliecās, lai pirkstu nomainītu ar mēli, tad turpināja ceļojumu uz leju.
- Naba, es, asi ieraujot elpu, izgrūdu.
- Mm, viņš noņurdēja, un es ar savu caurspīdīgo ādu jutu, ka viņa lūpas izstiepjas smaidā. Un kas ir tas?
- Saki tu! Es saķēru viņa galvu. Bet viņš nespēja runāt.
Vēlāk es savā ambulancē gulšņāju krēslā, sapņaini kavēdamās atmiņās, kā es pamodos, saules staru apspīdēta, palagi savijušies žilbinoši baltos kumšķos kā liedaga smiltis. Vienu roku biju uzlikusi uz krūts, un pirksti diki spēlējās ar krūtsgaliņu, es izbaudīju mirkli, kad tas pret manu plaukstu zem ņiebura plānā kokvilnas auduma kļuva ciets.
- Spēlējies ar sevi?
Sarkastiska balss, kas nāca no durvju puses, mani tik ātri uzrāva sēdus, ka atsitu pret plauktu galvu.
- 0! es diezgan īgni iesaucos. Geilisa. Kas gan cits? Ko tu te dari?
Geilisa ieslīdēja manā kambarī, it kā pārvietotos uz ritentiņiem. Bet es zināju, ka viņai bija kājas; biju tās redzējusi. Bet, kur viņa tās lika, kad staigāja, es netiku gudra.
- Atnesu Fica kundzei Spānijas safrānu; viņai to vajadzēja, jo jāgatavojas hercoga apciemojumam.
- Vēl garšvielas? es nobrīnījos, atguvusi labo omu. Ja tas cilvēks apēdīs kaut pusi no tā, ko Fica kundze pagatavojusi, viņu uz mājām vajadzēs velt ar velšanu.
- To jau tagad var. Esmu dzirdējusi, ka hercogs ir mazs, apaļš plikpauritis. Izmetusi no prāta augsto viesi un viņa miesasbūvi, Geilisa jautāja, vai es nevēlos ar viņu kopā doties ekspedīcijā pa tuvējiem pakalniem.
- Man vajag nedaudz sūnu, viņa paskaidroja. Sieviete plivināja savas garās rokas, kurās, likās, nav kaulu. Ja savāra ar pienu un mazliet aitas vilnas, iznāk brīnišķīgs losjons plaukstām.
Pametu skatienu uz šauro logu, kur zeltainajā saules gaismā puteklīši griezās kā traki. Vējš viegli smaržoja pēc gataviem augļiem un tikko pļautas zāles.
- Kāpēc ne?
Gaidot, kamēr es savākšu grozus un pudeles, Geilisa staigāja pa manu kambari, uz labi laimi pārcilādama dažādas lietas. Viņa apstājās pie maza galdiņa un, pieri saraukusi, paņēma no tā kādu priekšmetu.
- Kas tas tāds?
Es pārtraucu savu darāmo un nostājos viņai blakus. Geilisai rokā bija neliels sausu lapu saišķītis, apsiets ar trijiem diegiem: melnu, baltu un sarkanu.
- Džeimijs teica, ka tas esot ļauna vēlējums.
- Viņam taisnība. Kur tu to ņēmi?
Izstāstīju, ka atradu to gultā.
- No rīta nogāju lejā un atradu zem krūma, kur Džeimijs bija to nometis. Gribēju aiznest un parādīt tev, vai tu kaut ko zini par to, bet aizmirsu.
Geilisa stāvēja, domīgi ar nagu klaudzināja pa priekšējiem zobiem un purināja galvu.
- Nē, nevaru teikt, ka es no tādām lietām ko saprotu. Bet varētu noskaidrot, kurš to ir izdarījis.
- Tiešām?
- Jā. Atnāc rit no rīta pie manis uz mājām, un es tev izstāstīšu.
Atsakoties teikt kaut ko vairāk, viešņa apgriezās tā, ka zaļais apmetnis noplandīja, un ļāva man sekot, ja vēlos.
Geilisa uzveda mani augstu kalnos, mēs auļojām, kad ceļš bija labs, bet pārgājām uz soļiem, kad tas kļuva sliktāks. Stundas jājiena attālumā no ciema viņa apstājās pie neliela strauta, kuram pāri liecās vītolu zari.
Mēs pārbridām pāri strautam un nesteidzīgi ķildām pa kalnu pakāji, lasot augus, kādi vēl bija dabūjami vasaras nogalē, un pirmās nogatavojušās agrīna rudens ogas un biezās, dzeltenās sēnes, kas auga uz koku stumbriem seklajās, ēnainajās ieplakās.
Geilisa gāja pa priekšu un pazuda brikšņos, kad apstājos, lai iekasītu sev grozā mazliet oša mizas. Sakaltušās sulas piciņas uz papīra plānās mizas izskatījās kā sakaltušas asins lāses, no uzsūktās saules gaismas tās mirdzēja tumšsarkanas.
No nomoda sapņiem mani iztraucēja kāda skaņa, un es paskatījos augšup uz kalnu, no kura, kā man šķita, tā nāca.
Es to dzirdēju vēlreiz augstu, ņaudošu kliedzienu. Šķita, tas skan no augšas, no klints iedobes gandrīz pašā virsotnē. Noliku grozu un sāku rāpties kalnā.
- Geilis! es iekliedzos. Nāc šurp! Kāds pametis zīdaini!
Vispirms bija dzirdama brakšķēšana un klusi lāsti, kad Geilisa lauza