ceļu cauri krūmu mudžeklim nogāzē. Gaišā seja bija pietvīkusi un dusmīga, matos saķērušies sīki žagariņi.
- Kas, Dieva dēļ… viņa iesāka un tad metās uz priekšu. Jēzus asinis! Liec nost! Viņa ātri izrāva man no rokām zīdaini, nolika atpakaļ nelielā klints iedobē, kur biju bērnu atradusi. Līdzenais, bļodai līdzīgais iedobums nebija pat jardu diametrā. Vienā malā stāvēja sekla koka sile līdz pusei pilna ar pienu, un bērnam pie kājām gulēja mazs, ar sarkanu diegu apsiets pļavas puķu pušķītis.
- Bet viņš ir slims! es iebildu, atkal pieliecoties pie bērna. Kurš var tā pamest slimu bērnu vienu pašu?
Bija skaidri redzams, ka zīdainis ir ļoti slims sašķobītā sejiņa bija zaļganā krāsā ar tumšiem lokiem zem acīm un sīkās dūrites zem segas vārgi kustējās. Kad paņēmu bērnu rokās, tas bija gluži slābans; bija brīnums, ka tam vispār pietiek spēka pakliegt.
- To izdarīja vecāki, Geilisa izmeta, satverot mani aiz rokas. Liec nost! Taisāmies no šejienes projām.
- Vecāki? es nikni pārjautāju. Bet…
- Tas ir feju bērns, viņa nepacietīgi skaidroja. Liec zemē un nāc. Nu!
Velkot mani sev līdzi, Geilisa ienira atpakaļ krūmājā. Es turējos pretī, tomēr sekoju viņai lejup pa nogāzi, līdz mēs, aizelsušās un pietvīkušas, nonācām apakšā, kur es piespiedu viņu apstāties.
- Ko tas nozīmē? es noprasīju. Mēs nevaram tā vienkārši pamest ārā slimu bērnu. Un ko nozīmē tavi vārdi, ka tas ir fejas bērns?
- Fejas bērns, balss joprojām skanēja nepacietīgi. Tu taču noteikti zini, ko tas nozīmē, vai ne? Kad fejas nozog kādu bērnu, vietā viņas atstāj savējo. To, ka tas ir fejas bērns, var zināt pēc tā, ka mazais raud, niķojas, neaug un nepieņemas svarā.
- Protams, es zinu, kas tas ir, sacīju. Bet tu taču netici tām muļķībām, vai ne?
Negaidīti viņa uzmeta man ieinteresētu, aizdomu pilnu skatienu. Tad sejas izteiksme atslāba un tajā atgriezās ierastā viegla uzjautrinājuma un cinisma izteiksme.
- Nē, neticu, viņa atzina. Bet vietējie gan tic. Geilisa satraukti pameta skatienu uz nogāzi, bet no klinšu iedobes neskanēja vairs ne skaņa. Ģimene ir kaut kur tuvumā. Iesim.
Negribīgi es ļāvu viņai vest sevi ciema virzienā.
- Kāpēc viņi to bērnu tur nolika? es taujāju, apsēdusies uz akmens, lai novilktu zeķes, pirms brienam pāri strautam. Vai viņi cer, ka Mazie ļaudis nāks un bērnu izārstēs? Joprojām raizējos par bērnu; viņš likās nopietni slims. Nezināju, kas viņam kaiš, bet, iespējams, es varēju palīdzēt.
Varbūt varu atstāt Geilisu ciemā un pati atnākt pēc bērna. Taču tam jānotiek pēc iespējas ātrāk; paskatījos uz debesīm austrumu pusē, kur mīksti, pelēki lietusmākoņi ātri satumsa violetā nokrēslā. Rietumu pusē vīdēja sārta kvēle, bet gaišs būs ne ilgāk par pusstundu.
Geilisa uzkāra pīto klūgu grozu kaklā, sacēla uz augšu svārkus un, drebinādamās aukstajā ūdenī, iebrida strautā.
- Nē, viņa sacīja. Pareizāk sakot, jā. Šis ir viens no Feju kalniem, un te gulēt ir bīstami. Ja atstāsi fejas bērnu pa nakti tādā vietā, Ļautiņi atnāks un paņems to atpakaļ, bet vietā atstās nozagto cilvēka bērnu.
- Bet tā nenotiks, jo šis nav fejas bērns, es iebildu noelšoties, jo sajutu izkusušā sniega ūdens pieskārienu. Tas ir tikai slims zidainis. Visticamāk, nakti zem klajas debess viņš nepārdzīvos!
- Jā, Geilisa man strupi piekrita. Līdz rītam bērns būs pagalam. Un es lūdzu Dievu, kaut neviens nebūtu mūs tur redzējis.
Es pārtraucu vilkt nost kurpes.
- Pagalam! Geilisa, es iešu tam pakaļ. Es nevaru zīdaini tur pamest. Pagriezos un sāku brist atpakaļ.
Viņa noķēra mani no mugurpuses un iegāza uz sejas seklajā ūdenī. Plivinādama rokas un elsdama un šļakstīdama ūdeni uz visām pusēm, es pamanījos piecelties uz ceļiem. Geilisa izmirkušiem svārkiem stāvēja līdz puslieliem ūdenī un caur pieri nikni glūnēja uz mani.
- Tu nolādētā aunapiere! viņa iekliedzās. Tur neko nevar līdzēt! Vai tu mani dzirdi? Neko! Tas bērns jau tikpat kā ir miris! Es te nestāvēšu un kaut kādas tavas stulbas iedomas dēļ neļaušu riskēt ar manu un tavu dzīvību! Klusi sprauslādama un ņurdēdama, viņa pieliecās, abām rokām satvēra mani zem padusēm un uzrāva kājās.
- Klēra! viņa steigšus runāja, purinot manas rokas. Uzklausi mani! Ja tu tuvosies tam bērnam un viņš nomirs un tā noteikti notiks, tici man, esmu tādus jau redzējusi tad ģimene vainos tevi. Vai neredzi, cik tas ir bīstami? Vai tu nezini, ko par tevi runā ciemā?
Es stāvēju, drebinādamās novakara aukstajā vējā, mani nepārprotami plosīja milzu bailes par savu dzīvību un doma par bezpalīdzīgo bērnu, kurš viens pats mirst tumsā ar pļavu ziediem pie kājām.
- Nē, es sacīju, papurinādama galvu, lai slapjie mati neaizsegtu seju. Geilisa, nē, es nevaru. Apsolu, ka būšu uzmanīga, bet man jāiet. Es izrāvos no viņas tvēriena un pagriezos pret krastu, klupdama un šķiezdama ūdeni, bridu cauri mainīgajām ēnām, kas klājās virs strauta.
Man aiz muguras atskanēja apslēpts izmisuma kliedziens, tad drudžaina šļakstināšanās pretējā virzienā. Nu, vismaz viņa vairs mani nekavēs.
Ātri satumsa, un es lauzos cauri krūmiem un garajai zālei, cik ātri vien varēju. Nebiju pārliecināta, ka atradīšu pareizo kalnu, ja satumsīs, pirms tikšu galā; te tuvumā bija vairāki kalni, visi apmēram vienā augstumā. Ar fejām vai bez tām, doma, ka man vienai pašai jāklīst tur pa tumsu, nebija nekāda patīkamā. Jautājums par to, kā es ar slimu bērnu rokās tikšu atpakaļ uz pili, pašlaik nebija apspriežams par to es domāšu, kad pienāks laiks.
Pēdīgi es atradu vajadzīgo kalnu, ievērojot dažas jaunas lapegles, ko atcerējos augam tā pakājē. Bija jau gandrīz satumsis, mēnesi vēl nemanīja, tāpēc bieži klupu un kritu. Lapegles spiedās cieši kopā un, knikstēdamas, čīkstēdamas un šalcoši nopūzdamās, klusi sarunājās vakara vējā.
Šī sasodītā vieta ir apsēsta, es nodomāju, klausīdamās koku sarunā virs galvas, kamēr spraucos starp slaidajiem stumbriem. Es nebrīnītos, ja aiz nākamā koka slēptos spoks.
Taču es brīnījos. Patiesību sakot, es no bailēm vai zaudēju prātu, kad no tumsas izslīdēja ēnains stāvs un mani sagrāba. Spalgi iekliedzos un situ.
- Jēzus Kristus, es iesaucos, ko tu te dari? Kādu bridi sarāvusies kļāvos Džeimijam pie krūtīm, juzdama atvieglojumu, viņu ieraugot, kaut arī viņš bija mani pamatīgi nobiedējis.
Viņš saņēma manu roku un pagrieza, lai vestu ārā no meža.
- Atnācu tev pakaļ, viņš klusi sacīja. Jo tūlīt būs nakts; netālu no Svētā Jāņa strauta satiku Geilisu Dankenu, un viņa man pateica, kur tu esi.
- Bet bērns… es iesāku, griežoties atpakaļ uz kalnu.
- Bērns ir miris, viņš izmeta un vilka mani atpakaļ. Es biju aizgājis paskatīties.
Tad es sekoju Džeimijam bez iebildumiem, noskumusi par bērna nāvi, bet atvieglota, ka man nevajadzēs piedzīvot kāpienu Feju kalna virsotnē vai garo mājupceļu. Tumsas un koku čaboņas nomākta, es nerunāju, līdz mēs atkal bijām šķērsojuši strautu. Tā kā joprojām biju slapja no iepriekšējās reizes, es nepūlējos vilkt nost zeķes, bet šļakstināju pāri tāpat. Džeimijs, būdams sauss, tāds arī palika, lecot no krasta uz liela akmens strauta vidū, kas bija pacēlies virs ūdens, tad kā tāllēcējs palidoja man garām un nolēca otrā krastā.
- Saki, Ārmaliet, vai tev ir kāda nojausma, cik bīstami ir staigāt vienai tādā naktī? viņš vaicāja. Dusmīgs viņš nebija, tikai gribēja zināt.