- Nē… tas ir, jā. Piedod, ja liku tev uztraukties. Bet es nevarēju atstāt bērnu ārā, vienkārši nevarēju.
- Jā, es zinu. Viņš mani uz mirkli apskāva. Tev, Ārmaliet, ir laba sirds. Bet tu nezini, ar ko tev ir darīšana.
- Vai ar fejām? Biju nogurusi un šī starpgadījuma satraukta, bet slēpu to aiz vlzdegunlbas. Es no māņticības nebaidos. Un tad man caur galvu izšāvās kā zibens. Vai tu tici fejām un viņu bērniem un visām tādām lietām?
Džeimijs vispirms apdomājās, tad atbildēja:
- Nē. Nē, tādām lietām es neticu, tomēr es neparko nebūtu ar mieru gulēt visu nakti Feju kalnā. Bet es esmu gājis skolā, Ārmaliet. Man Dūgala mājā bija labs vācu privātskolotājs, kurš mācīja latīņu un grieķu valodu, un vēlāk, kad astoņpadsmit gadu vecumā nonācu Francijā, es apguvu arī filozofiju un vēsturi un redzēju, ka pasaulē ir daudz kas vairāk par gravām, tīreļiem un ūdenszirgiem ezeru dzelmē. Bet šie ļautiņi… Viņš plašā žestā ietvēra tumsu mums aiz muguras.
- Viņi nekad no dzimtās vietas nav bijuši tālāk kā dienas gājiena attālumā, izņemot tādu milzu notikumu kā klana Saiets, un tas var gadīties divas reizes mūža laikā. Viņi dzīvo starp gravām un ezeriem un nedzird par pasauli neko vairāk kā vien to, ko tēvs Beins viņiem saka svētdienas sprediķī baznīcā. To un vecos stāstus.
Viņš pabīdīja malā alkšņa zaru, un es noliecos zem tā. Mēs bijām uz briežu takas, kur es ar Geilisu biju gājusi pa dienu, un šis jaunais pierādījums, ka Džeimijs prot atrast ceļu pat tumsā, mani iedrošināja. Tā kā mēs bijām labu gabalu no Feju kalna, viņš atkal runāja parastā balsī, apklustot tikai palaikam, lai atbrīvotu taku no kādiem augiem.
- Tie stāsti nav nekas vairāk kā pasakas Gvilina stāstos, kad sēdi zālē un dzer Reinas vīnu. Viņš gāja man pa priekšu, un balss plūda atpakaļ, klusa un svarīga aukstajā naktī.
- Tur ārā un pat ciemā nē, tas ir kas cits. Ļaudis dzīvo saskaņā ar tiem. Dažiem nostāstiem droši vien pamatā ir kāds patiess gadījums.
Es atcerējos ūdenszirga dzintarainās acis un nodomāju: nez kuri ir tie patiesie stāsti?
- Un citi… nu, Džeimija balss pieklusa, un man vajadzēja sasprindzināt dzirdi, lai viņu saklausītu. Tā bērna vecākiem, varbūt viņiem ir vieglāk, ja tic, ka tas, kas nomira, ir fejas bērns, bet viņu pašu bērns ir vesels kā rutks un dzīvos mūžīgi pie fejām.
Tad mēs bijām tikuši līdz zirgiem, un pēc pusstundas tumsā aicinoši spīdēja Leohas pils ugunis. Nekad nebiju domājusi, ka uzskatīšu šo drūmo ēku par attīstītas civilizācijas priekšposteni, bet šajā bridi gaisma logos šķita kā apgaismības bāka.
Tikai tad, kad piejājām tuvāk, es atskārtu, ka gaišums plūda no laternām, kas liesmoja gar tilta malu.
- Kaut kas ir noticis, es teicu, pagriežoties pret Džeimiju. Un, redzot viņu pirmo reizi gaismā, pamanīju, ka viņš nav ģērbies parastajā novalkātajā kreklā un netīrajos kiltos. Laternas gaismā spoži spīdēja baltais lina krekls, un viņa labākie vienīgie samta svārki gulēja pārmesti pār segliem.
- Jā. Viņš palocīja galvu. Tāpēc jau devos tev pakaļ. Beidzot ieradies hercogs.
Hercogs bija citāds, nekā biju viņu iedomājusies. Nezinu, ko biju cerējusi ieraudzīt, bet ne jau šo balamutīgo, sirsnīgo, atlētisko vīrieti ar sarkano seju, ko satiku Leohas zālē. Viņam bija patīkama, tieša, vēja appūsta seja ar gaišzilām acīm, kas vienmēr bija nedaudz samiegtas, it kā viņš skatītos pret sauli, sekojot līdzi fazāna lidojumam.
Vienu bridi man ienāca prātā, vai tik hercogam piedēvētie stāstiņi nav pārspīlējums. Laižot skatienu apkārt zālei, ievēroju, ka ikviens zēns, jaunāks par astoņpadsmit gadiem, ar piesardzīgu izteiksmi sejā nenolaiž acis no hercoga, kas smējās un dzīvi sarunājās ar Kolamu un Dūgalu. Tātad tie nebija tikai izdomājumi, zēni bija brīdināti.
Kad tiku stādīta priekšā hercogam, man radās zināmas grūtības saglabāt nopietnību. Viņš bija liela auguma vīrs, fiziski spēcīgs un nosvērts, tādi bieži redzami krogos skaļi paužam savu viedokli, iebildumus atsitot ar skaļumu un atkārtošanu. Protams, Džeimija stāsts bija mani brīdinājis, bet hercoga personība atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka tad, kad viņš zemu noliecās pār manu roku un satrauktas peles balsī nopīkstēja: "Bet cik brīnišķīgi atrast tautieti tik tālā nostūrī, kundze," man vajadzēja iekost vaigā, lai sevi publiski neapkaunotu.
Ceļa nogurdināti, hercogs ar savu svītu agri devās pie miera. Taču nākamās dienas vakarā pēc maltītes skanēja mūzika un sarunas, mēs ar Džeimiju pievienojāmies Kolamam, Dūgalam un hercogam. Sendringems no Kolama Reinas vīna kļuva plātīgs, skaļi runāja, vienlīdz irokšņaini izsakoties gan par briesmām, kas ceļotājiem uzglūn Hailendā, gan par ainavas skaistumu. Mēs pieklājīgi klausījāmies, un, kad hercogs "izspiedza" stāstu par saviem varoņdarbiem, es centos uztvert Džeimija skatienu.
- Pie Stērlingas salūza velbomis, un mēs trīs dienas iestrēgām uz vietas ņemiet vērā, ka gāza kā ar spaiņiem, iekams mans sulainis spēja sameklēt kalēju, kas salaboja to nolādēto bomi. Un nepagāja ne puse dienas, kad mēs iebraucām milzīgā bedrē, nekad nebiju tādu redzējis, un atkal tas draņķis salūza! Tad viens zirgs pazaudēja pakavu, tāpēc mums vajadzēja izkrāmēt karieti un iet tai blakus pa dubļiem -, vedot to klibo kleperi. Un tad… Kamēr stāsts vijās no vienas nelaimes pie nākamās, es jutu, ka man arvien vairāk uzmācas vēlēšanās ķiķināt, es mēģināju šo vēlmi nomākt ar vīnu droši vien tas bija nepareizs lēmums.
- Bet medījums, Makenzij, medījums! vienā bridi hercogs iesaucās, sajūsmā izbolījis acis. Gandrīz grūti noticēt. Nav brīnums, ka es būtu ar mieru daudz ko paciest, lai pamēģinātu nomedīt tādu briedi, kādu redzēju pirms divām dienām, brīnišķīgs dzīvnieks, vienkārši brīnišķīgs! Izlēca no krūmiem tieši priekšā karietei, mana dārgā, stāstītājs vērsās pie manis. Izbiedēja zirgus, un mēs gandrīz atkal nobraucām no ceļa!
Kolams pacēla savu zvanveida karafi un jautājoši savilka vienu tumšo uzaci. Salējis vīnu pasniegtajās glāzēs, viņš sacīja:
- Nu, varbūt varam sarīkot medības jums par godu, Jūsu Gaišība. Mans māsasdēls ir lielisks mednieks. Viņš palūrēja caur pieri uz Džeimiju un pretī saņēma tikko jaušamu galvas mājienu.
Kolams atliecās, nolika karafi uz galda un nevērīgi izmeta:
- Jā, tad viss labi sakritīs. Varbūt nākamās nedēļas sākumā. Fazāniem vēl par agru, bet briežu medības varētu izdoties. Viņš pagriezās pret Dūgalu, kurš izstiepies laiskojās polsterētā krēslā. Mans brālis varētu doties līdzi. Ja esat nodomājis ceļot uz ziemeļiem, viņš parāditu jums zemes, par kurām pirmīt runājām.
- Kolosāli, kolosāli! Hercogs bija sajūsmā. Viņš noglāstīja Džeimijam kāju; redzēju, ka Džeimija muskuļi saspringst, bet viņš pat nepakustējās. Viņš rāmi pasmaidīja, un hercogs ļāva rokai pakavēties vienu sekundi par ilgu. Tad Viņa Gaišība pamanīja, ka es uz viņu skatos, un frivoli man uzsmaidīja, bet sejas izteiksme sacīja: "Bija vērts pamēģināt, ko?" Negribot arī es pasmaidīju. Savādi, bet man šis vīrietis tīri labi patika.
Hercoga ierašanās saceltajā juceklī biju pavisam piemirsusi Geilisas piedāvājumu palīdzēt noskaidrot, kurš man vēlējis ļaunu. Un pēc nepatīkamā piedzīvojuma ar bērnu Feju kalnā man nemaz vairs negribējās klausīties viņas ieteikumos.
Tomēr ziņkāre guva virsroku pār aizdomām, un, kad Kolams pēc divām dienām lūdza Džeimiju aizjāt Dankeniem pretī un atvest viņus uz hercoga rīkotajām dzīrēm pili, es devos viņam līdzi.
Tā sanāca, ka ceturtdien mēs ar Džeimiju sēdējām Dankenu viesistabā un prokurors mums neveiklā draudzīgumā kavēja laiku, kamēr viņa sieva augšstāvā beidza posties svinībām. Kaut arī atlabis pēc pēdējā gastrīta uzliesmojuma, Artūrs tomēr necik vesels vis neizskatījās. Kā bieži gadās resniem cilvēkiem, kad viņi strauji novājē, tuklums bija pazudis no viņa vaigiem, bet ne no vēdera. Tas aizvien vēl izspīlēja zaļo zīda vesti, bet sejas āda nokarājās ļenganās krokās.