- Varbūt man uzkāpt augšā un palīdzēt sakārtot matus, es ieminējos. Es atnesu viņai jaunu lenti. Paredzēdama, ka man būs vajadzīgs aizbildinājums, lai parunātos ar Geilisu divatā, biju paņēmusi līdzi mazu sainīti. Parādījusi to, es izmetos pa durvīm un jau kāpu augšā pa kāpnēm, iekams Artūrs spēja kaut ko iebilst.
Geilisa mani jau gaidīja.
- Nāc vien iekšā, viņa aicināja, iesim uz manu istabu. Mums vajadzēs pasteigties, bet pārāk daudz laika tas neaizņems.
Es sekoju Geilisai pa šaurām vītņu kāpnītēm. Pakāpieni nebija vienādos attālumos cits no cita; daži bija tik augsti, ka man vajadzēja sacelt brunčus, lai nepakluptu. Nospriedu, ka 17. gadsimtā namdariem bija vai nu kļūdaina mērīšanas metode, vai arī laba humora izjūta.
Geilisas privātā svētnīca atradās mājas pašā augšā, vienā no attālākajiem bēniņu nodalījumiem, virs kalpotāju telpām. Geilisa izņēma no priekšauta kabatas milzīgu atslēgu, ar kuru atdarīja durvis; atslēga
I)ija gandrīz sešas collas gara, ar platu, dzelzī kaltu vīnstīgu un ziedu vijumu galā. Tā svēra vismaz mārciņu; ja turētu aiz stieņa, tad iznāktu labs ierocis. Slēdzene un viras bija labi ieeļļotas, un biezās durvis bez skaņas vērās uz iekšu.
Bēniņu istaba bija maza, šaurāku to darīja mansarda logi, kas stiepās gar visu mājas fasādi. Plaukti, kas sedza katru sienas collu, bija piekrauti ar podiņiem, pudelēm, blašķēm, zāļu flakoniem un krūzēm. Kārtīgās rindās pie sijām karājās žūstošu dažādu krāsu diegiem apsieti zālīšu saišķi un, kad gāju garām, birdināja man matos smaržīgus putekļus.
Taču šī telpa ne mazākajā mērā nelīdzinājās tīrajai, lietišķajai zāļu istabai apakšstāvā. Šī bija piekrauta, gandrīz piebāzta līdz pēdējai iespējai, un tumša par spīti mansarda logiem.
Vienā plauktā bija saliktas grāmatas, galvenokārt vecas un apdriskātas, bez uzrakstiem uz muguriņām. Es ziņkāri pārbraucu ar pirkstu pa ādas sējumu rindu. Lielākā tiesa bija ādas vākos, taču aptuveni divas vai trīs bija iesietas citā materiālā; kaut kas mīksts, bet pieskaroties nepatīkami taukains. Un viena grāmata, pēc visa spriežot, bija iesieta pat zivs ādā. Ar pirkstu galiem izvilku grāmatu no plaukta un atvēru. Teksts bija rakstīts ar roku arhaiskas franču un vēl senākas latīņu valodas sajaukumā, bet nosaukumu man izdevās saburtot. "Grāfa Senžermēna grimuārs".
Aizvēru un nedaudz satriekta noliku to atpakaļ plauktā. Grimuārs. Burvju rokasgrāmata. Jutu, ka Geilisas skatiens dzeļ man mugurā, un pagriezusies ieraudzīju viņas acīs gan nerātnu dzirksti, gan piesardzīgu vērību. Ko es, to uzzinājusi, darīšu?
- Tātad tās nav tikai baumas? Es smaidīju. Tu patiešām esi ragana. Nez cik tālu tās baumas izplatījušās, un vai viņa pati ticēja savām spējām vai arī tie bija tikai smalki izdomāti slazdi, ko viņa izmantoja, lai kliedētu garlaicību, ko sagādāja lauliba ar Artūru. Tāpat es prātoju, kuru no maģijas veidiem viņa piekopa vai iedomājās piekopjam.
- Ak, balto! Arī viņa smaidīja. Tikai un vienīgi balto maģiju.
Ar nožēlu nospriedu, ka tas, ko Džeimijs teica par manu seju, ir
taisnība šķiet, visi spēja nolasīt manas domas.
- Nu tad jau labi, noteicu. Es nudien pārāk neaizraujos ar dancošanu pusnakti ap ugunskuru, jāšanu uz slotaskāta, nemaz nerunājot par to, ka es bučotu velnam pakaļu.
Geilisa atmeta matus un sajūsmināta smējās.
- Redzu, ka tu pakaļu nebučo nevienam, viņa sacija. Un es ari ne. Taču, ja manā gultā būtu tāds salds, ugunīgs nelabais kā tavējā, tad varbūt ar laiku tas notiktu, kas zina.
- Tas man atgādina… es iesāku, bet viņa jau bija novērsusies un, murminādama pie sevis, turpināja gatavoties rituālam.
Vispirms pārbaudījusi, vai durvis droši aizslēgtas, Geilisa piegāja pie loga, zem kura sēdeklī bija iebūvēta lāde, un sāka pa to rakņāties. Viņa izņēma lielu, seklu pannu un garu, baltu sveci keramikas svečturī. Pēc tam viņa noklāja uz grīdas novalkātu segu, lai pasargātos no putekļiem un skabargām.
- Ko tu taisies darīt, Geilisa? es jautāju, ar aizdomām vērodama gatavošanos. Pannā, svecē un segā ar pirmo acu uzmetienu neko sliktu nespēju saskatīt, bet es biju iesācēja burve, lai neteiktu vairāk.
- Izsaukt, viņa raustīja segu aiz stūriem, lai tās malas sakristu precizi ar grīdas dēļiem.
- Ko tādu? es turpināju izvaicāt. Vai kuru.
Geilisa atliecās un atglauda matus. Mīksti un slideni, tie raisījās vaļā no saspraudēm. Kaut ko murminādama, viņa izņēma sprādzes un ļāva matiem bieza krējuma krāsā plūst taisnā, mirdzošā straumē.
- Nu, rēgus, garus, vīzijas. Visu, ko tev var ievajadzēties, viņa atbildēja. Sākums visiem ir vienāds, bet zālītes un vārdi katrā gadījumā ir citādi. Tagad mums vajadzīga vīzija lai redzētu, kurš vēl tev ļaunu. Tad varēsim to pagriezt atpakaļ uz pašiem sūtītājiem.
- Ē, nu… Man nudien nebija vēlēšanās atriebties, bet mani mocīja ziņkāre gan redzēt, kā notiek garu saukšana, gan to, kurš vēl man ļaunu.
Nolikusi pannu segas vidū, Geilisa lēja tajā ūdeni no krūzes, skaidrodama:
- Var izmantot jebkuru trauku, kurš ir pietiekami liels, lai tajā redzētu atspulgu, kaut ari grimuārā teikts, ka vajag sudraba bļodu. Pat dīķis vai peļķe var noderēt garu saukšanai, tomēr tiem jāatrodas nomaļā vietā. Gari jāsauc mierā un klusumā.
Geilisa ātri gāja no loga pie loga, vilkdama ciet melnos aizkarus, līdz istabā faktiski gaismas vairs nebija. Tik tikko spēju saskatīt sievietes slaido augumu, kas šaudījās pa tumsu, līdz viņa iededza sveci. Kad Geilisa ar sveci rokā piegāja pie segas, drebelīgā liesma apgaismoja viņas seju un meta ķīļveida ēnu zem enerģiskā deguna un smalkā zoda.
Geilisa nolika sveci blakus pannai ar ūdeni, tālāk no manis. Viņa ļoti uzmanīgi pielēja pannu, tik pilnu, ka ūdens gandrīz pacēlās virs trauka malas, bet pāri nelija virsmas spraiguma dēļ. Pārliekusies pāri lēzenajam traukam, es redzēju, ka radies lielisks atspulgs, krietni labāks nekā jebkurā no pils spoguļiem. Atkal nolasījusi manas domas, Geilisa paskaidroja, ka pannas atspulgs noder ne tikai garu izsaukšanai, bet to var brīnišķīgi izmantot arī matu kārtošanai.
Tikai neiekriti iekšā, citādi samirksi, viņa pieteica un, pieri koncentrējoties savilkusi, iededza sveci. Šis lietišķais tonis, tik prozaisks pārdabiskajā gatavošanās procesā, man kādu atgādināja. Skatīdamās uz slaido, gaišo augumu, kas eleganti liecās pāri krama kārbiņai, es sākumā nespēju atcerēties. Bet, protams! Lai arī nekas nevarēja mazāk līdzināties vecmodīgajai sievietei ar tējkannu mācītāja Veikfīlda kabinetā, tomēr Geilisas balss tonis bija tieši tāds pats kā Greiema kundzei.
Varbūt tā bija abām sievietēm raksturīgā attieksme, pragmatisms, kas okulto uztvēra tikai kā parādību kopumu tāpat kā, piemēram, laikapstākļus. Pret to jāizturas ar piesardzīgu cieņu gluži tāpat kā uzmanīgi jāapietas ar asu virtuves nazi -, bet nekādā gadījumā nav jāvairās vai jābaidās.
Bet varbūt tā bija lavandas ūdens smarža. Geilisas platās, plandošās kleitas vienmēr smaržoja pēc pašas nostādinātajām esencēm: kliņģerītēm, kumelītēm, lauru lapām, dzatamansi, piparmētrām, majorāna. Taču šodien no baltās kleitas ielocēm plūda lavandas aromāts. Tā pati smarža, kas vējoja no Greiema kundzes praktiskā, zilā kokvilnas tērpa un cēlās no viņas kaulainā krūškurvja.