Ja zem Geilisas krūtīm atradās tāds pats skeletisks balsts, tad itin nekas no tā nebija redzams par spīti tērpa dziļajam izgriezumam. Šī bija pirmā reize, kad es redzēju Geilisu Dankenu neg/ižē; parasti viņa valkāja atturīgus un platus tērpus, līdz kaklam aizpogātus, kā pienākas prokurora sievai. Tagad atklātais, vizmojošais apaļums man bija zināms pārsteigums, krēmkrāsas pārpilnība gandrīz tādā pašā krāsā kā viņas kleita lika man nojaust, kāpēc tāds vīrietis kā Artūrs Dankens apprecēja trūcīgu meiteni bez ģimenes. Mans skatiens nevilšus aizslīdēja pie rūpīgi, ar etiķetēm apzīmētajām pudelītēm plauktā pie sienas, meklējot salpetri.
Geilisa izvēlējās no plaukta trīs burciņas un ielēja no katras nelielu daudzumu šķidruma metāla ogļu pannas sīkajā bļodiņā. Ar sveci aizdedzināja ogļu kārtu un pūta, lai dzirkstele pieņemas spēkā. Kad uzšāvās liesma, telpu piepildīja smaržīgi dūmi.
Gaiss bēniņos bija tik smags, ka pelēcīgie dūmi slaidā strūklā cēlās taisni augšup, veidojot stabu, kas atgādināja garās, baltās sveces formu. Geilisa sēdēja starp abiem stabiem kā priesteriene templī, kājas graciozi salocījusi zem sevis.
- Nu, es domāju būs pavisam labi. Aši purinādama rozmarīna drusciņas no pirkstiem, Geilisa apmierināta novērtēja padarīto. Melnās drapērijas ar mistiskajiem simboliem noslēdza ceļu nelūgtiem saules stariem, un svece palika vienīgais gaismas avots. Liesma atspīdēja un izkliedējās rāmajā ūdenī pannā līdz pašam dibenam, tādējādi likās, ka tā ir nevis atspulgs, bet pati izstaro gaismu.
- Un kas tagad? gribēju zināt.
Lielās, pelēkās acis gaidās kvēloja kā ūdens bļodā. Viņa noplivināja rokas virs pannas, tad pabāza starp kājām.
- Sēdi kādu bridi klusu, viņa pieteica. Ieklausies savos sirdspukstos. Vai tu dzirdi, kā sitas sirds? Elpo mierīgi, lēnām un dziļi. Par spīti sejas izteiksmes dzīvīgumam, viņas balss skanēja rāmi un nesteidzīgi, pilnīgi pretēji parasti spridzīgajai runas manierei.
Es paklausīgi darīju, kā Geilisa lika, izjuzdama, kā līdz ar elpošanas izlīdzināto ritumu palēninās arī sirdsdarbība. Saodu dūmos rozmarīna aromātu, bet par pārējām divām zālītēm es nebiju droša. Uzpirkstīte, varbūt retējs? Biju domājusi, ka violetie ir naktenes ziedi, bet tas noteikti nebija iespējams. Lai kas tas arī bija, manas elpas palēnināšanās nevarēja tikt saistīta tikai ar Geilisas vārdiem. Jutos tā, it kā man uz krūtīm būtu uzgūlis smagums, pats no sevis palēninot elpošanas biežumu.
Geilisa sēdēja pilnīgi nekustīga un vēroja mani, acis nemirkšķinot. Vienu reizi pamāja ar galvu, un es paklausigi palūkojos uz ūdens nekustīgo virsmu.
Viņa sāka runāt mierīgi un ikdienišķi, un tas man atkal atgādināja Greiema kundzi, kas akmeņu lokā sauca sauli.
Vārdi, ko viņa teica, it kā bija un tomēr nebija angļu valodā. Tā bija savāda valoda, likās, ka man to vajadzētu saprast, it kā viņa runātu mazliet par klusu, lai es sadzirdētu.
Jutu, ka rokas, kas līdz šim saliktas gulēja man klēpī, kļūst nejūtīgas; es gribēju tās pacelt, bet man tas neizdevās. Geilisas monotonā balss turpināja skanēt maigi un iedrošinoši. Tagad es zināju, ka saprotu teikto, tomēr nespēju atsaukt vārdus līdz apziņai.
Neskaidri aptvēru, ka esmu vai nu nohipnotizēta, vai atrodos kādu zāļu iespaidā, un mans prāts, pretodamies saldi smaržojošo dūmu vilkmei, ieņēma pēdējās stingrās pozīcijas uz apzinātas domas robežas. Redzēju ūdenī savu atspulgu, acu zīlītes bija sarāvušās kā kniepadatu galviņas, acis platas kā saules apžilbinātai pūcei. Cauri dziestošajai apziņai izslīdēja vārds "opijs".
- Kas tu esi? Nevarēju pateikt, kura no mums uzdeva šo jautājumu, bet es jutu, ka atbildot sakustas mans kakls. Klēra.
- Kas tevi te atsūtija?
- Es pati atnācu.
- Kāpēc tu nāci?
- Nevaru teikt.
- Kāpēc?
- Jo neviens man neticēs.
Man galvā skanošā balss kļuva vēl mierinošāka, draudzīgāka, valdzinošāka.
- Es tev ticēšu. Tici man. Kas tu esi?
- Klēra.
Burvju varu pārtrauca negaidīts skaļš troksnis. Geilisa salēcās un ar celi uzsita pa pannu, iebiedējot atspulgu atpakaļ ūdenī.
- Geilisa? Mīļā? cauri durvīm skanēja piesardzīga un vienlaikus pavēloša balss. Mums jāiet, mīļā. Zirgi gaida, un tu vēl neesi apģērbusies.
Pie sevis rupji nolamājusies, Geilisa piecēlās un atgrūda logu, svaiga gaisa plūsma ietriecās man sejā, es samirkšķināju acis, skābeklis mazliet izkliedēja miglu man galvā.
Geilisa domigi skatījās uz mani, tad pieliecās, lai palīdzētu piecelties.
- Nāc, viņa sacīja. Esi kļuvusi domīga, ko? Dažreiz ar cilvēkiem tā notiek. Tu labāk atgulies manā gultā, kamēr es saģērbjos.
Gulēju uz pārklātas gultas apakšstāva guļamistabā, acis aizvērusi, klausījos, kā Geilisa klusi čabinās pa savu ģērbistabu, un domāju, kas, pie joda, tas bija. Šim rituālam nebija nekāda sakara ar ļauna vēlējumu vai tā uzsūtītāju, tas ir skaidrs. Tikai ar manu identitāti. Pakāpeniski, domas skaidrībai atgriežoties, man ienāca prātā, vai tikai Geilisa nebija Kolama aģente. Kā prokurora sievai viņas ausis sasniedza visas ziņas par darījumiem un noslēpumiem, kas notika šajā apgabalā. Un kurš cits, ja ne Kolams, interesētos par manu izcelsmi?
Man gribējās zināt, kas notiktu, ja Artūrs nebūtu pārtraucis garu izsaukšanu? Vai es smaržīgajā dūmakā izdzirdētu hipnotizētāju standarta frāzi: "Kad pamodīsieties, neko neatcerēsieties"? Bet es atcerējos un lauzīju galvu.
Taču šajā gadījumā Geilisai jautāt nebija jēgas. Guļamistabas durvis plaši atvērās, un ienāca Artūrs Dankens. Viņš taisnā ceļā devās pie ģērbistabas durvīm, steidzīgi vienreiz pieklauvēja un iegāja iekšā.
Uzreiz no turienes atskanēja slāpēts izbīļa sauciens, tad iestājās nāves klusums.
Durvīs atkal parādījās Artūrs Dankens, viņa acis bija ieplestas un aklas, seja tik balta, ka es iedomājos, vai viņam nav uznākusi kāda lēkme. Pielēcu kājās un metos pie namatēva, kas stāvēja, atspiedies pret durvju stenderi.
Bet es nepaguvu, jo viņš atrāvās no durvīm un, viegli streipuļodams, gāja ārā no istabas, it kā mani nemaz nemanītu.
Tad es pati pieklauvēju pie durvim.
- Geilis! Vai ar tevi viss kārtībā?
Pēc īsa klusuma brīža pilnīgi mierīga balss atbildēja:
- Jā, protams. Tūlīt nākšu.
Kad beidzot nokāpām lejā, atradām Artūru acīmredzot jau mazliet atguvušos kopā ar Džeimiju malkojam brendiju. Viņš likās mazliet izklaidīgs, it kā kaut ko pārdomātu, bet sagaidīja sievu ar mazu komplimentu par viņas izskatu un aizsūtīja kalpu pēc zirgiem.
Mēs ieradāmies tieši uz banketa sākumu, un prokurors ar sievu lika aizvesti uz goda vietām pie galvenā galda. Es un Džeimijs, mazliet zemākā rangā, ieņēmām savas vietas pie galda, kur jau sēdēja Ruperts un Neds Gauens.
Fica kundze bija pārspējusi pati sevi un starodama uzklausīja komplimentus, ko viesi bārstīja par ēdienu, dzērienu un labo mielasta sarīkošanu.
Ēdiens patiesi bija ļoti gards. Nekad nebiju ēdusi ar medū taukšķētiem riekstiem pildītu fazāna cepeti un ņēmu jau trešo šķēli, kad Neds Gauens, ar zināmu jautrību vērodams manu ēstgribu, apjautājās, vai esmu pagaršojusi piena sivēnu.
Manu atbildi pārtrauca rosība zāles viņā galā. Kolams bija piecēlies no galda un, vecā Aleka Makmāna pavadīts, nāca pie manis.