- Redzu, ka jūsu talantiem nav gala, Freizera kundze, Kolams mani uzrunāja, viegli palocījies. Plats smaids iekrāsoja pievilcīgo seju.
- Jūs protat visu, sākot ar brūču pārsiešanu un slimnieku dziedināšanu un beidzot ar kumeļu saņemšanu. Drīz laikam mums vajadzēs vērsties pie jums, lai atmodinātu mirušos. Klātesošos pāršalca klusu smieklu vēsma, taču es ievēroju, ka pāris vīru satraukti pamet skatienu uz tēvu Beinu, kurš šovakar bija klāt un zāles stūrī metodiski stūma vēderā jēra cepeti.
- Katrā ziņā, Kolams turpināja, iebāžot roku svārku kabatā, atļaujiet pasniegt jums nelielu manas pateicības apliecinājumu. Viņš pasniedza man nelielu koka lādīti ar Makenziju ģerboni uz vāka. Nebiju aptvērusi, cik vērtīgs zirgs ir Losgana, un iztēlē pateicos visiem labajiem gariem, kas pārraudzīja notikumus tā, ka nekas nenogāja greizi.
- Nieki. Es gribēju atdot balvu atpakaļ. Neko neparastu neesmu izdarījusi. Man tikai paveicās, ka man ir mazas rokas.
- Tomēr. Kolams palika pie sava. Ja jums tā patīk labāk, tad uzskatiet to par nelielu kāzu dāvanu, bet es gribu, lai jūs to pieņemat.
Džeimijs ar galvas mājienu rādīja, lai klausu, tāpēc es negribīgi paņēmu lādīti un atvēru. Tajā atradās skaists ahātu rožukronis smalki grebtas pērlītes un ar sudrabu inkrustēts krusts.
- Cik skaists, es no sirds sacīju. Un tā bija patiesība, kaut arī nezināju, ko lai ar to daru. Es skaitījos katoliete, taču mani bija audzinājis tēvocis Lems, lielākais no ateistiem, un man bija tikai neskaidra nojauta par rožukroņa nozīmi. Tomēr es Kolamam sirsnīgi pateicos un atdevu dāvanu Džeimijam, lai noglabā sporanā.
Pakniksēju klana vadonim un iepriecināta redzēju, ka esmu jau tiktāl apguvusi šo mākslu, ka varu izpildīt reveransu, nekrītot uz deguna. Viņš atvēra muti, lai kaut ko teiktu un ar pienācīgu cieņu dotos projām, bet viņam tas neizdevās, jo man aiz muguras pēkšņi atskanēja troksnis. Pagriezusies es redzēju vienīgi muguras un galvas, jo cilvēki lēca augšā no soliem un sastājās ap jezgas vaininieku. Kolams ar zināmām grūtībām gāja apkārt galdam, nepacietīgi mājot ar roku, lai palaiž viņu. Kad ļaudis ar cieņu deva vadonim ceļu, ieraudzīju uz grīdas guļam Artūra Dankena ducīgo augumu, rokas un kājas raustījās konvulsijās, atgrūžot tos, kas bija piesteigušies palīgā. Viņa sieva, izlauzušies cauri murdošajam pūlim, nometās uz ceļiem blakus vīram un veltīgi mēģināja paņemt klēpī viņa galvu. Nelaimes ķertais vīrs atspiedās ar papēžiem pret grīdu, mugura izliecās, viņš gārdza un tvēra gaisu.
Pacēlusi galvu, Geilisa izmisīgi laida zaļās acis pāri pūlim, it kā kādu meklējot. Pieņēmusi, ka viņa meklē mani, es izvēlējos vismazākās pretestības ceļu, četrrāpus palīdu zem galda un izlīdu otrā pusē ārā.
Nonākusi blakus Geilisai, es satvēru viņas vīra galvu un mēģināju atlauzt žokļus. Spriežot pēc skaņām, es pieļāvu, ka viņš varētu būt aizrijies ar gaļu, un tā, iespējams, vēl joprojām atradās viņa elpceļos.
Žokļi bija cieši sakosti un stīvi, taču lūpas zilas un notrieptas ar putainām siekalām, kas neliecināja par smakšanu. Tomēr viņš nepārprotami smaka; varenās krūtis veltīgi cilājās, cīnoties pēc elpas.
- Ātri pagrieziet viņu uz sāniem! es izrīkoju. Uzreiz pastiepās vairākas rokas, lai palīdzētu, un smagais augums tika viegli pagriezts ar plato melna sarža svārkos tērpto muguru pret mani. Es no visa spēka iespiedu plaukstas pamatni viņam starp lāpstiņām un vairākkārt situ, atskanot trulam, dobjam būkšķim. Masīvā mugura viegli drebēja no sitieniem, bet rāviena, kad pēkšņi tiek aizrauts aizsprostojums, nebija.
Satvēru apaļīgo plecu un vēlreiz nogrūdu Artūru uz muguras. Geilisa pieliecās tuvu sejai, kuras acis vērās tukšumā, sauca vīra vārdu, masēja sarkaniem plankumiem izraibināto kaklu. Artūra Dankena acis bija izbolījušās, un papēžu spārdīšanās pa gridu kļuva arvien vārgāka. Agonijā sažņaugtās rokas pēkšņi atšļuka plati vaļā un trāpīja pa seju vienam no skatītājiem, kas tobrīd bija pieliecies.
Sprauslāšana spēji aprāvās, un masīvais augums, ļengans un nekusiigs kā miežu maiss, gulēja uz grīdas. Drudžaini mēģināju sataustīt pulsu šļauganajā delnas locītavā un ar acs kaktiņu manīju, ka Geilisa dara to pašu, paceļot uz augšu apaļo, gludi skūto zodu un stipri iespiežot pirkstu galus miesā zem zoda, meklējot miega artēriju.
Mēs abas meklējām veltīgi. Artūra Dankena sirds, kas jau tā bija nogurdināta, tik daudzus gadus sūknējot asinis pa šo masīvo augumu, bija padevusies.
Es izmēģināju visas atdzīvināšanas metodes, kādas bija manā rīcībā, lai gan jau iepriekš zināju, ka tas būs veltīgi: roku pliķēšana, sirds masāža, pat elpināšana mute mutē, lai cik tā bija pretīga, bet rezultāts jau bija paredzams. Artūrs Dankens bija beigts.
Nogurusi es piecēlos un atkāpos, kad tēvs Beins, nikni palūrējis uz mani, nometās ceļos pie prokurora un steigšus veica pēdējo svaidījumu. Man sāpēja mugura un rokas, un seja likās savādi nejūtīga. Apkārt mutuļojošais slāpētais troksnis līdz manām ausīm atplūda kā no tālienes, it kā mani no pārpildītās zāles atdalītu aizkars. Es aizvēru acis un pārbraucu ar roku tirpstošajām lūpām, cenšoties nodzēst no tām nāves garšu.
Par spīti prokurora nāvei un tai sekojošajām ar izvadīšanu un apbedīšanu saistītajām formalitātēm, hercoga briežu medības atlika tikai uz nedēļu.
Atskārta, ka Džeimijam drīz jādodas projām, mani dziļi nomāca; pēkšņi sapratu, cik stipri es gaidīju viņu parādāmies pie vakariņu galda pēc dienas darba, kā man salēcās sirds, kad negaidīti viņu ieraudzīju dienas laikā, un cik ļoti biju atkarīga no viņa sabiedrības un stabilās, mierinošās klātbūtnes pils sarežģītajā dzīvē. Un, lai būtu līdz galam godīga, cik ļoti man patika viņa gludais, siltais un spēcīgais augums katru nakti manā gultā un pamošanās rītos no jutekliskiem skūpstiem, kas dāvāti ar smaidu lūpās. Izredzes, ka viņš dosies projām, bija nomācošas.
Džeimijs turēja mani cieši apskautu, zodu atspiedis man pret pakausi.
- Man tevis pietrūks, Džeimij, es klusā balsi atzinos.
Apskāviens kļuva ciešāks, un viņš skumīgi iesmējās.
- Man ari, Ārmaliet. Atklāti sakot nebiju domājis, ka būs tik sāpīgi tevi atstāt. Viņš maigi glāstīja manu muguru, pirksti iztaustīja visus skriemeļu punus.
- Džeimij… tu piesargāsies?
Jutu, ka dziļi viņa krūtīs novirmo smiekli.
- No hercoga vai no zirga? Man par lielu nepatiku, viņš bija nolēmis briežu medībās jāt ar Donasu. Es jau redzēju, kā milzīgais sarķis no tīrās ļaunprātības metas pāri klintij vai sabradā Džeimiju zem saviem baismīgajiem pakaviem.
- No abiem, es sausi noteicu. Ja zirgs tevi nometīs un tu salauzīsi kāju, tad būsi hercoga varā.
- Tiesa. Taču tur būs arī Dūgals.
Es nicīgi iespurcos.
- Viņš tev salauzīs vēl otru kāju.
Džeimijs iesmējās un pieliecās, lai mani noskūpstītu.
- Būšu piesardzīgs, mo duinne. Vai tu man apsoli to pašu?
- Jā, es teicu no sirds. Vai tu domā to cilvēku, kas gribēja uzsūtīt mums ļaunumu?
Īslaicīgā jautrība bija pagaisusi.
- Varbūt. Šaubos, vai tev draud briesmas, citādi es nekur nejātu. Tomēr… ak, un turies pa gabalu no Geilisas Dankenas.
- Ko? Kāpēc? Es mazliet atkāpos, lai paskatītos uz Džeimiju. Bija tumša nakts, un viņa seju nevarēja redzēt, bet balss bija gana nopietna.
- Runā, ka tā sieviete esot ragana, un vēl melš… nu, kopš viņas vīra nāves nostāsti kļuvuši vēl baisāki. Negribu, ka tu grozies viņas tuvumā, Ārmaliet.