- Vai tu patiešām domā, ka viņa ir ragana? Es gribēju dzirdēt skaidru atbildi. Džeimija spēcīgās rokas saņēma plaukstās manu dibenu uii piekļāva sev klāt. Es apskāvu viņu un izbaudīju gludā, spēcīgā ķermeņa pieskārienu.
- Nē, viņš beidzot atzina. Bet briesmas tev draud ne jau no tā, ko es domāju. Vai tu man apsoli?
- Labi. Patiesībā solījumu devu visai labprāt; kopš gadījuma ar lejas bērnu un garu saukšanu man nebija sevišķas vēlēšanās apmeklēt Geilisu. Apņēmu ar lūpām Džeimija krūtsgaliņu un viegli paskrubināju to ar mēli. Viņš dziļi kaklā iekunkstējās un pievilka mani tuvāk.
- Paplet kājas, viņš čukstēja. Gribu nodrošināties, lai tu mani atceries, kamēr esmu projām.
Kaut kad vēlāk es pamodos un jutu, ka esmu nosalusi. Samiegojusies es meklēju segu, bet nevarēju atrast. Pēkšņi tā pati no sevis uzkrita man virsū. Izbrīnījusies es paslējos uz elkoņa, lai paskatītos.
- Piedod, Džeimijs sacīja. Negribēju tevi modināt, zeltenīt.
- Ko tu dari? Kāpēc neguli? Pāri plecam es skatījos uz viņu. Bija vēl tumšs, bet manas acis jau bija apradušas, tāpēc varēju manīt viegli nokaunējušos sejas izteiksmi. Viņš bija nomodā, sēdēja uz ķebļa pie gultas, ietinies pledā, lai nenosaltu.
- Tikai… es redzēju sapni, ka tu esi apmaldījusies un es nevaru tevi atrast. Tas mani pamodināja, un… es gribēju uz tevi paskatīties, tas arī viss. Paturēt tevi prātā, lai atcerētos, kamēr esmu projām. Es noņēmu segu. Piedod, ka nosaldēju tevi.
- Tas nekas. Nakts bija auksta un ļoti klusa, it kā mēs abi būtu vienīgās dzīvās dvēseles pasaulē. Nāc gultā. Tu ari noteikti esi nosalis.
Džeimijs ieslīdēja man blakus un saritinājās man pie muguras. Rokas glāstīja mani no kakla līdz plecam, no vidukļa līdz gurnam, slidinot plaukstu pāri visiem ķermeņa izliekumiem.
- Mo duinne, Džeimijs klusi dudināja. Tagad gan man vajadzētu sacīt mo airgeadach. Mana sudrabotā. Tavi mati ir sudrabaini zeltaini, un āda kā balts samts. Calman geal. Baltā dūja.
Aicinoši piekļāvu viņam gurnus un ar nopūtu piespiedos, kad manī ieslīdēja cietais penis. Džeimijs turēja mani sev pie krūtīm un šūpoja mani lēnām, dziļi. Es klusi noelsos, un tvēriens atlaidās.
- Piedod, viņš nomurmināja. Negribēju tev darīt sāpes. Bet es vēlos būt tevī un palikt tur dziļi. Gribu ar savu sēklu atstāt tevī sajūtu par sevi. Es gribu tevi tā turēt un palikt ar tevi līdz ausmai, atstāt tevi miegā un iet, kad manās rokās vēl ir tava auguma siltums.
Es viņam cieši piekļāvos.
- Tu man nedari sāpes.
Kad Džeimijs bija devies medībās, es grūtsirdīgi klīdu pa pili. Pieņēmu slimniekus ambulancē, cik vien spēju, nodarbināju sevi ar dārza darbiem un mēģināju izklaidēties, pārlapojot grāmatas Kolama bibliotēkā, tomēr laiks vilkās nomācoši lēni.
Biju dzīvojusi viena gandrīz divas nedēļas, kad gaiteni pie virtuves satiku Leigēru. Kopš dienas, kad biju redzējusi viņu kāpņu laukumiņā pie Kolama kabineta, es meiteni šad tad slepus pavēroju. Par spīti diezgan ziedošajai ārienei, skaidri varēja manīt, ka viņa ir saspringusi. Leigēra likās izklaidīga, bieži bija vērojamas garastāvokļa svārstības un nav jau nekāds brinums, nabaga meitene, es līdzjūtīgi nodomāju.
Taču šodien viņa izskatījās satraukta.
- Freizera kundze! Leigēra mani uzrunāja. Man jums jānodod kāda vēsts. Meitene teica, ka atraitne Dankena atsūtījusi ziņu, ka saslimusi, un lūdzot man iet viņu kopt.
Es svārstījos, atcerēdamās Džeimija priekšrakstus, bet apvienotais līdzjūtības un garlaicības spēks bija pietiekams, lai es pēc stundas ar zāļu kasti pie segliem jātu uz ciemu.
Kad ierados, Dankenu māja izskatījās novārtā pamesta, visur valdīja nekārtība. Tā kā uz manu klauvējienu neviens neatbildēja, tad es pagrūdu durvis un ieraudzīju, ka priekšnamā un viesistabā visur pamestas grāmatas un netiras glāzes, paklāji nav savās vietās un mēbeles biezā kārtā sedz putekļi. Uz maniem saucieniem neparādījās kalpone, un virtuve izrādījās tikpat tukša un nekārtīga kā pārējā māja.
Arvien vairāk norūpējusies, es devos augšup pa kāpnēm. Arī priekšējā guļamistaba bija tukša, bet es dzirdēju vieglu šļūkāšanu pieliekamajā otrpus laukumiņam.
Atgrūdusi durvis, es ieraudzīju Geilisu, kura sēdēja ērtā krēslā, kājas sacēlusi uz galda. Viņa bija dzērusi uz galda glāze un karafe, un istabā stipri oda pēc brendija.
Mani ieraudzījusi, viņa satrūkās, tomēr smaidīdama uzslējās kājās. Skatiens mazliet nenoturīgi klida pa telpu, bet, manuprāt, namamāte i/.skatījās diezgan vesela.
- Kas par lietu? es jautāju. Vai tu esi slima?
Sieviete uzjautrināta izbolīja acis.
- Slima? Es? Nē. Visi kalpi ir prom, un mājās nav, ko ēst, bet brendija pietiek. Vai iedzersi kādu lāsīti? Viņa pagriezās, lai paņemtu karafi. Es satvēru viņas piedurkni.
- Vai tu nesūtīji pēc manis?
- Nē. Geilisa platām acīm lūkojās manī.
- Tad kāpēc… Manu jautājumu pārtrauca troksnis, kas plūda no ielas. Tālīna, dunoša murdēšana. Biju to dzirdējusi jau agrāk šajā pašā istabā, un no domas par stāšanos pretī pūlim, kas to sacēla, nosvida plaukstas.
Noberzu tās gar kleitu. Skaņas vilnis vēlās tuvāk, un nebija ne vajadzības, ne laika kaut ko jautāt.
25 "burvi neatstāj dzīvu"
noplukušās drānās ģērbušies stāvi pašķirās, un manām acīm pavērās tumsa. Mani rupji grūda pāri slieksnim, es ar elkoni atsitos pret koku tā, ka kauli nošņirkstēja un es visā garumā iegāzos melnajā smirdoņā, kurā kustējās un rosījās neredzami radījumi. Es spalgi kliedzu un situ ar rokām, cenšoties atbrīvoties no neskaitāmu sīku, skrapstošu kājiņu pinekļiem un atvairīt kādu lielāku, pīkstošu dzīvnieku, kas smagi ietriecās man sānos.
Man izdevās paripot malā, gan tikai aptuveni pāris pēdu, līdz atsitos pret māla sienu un man pār galvu nobruka vesela gružu straume. Saritinājos čokurā un cieši, cieši piespiedos pie sienas, vienlaikus cenšoties apspiest elsas, lai saklausītu, kas vēl bez manis ir šajā smirdošajā bedrē. Tas nezināmais bija liels un smagi elpoja, nevis rūca. Varbūt cūka?
- Kas te ir? no Stiksas melnuma atskanēja izaicinoši skaļa balss, kas tomēr izklausījās nobijusies. Klēra, vai tā esi tu?
- Geilisa! es izdvesu un, cenšoties savu likteņa biedri sataustīt, uzdūros viņas rokām, kas savukārt meklēja mani. Mēs tumsā cieši saķērāmies un viegli šūpojāmies.
- Vai bez mums te ir vēl kāds? es jautāju, piesardzīgi veroties apkārt. Kaut ari manas acis nu jau bija apradušas ar tumsu, redzēt gandrīz neko nevarēja. Kaut kur no augšas iespiedās blāvi gaismas stari, bet te, lejā, melnās ēnas stiepās plecu augstumā; tik tikko spēju saskatīt Geilisas seju, kas no manējās atradās tikai dažu collu atstatumā.
Viņa mazliet drebelīgi iesmējās.
- Domāju, ka armija peļu un citu grauzēju. Un tāda smaka, ka pat seskam aizrautos elpa.
- Smaku es jūtu. Dieva dēļ, kur mēs esam?
- "Zagļu bedrē". Atkāpies!
Virs galvas atskanēja šņirkstēšana, un pēkšņi bedrē ieplūda gaismas kūlis. Es piespiedos pie sienas, pēdējā bridi pagūstot izvairities no dubļu un netīrumu gāzmas, kas nobira pa atveri mūsu cietuma jumtā. Šiem plūdiem sekoja kluss plikšķis. Geilisa pieliecās un kaut ko pacēla no grīdas. Lūka virs galvas palika vaļā, un es varēju redzēt, ka viņa tur rokā nelielu, sakaltušu un nosmērētu maizes klaipu. Ar brunču stērbeli viņa sparīgi notrauca no tā putekļus.